Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

-… sods un klusuciešana, - Katrīna lepni pabeidza. - Par visu tikai derētu pastāstīt Indriķim un pierunāt, lai viņš kļūst par līdzdalībnieku,

- viņa vēl piebilda. Tad viņa aizgāja.

- Kad viņš uzzinās par sievas neuzticību, viņu nebūs grūti pierunāt,

- sacīja Alansonas hercogs. - Tātad, - pagr iezies pret karali, viņš turpināja,

- jūs piekrītat mūsu māmiņas viedoklim?

- Pilnīgi, - Kārlis atbildēja. - Margeritai tas gan būs nepatīkami, bet Indriķim sagādās apmierinājumu.

Pasaucis sardzes virsnieku, Kārlis lika ataicināt Navarras karali, bet tūlīt savu lēmumu grozīja.

- Nē, nē, - viņš teica, - es pats aiziešu pie viņa. Tu, Fransuā, brīdini Anžū un Gīzas hercogu.

Un, izgājis no savām istabām, Kārlis IX steidzās pa riņķveida kāpnēm uz otro stāvu pie Indriķa.

Pēc nopratināšanas, ko Indriķis bija izturējis tik spīdoši, viņš izmantoja brīvo mirkli un devās pie baroneses de Sovas. Ortons pēc ģīboņa bija jau atlabis. Indriķis sāka viņu izvaicāt, bet neko daudz neuzzināja. Ortons varēja tikai pastāstīt, ka viņa istabā bija ielauzušies sveši bruņoti vīri, to priekšnieks ar zobena rokturi bija viņam iesitis pa galvu un pēc tam viņš bija zaudējis samaņu. Par Ortonu neviens nerūpējās. Katrīna viņu bija redzējusi nesamaņā un noturējusi par mirušu. Viņš bija atjēdzies tad, kad māte karaliene jau bija aizgājusi, bet gvardes kapteinis, kam viņa bija uzdevusi visu novākt, nebija vēl atnācis. Indriķis palūdza Šarloti paturēt Ortonu pie sevis, kamēr no de Muī nebūs saņēmis kādu ziņu, ko viņš katrā ziņā cerēja sagaidīt. Tad viņš ar Ortonu aizsūtīs tam atbildi, un viena uzticama cilvēka vietā būs ieguvis divus. Pēc tam Indriķis atgriezās savās istabās un, dzijās domās nogrimis, sāka staigāt pa kabinetu. Pēkšņi atvērās durvis un ienāca karalis.

- Jūsu augstība! - iesaucās Indriķis, mezdamies tam pretī.

- Es… Tiešām, Indriķi, tu esi tik lielisks puisis, ka es tevi iemīlu aizvien vairāk.

- Sire, jūs esat pārāk laipns.

- Tev ir tikai viens trūkums, Indriķi.

- Kāds? Vai tas, ka man medības ar suņiem patīk vairāk, nekā medības ar vanagiem? Ne vienreiz vien jūs man to esat pārmetis, sire.

- Nē, nē, es nedomāju par to, Indriķi. Es runāju par kaut ko citu.

- Tādā gadījumā esiet tik laipns un paskaidrojiet, sire, un es pacentīšos laboties, Indriķis sacīja, no Kārla smaida noskārsdams, ka patlaban karalis ir loti labā garastāvoklī.

- Tavs trūkums ir tas, Indriķi, ka, neskatoties uz tavām skaistajām acīm, tu visu neredzi tik labi, kā to vajadzētu.

- Vai es tiešām būtu tuvredzīgs?

- Sliktāk, Indriķi, ir vēl sliktāk. Tu esi akls.

- Akls? - bearnietis jautāja. - Varbūt, ka šī nelaime mani piemeklē vienīgi tad, kad es aizveru acis.

- Jā, jā, uz to tu esi spējīgs, - Kārlis piebilda. - Lai nu kā, bet es esmu apņēmies tev atkal tās atvērt.

- Klausos, sire.

- Kad vakar vakarā hercogs Gīzs teica, ka redzējis tavas sievas nestuves un ka viņu pavadījis kāds kavalieris, tu negribēji ticēt?

- Sire, vai es varēju iedomāties, ka jūsu majestātes māsa ir spējīga atļauties tādu vieglprātību?

- Kad viņš teica, ka tava sieva devusies uz Klošperšē ielu, arī tam tu neticēji!

- Majestāte, vai tad varēja iedomāties, ka Francijas princese iedrošināsies likt uz spēles savu labo slavu?

- Kad es ielencu namu Klošperšē ielā, - karalis turpināja, - un man uzsvieda uz pleca sudraba krūzi, Anžū hercogam uz galvas uzgāza plūmju kompotu, Gīzam ietrieca sejā meža kuiļa kāju, vai tu redzēji uz balkona divus vīriešus un divas sievietes?

- Es neredzēju nevienu. Jūsu majestāte droši vien atceras, ka es izklaušināju sētnieku.

- Bet es viņus redzēju.

- Ja jūsu majestāte viņus redzēja, tad viņi būs tur bijuši.

- Jā, es redzēju divus vīriešus un divas sievietes. Bet tagad es skaidri zinu, ka viena sieviete bijusi Margo, bet viens vīrietis - grāfs de la Mols.

- Kā tā? - Indriķis vaicāja. - Ja grāfs de la Mols bijis Klošperšē ielā, kā tad viņš varēja būt šeit?

- Viņš šeit nav bijis. Bet tas tagad nav svarīgi. To mēs visu uzzināsim, kad ēzelis Morvels varēs rakstīt vai runāt. Lieta tā, ka Margo tevi krāpj.

- Sire, visām baumām nevar ticēt.

- Nu, redzi, es taču tev teicu, ka tu esi nc tikai tuvredzīgs, bet galīgi akls, velns lai parauj! Beidzot taču tici, tu, stūrgalvi! Es tev vēlreiz atkārtoju, ka Margo tevi krāpj, Šovakar mēs viņas mīļāko nožņaugsim.

Indriķis nodrebēja un izbrīnā palūkojās uz karali.

- Atzīsties, Indriķi, ka dvēseles dziļumos tu tam nepretojies, - karalis turpināja. - Margo, protams, kliegs kā simttūkstoš vārnu bars, bet, es zvēru pie sava goda, jo ļaunāk viņai. Es negribu, ka tevi padara nelaimīgu. Anžū hercogs var krāpt Kondē, cik vien patīk, man nav nekāda daļa, jo Kondē ir mans ienaidnieks. Bet tu… tu esi mans brālis… Vēl vairāk nekā brālis… tu esi mans draugs.

- Bet, sire …

- Un cs negribu, lai tevi apvaino un par tevi zobojas. Jau diezgan ilgi tu esi zobgalību priekšmets tiem muižnieciņiem, kas sabrauc no provinces salasīt mūsu ēdienu druskas un medīt mūsu sievas. Tu esi piekrāpts, Indriķi, un tas var atgadīties katram. Bet es zvēru, ka došu tev lielisku iespēju atriebties. Tu redzēsi, ka rītā visi runās: "Šķiet, ka karalis Kārlis ļoti mīl savu brāli Indriķi: pagājušajā naktī viņš piespiedis grāfu de la Molu izkārt mēli uz mūžīgiem laikiem."

- Vai tas jau ir izlemts, sire?

- Izlemts un parakstīts. Mēs paši tiksim ar viņu galā: es, Fransuā, Anžū hercogs un Gīzs. Karalis, divi prinči un slavens hercogs, tevi neskaitot. Liekas, ka šis kungs nevarēs žēloties.

- Kā tas ir - mani neskaitot?

- Nu ja, tu taču arī būsi kopā ar mums?

- Es?

- Jā, tu. Kad mēs būsim viņam uzmetuši kaklā cilpu, tu šim varonim karaliski ietrieksi krūtīs dunci.

- Jūs esat pret mani pārāk laipni, sire. Bet kā jūs zināt…

- Velns lai parauj! Liekas, ka šis nelietis lielās. Viņš satiekas ar Margo gan Luvrā, gan viņas namā Klošperšē ielā. Viņi kopā sacer dzejoļus, pastorāles… Kā es vēlētos redzēt šī kavaliera pantus! Pielūko, paņem asāku dunci!

- Sire, - sacīja Indriķis, - ievērojot visus apstākļus…

- Ko?

- Jūsu majestāte piekritīs, ka mana piedalīšanās šai pasākumā nebūtu visai pieklājīga. Man viss tas ir pārāk tuvs, un manu iejaukšanos varētu uzskatīt par cietsirdību. Jūs, majestāte, atriebsit māsas godu, atriebsities kavalierim, kas lielās ar Margeritas labvēlību un viņu apvaino. No jūsu puses šāda atriebība ir saprotama un nevar kaitēt manas sievas slavai. Viņu cs vēl aizvien uzskatu par nevainīgu. Bet, ja es šai pasākumā piedalīšos, lad iznāks kaut kas pavisam cits. Tad tā vairs nebūs taisna

atmaksa, bet atriebība, būs nevis pelnīts sods, bet gan slepkavība, un manu sievu uzskatīs nevis par apzaimotu, bet gan vainīgu aizliegtā mīlas dēkā.

- Tavi vārdi, Indriķi, ir zelta vērti! Es tikko teicu māmiņai, ka tu esi gudrs kā pats velns!

Un Kārlis laipni paskatījās uz Indriķi, kas palocījās, pateikdamies par uzslavu.

- Tātad tu tomēr esi apmierināts, ka tevi no šī kavaliera atbrīvo? - karalis jautāja.

- Viss, ko jūsu majestāte dara, ir labi darīts, - Indriķis atbildēja.

- Labi. Esi mierīgs, visu izdarīs, kā pienākas.

- Es pilnīgi paļaujos uz jūsu majestāti.

- Cikos viņš parasti ierodas pie tavas sievas?