Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Viņš bija nometies pie manām kājām. Kad es sāku smieties, viņš atrāvās atpakaļ, tad viņš, nenolaizdams no manis acis, lēnām piecēlās, un viņa skatienā un sejas izteiksme mainījās acīm redzot.

Kamēr es runāju, viņš manī klusēdams klausījās. Kad es biju beigusi, viņš sāka smaidīt, bet šis smaids bija tik briesmīgs un draudīgs, ka cs nodrebēju. Tad viņš saslējās un atsēdās savā vietā, kur bija sēdējis līdzās man.

— Madame, vai tas ir jūsu pēdējais vārds? - viņš jautāja ar tādu mieru, ka es, redzēdama viņa bālo, sašķobīto seju, nobijos.

— Noteikti, monsieur.

— Negrozāms?

— Negrozāms.

Varu teikt, ka man vairs nebija nekādas patikas smieties. Viņš iespiedās karietes stūrī, sakrustoja rokas, nokāra galvu un vismaz kādu ceturtdaļstundu kaut ko pārdomāja.

Un ar šo brīdi pietika, lai viņa galvā rastos kāds velnišķīgs plāns.

Viņš atcerējās, ka mūks Luidži līdz ar briesmīgo indi bija iedevis viņam arī kādu stipru narkotisku līdzekli.

Šīs miega zāles viņš nolēma tagad izmantot, lai salauztu katru pretestību.

Ar šādi sagatavota dzēriena palīdzību viņš varēja apmierināt savu kaislību, tad pakļaut mani savai gribai un aizturēt uz manām lūpām katru sūdzēšanos.

Viņš gaidīja nākamo nakti, lai šo nodomu īstenotu.

Es nupat pieminēju mūku Luidži un atceros, ka ilgi par viņu neesmu neko teikusi, un tāpat arī neesmu devusi viņa stāsta noslēgumu.

Tāpēc atstāsim uz brīdi abatu Delaskaliju pie viņa noziedzīgajiem plāniem un atgriezīsimies pie kapucīņa.

Pārdrošā mūka iespaids bija pieaudzis un viss Speneo nams tagad atradās šā iespaida varā. Tomēr daudz vēl trūka, lai ari Bernardo būtu tam tiktāl padevies, kā viņš izlikās. Šis cilvēks jutās pazemots. Viņš ar dziļu nemieru bija redzējis mazināmies savu iespaidu, kopš mūka vizītes Spenco namā bija sākušas atkārtoties biežāk. Viņš nebija vairs tas neatvietojamais cilvēks, uz kuru abas sievietes varēja atbalstīties viņu cīņā pret Mariani, kurš liekas bija apņēmies ciešāk kā jebkad nevienam neatdot savu virskundzību un piespiest citus respektēt viņa tiesības.

Briesmīgā slimība, kas Bernardo bija uzbrukusi, viņa sejā bija atstājusi skarbas pēdas. Anžela, kas dēļ tieksmes uz vaļīgām mīlas rotaļām un kaprīzes dēļ bija viņam atdevusies, redzot viņa niknos, baku slimības rētām izķēmotos vaibstus, tagad to atstūma.

Viņš juta, ka tam nepieciešams atgūt savu agrāko stāvokli pie šīm frivo- * lajām dāmām, kuru aizvien pieaugošā izšķērdība draudēja nākotnē vēl pa­lielināt viņu budžeta deficītu.

Lai nostiprinātu savas iedragātās pozīcijas un atgūtu agrāko iespaidu, kas pēdējā laikā ievērojami bija gājis mazumā, vajadzēja izdarīt izšķirošu cirtienu, lai starp viņu un šīm sievietēm nodibinātos tādas solidaritātes saites, ko jau vairs nebūtu iespējams pārraut. Tas bija tagad Bernardo vienīgais sapnis un nekas viņu no tā nespēja novirzīt.

Bez šaubām, ka briesmīgais brālis dāvanu vācējs viņa acīs vēl joprojām bija bīstams spēks, bet tā kā līdz ar veselību viņā atkal atgriezās enerģija, šis spēks tam vairs nelikās tik nesalaužams un drīz viņš bija noteikti izšķīries.

— Ak, mans nabaga Bernardo, kāds jūs tagad izskatāties! — izsaucās Anžela, kad Gavaca, atveseļojies, tai pirmo reizi parādījās. — Kāpēc gan briesmīgā slimība neuzbruka šim zemniekam, kas tagad rīkojas mūsu muižu saimniecībā?

— Nemaz nebēdājiet, — atbildēja Bernardo, — kā redzat, no tās slimī­bas, kāda man bija, var atveseļoties, bet es zinu citu, no kuras vairs neatve- seļojas, un tā var drīz vien parādīties.

Anžela nodrebēja, jo lai arī cik grēcīga tā bija, domas par noziegumu, uz kuru norādīja Gavaca, tai varbūt vēl nebija ienākušas prātā. Tomēr viņa šo drausmīgo norādījumu neatvairīja un, dzirdot to izsakām, nebija ne pārsteigta, ne dusmīga. Anželai pašai nebija pietiekami daudz drosmes iecerēt noziegumu, bet-jau samaitātai viņai bija vēl mazāk dūšas atsacīties no līdzdalības, kad bija paredzami savi labumi.

Viņa aprobežojās ar to, ka teica:

— Izveseļojaties vien drīzāk, mans draugs, un, tik daudz lauzīdams galvu, neiekrītiet atpakaļ šinī slimībā! Nekad nevar zināt, kas var notikt: kad dzīvosim, tad redzēsim!

— Jā, bet kamēr mēs gaidām, mūsu zemnieki vairs kārtīgi nemaksā, jo gads bija ļoti slikts. Man ir atlikusi vēl tikai viena cirsma malkas ko pārdot, un mums no jauna vajadzēs aizņemties, lai samaksātu procentus par iepriekšējo aizņēmumu, kā tas līgumā paredzēts. Bet pa to laiku šis neīstais muižnieks, kura tēvs vēl basām kājām skraidīja pa Dženovas ielām, šis kustonis, kas jūs tik neģēlīgā kārtā ir piekrāpis un aplaupījis, saņem lielu renti un savu kalpu sabiedrībā par jums vēl pasmejas… Nē, tam visam reiz jādara gals, un ja tik es zinātu kādu priesteri, kurš gribētu svētīt lodes, ko es šim cilvēkam jau esmu izlējis…

— Klusāk, Bernardo, klusāk! — to pārtrauca grāfiene. — Vai tad jūs nesaprotat, ka šāda valoda var mūs sakompromitēt?

Uz brīdi iestājās klusums, tad Anžela, it kā runa būtu par kādu joku, smaidīdama ieteicās:

— Es nedomāju, ka lai mūsu stāvokli uzlabotu, būtu nepieciešamas svētītas lodes.

— Tā ir taisnība, - atbildēja Bernardo, kurā šie vārdi pamodināja briesmīgas atmiņas, — ir arī vēl citi paņēmieni, kas var nest pēkšņu nāvi.

— Mīļais draugs, es jūs lūdzu — esiet uzmanīgs! Neaizmirstiet, ka mums nav vairs neviena cita, kas mūs aizsargātu, un ka pārsteidzīgs solis varētu jūs pazudināt.

Šie vārdi pierādīja Gavacam, ka viņi bija sapratušies un ka tagad atlika tikai izvēlēties līdzekļus.

— Anžela, — viņš klusi teica, nomezdamies ceļos pie grāfienes kājām, — jūs zināt, ka mana dzīvība pieder jums. Jūsu labā es esmu gatavs izliet pēdējo asins pilienu. Tikai sakiet, sakiet vienīgi, ka jūs pieņemat manu pašuzupurēšanos un, lai kas arī notiktu, dzīvs vai miris, es tomēr saglabāšu jūsu sirdī savu vietu. ,

Grāfiene bija satraukta. Viņas vīrs tai jau bija licis parakstīties, ka viņa atgriezīsies viņu dzīves vietā, un apziņa, ka tai būs jāatdodas šā cilvēka varā, pildīja viņas sirdi ar šausmām.

Pēkšņi to pārņēma straujš jūtu saviļņojums.

— Jā, — viņa iesaucās,— tev pieder mana sirds, bet viņam — mans naids!

— Tad spriedums ir pieņemts, — pieceldamies teica Bernardo, — viss pārējais ir mana darīšana.

Un viņš aizgāja, atstādams Anželu vislielākajā uztraukumā.

Divas dienas pēc šīs sarunas Santonī villā iegriezās kāds jauns gans, kurš, kā viņš pats izteicās, bija nācis pēc sava kunga rīkojumiem. Mariani patiesi mīlēja iedziļināties lauksaimniecībā visos sīkumos un bija gatavs vienmēr uzklausīt savus gājējus, kas šo tēvišķīgo attiecību dēļ to ļoti cienīja. Tāpēc arī jaunais gans tūdaļ tika ielaists pirmā stāva ēdamzālē, kur viņa saimniekam klāja galdu.

— Tu būsi piekusis, mans labais Zarka, — teica grāfs, — jo vakar vakarā es tevi redzēju ganām Katānas laukā, veselu jūdzi no šejienes. Bet tu nebiji viens. Kas bija tas cilvēks, ar kuru tu runāji?

Zarka pietvīka, tad apjucis un cepuri rokās vīstīdams nomurmināja, ka tas bijis kāds ceļnieks, kas apjautājies pēc ceļa.

Grāfs nodomāja, ka jaunā cilvēka apjukumam par iemeslu ir viņa kautrība un, nodevis tam vajadzīgos rīkojumus attiecībā uz viņa ganāmpulku, lika viņam iegriezties virtuvē, kur tam pasniegs brokastis.