Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Nākamajā dienā, par spīti kopējas Martas iebildumiem, Bernardo, iedams uz kruķiem, parādījās Šivas ielās, kur tas saņēma gan laimes vēlējumus, gan līdzjūtības apliecinājumus. Bet viņš rūpīgi liekuļoja savu vārgumu un izlikās tā, it kā nespēks un nevarība to spiestin spiestu pie zemes. Tās pašas dienas vakarā pār mazo Šivas pilsētiņu vēlās briesmīgs negaiss. Debesis laistījās vienās ugunīs, pērkons grāva bez mitas un lietus ar krusu gāza aumaļām.

Zarka ar savu ganāmpulku bija kalnos. Iztrūcies no šīs vareno dabas spēku trakošanas, kuru dārdoņai vēlāk pievienojās viņa avju blēšana un suņu riešana, gans kluss un nospiests sēdēja savā būdiņā. Pēkšņi zibens gaismā viņam šķita, ka pamanījis kādu cilvēku, taisni pāri klajumam nākot šurp.

— Ak, Jēzus! — viņš iesaucās, bailēs pārmezdams krustu. — Varētu domāt, ka tas ir Bernardo Gavaca. Ko tad viņš še meklē? Vai tad mīļais Dievs jau tā nav diezgan sadusmots? Nē, nē, es no šejienes nekustēšu… Un tomēr mīļais Dievs ar mani pavisam slikti apietas. Par manas t budiņas cauro jumtu lietus nāk iekšā straumēm, man vairs nav neviena vīlīte sausa, es apēdu savu pēdējo maizes riecienu un man vēl gribas ēst…

Šo gaušanos pārtrauca tāds pērkona grāviens, ka visa zeme notrīcēja.

— Ak! — iesaucās Zarka, ceļos mezdamies, — es zinu, ka es grēkoju, tā gauzdamies, jo ir vēl daudz ļaužu, kas nelaimīgāki par mani.

— Jā gan, - kāda balss tam tumsā atbildēja, — esi vīrišķīgāks un tev nekā netrūks.

Tai pašā mirklī noplaiksnīja zibens un Zarka pazina Bernardo Gavacu.

— Ak, meistar Bernardo, kā jūs mani nobiedējāt! — iesaucās jaunais gans.

— Jo sliktāk! Tāpēc kā corpo di Dio bailīgi cilvēki nekam neder un ar šādu raksturu tu turpināsi ganīt savas aitas, kamēr trūkumā un apnicībā reiz nosprāgsi.

— Ak, kas tas par laiku!..

— Nežēlojies, Zarka! Pēc mana prāta, es sev nevaru vēlēties labāku.

— Tad nu gan, meistar Gavaca, mums ir atšķirīga gaume.

— Var jau būt, bet par to visu vēl var vienoties. Lūk, man te ir daži skaisti romiešu dukāti, kas cita nekā nevēlas, ka pārceļot no manas ķešas tavējā.

— Lai tad tie drīzāk taisās ceļā, - teica gans, un zibens gaismā bija redzams, ka viņa seja staroja priekā.

— To viņi arī darīs, ja tu būsi pietiekami prātīgs tos neatbaidīt… Lūk, skaties, tie jau pašreiz grib priecīgi doties ceļā.

— Ak, meistar Bernardo, tagad man ir vīra dūša. Lūk, man no negaisa nav vairāk bail kā no krītošas zvaigznes trokšņa. San Dio\ Katrs sev, Dievs — visiem!

— Ļoti labi, bet tagad vairs nerunāsim par tukšu! No šejienes līdz Santonī villai ir kādas desmit minūtes ko iet?

— Vislielākais piecas.

— Un grāfs Mariani laikam sēž ar saviem kalpotājiem pie galda lielajā zālē.

— Jādomā gan, to viņš vienmēr dara… Ak, kas tas par labu kungu!..

— Nu, Spenco dāmas atkal citādi ir ļoti labas kundzes un šie dukāti ir tikai pirmās bezdelīgas no bara, kuru saķers tas, kurš viņām pakalpos.

— Un ko tam vajadzētu darīt? Sakiet taču, meistar Bernardo!

— Vispirms, Zarka, zvērēt man paklausīt un šo zvērestu turēt.

— To es labprāt darīšu, — teica jaunais gans, kuru bija sagrābusi mant­kārība.

— Un tu zvēri?

— Es zvēru.

— Labi, — teica Gavaca, izvilkdams no mēteļa apakšas divstobru šauteni, — lūk, tiesnesis, kas šovakar spriedīs tiesu starp Spenco kundzēm un Mariani.

— Ak! — nobijies iesaucās Zarka.

— Kas tev? — mierīgi jautāja Bernardo. — Vai tu domā, ka šis te biedrs netradīs īsto adresi. Atmet taču reiz savas bērnišķīgās bailes… Es būšu tas, kurš rīkosies. Iesim!

— Iesim, — drebēdams atbildēja Zarka.

— Tātad mēs dodamies uz Santonī. Bet tur ir suns, kas tevi pazīst, jo viņš ir bijis kopā ar taviem ganusuņiem.

— Mirko? Jā, lāga kustonis! Tiklīdz viņš tiek vaļā, tā tūlīt nesas šurp pie manis uz lauku.

— To jau es zināju, lūk, tāpēc arī meklēju tavu palīdzību. Tu viegli pārkļūsi pāri pirmās sētas zemajam mūrim un pievāksi suni, lai tas nerietu, kad es nāku. Es tev uz pēdām sekošu, tu atvērsi vienus no mazajiem vārtiņiem, bet tā, lai nedzirdētu ne mazākā trokšņa, un lieta drīz būs darīta. Tagad ej pa priekšu, bet pasteidzies!

Bet Zarka pat nedomāja kustēties.

— Kā? Vai tu atsakies iet tagad, kad zini pietiekami daudz, lai es tiklu pakārts? — draudīgi jautāja Bernardo. — Sargies, abi mani stobri ir lādēti un viens šāviņš būs nodevējam, kas mani gribēs nodot.

Bet kad pie šiem vārdiem viņš nolieca ieroci, Zarka iesaucās:

— Nē, nē, meistar Bernardo, es jūs pat nedomāju nodot, bet pirms mēs dodamies ceļā, vai jūs negribētu man ļaut tuvāk iepazīties ar šiem romiešu dukātiem, ko esmu redzējis tikai zibens gaismā.

— Še, — teica Gavaca, pasniegdams viņam naudasmaku, — te bus maza rokasnauda, pārējais nāks vēlāk. Bet nu mēs jau esam zaudējuši daudz, laika, iesim!

Gans paņēma maku un, to atvēris, pārbaudīja saturu, tad, priekā, lēkādams, viņš devās uz Santonī villu, kur grāfs ar saviem kalpotājiem tobrīd sēdēja pie galda.

Negaiss bija mitējies, bet lietus vēl arvien gāza straumēm. Divi cilvēki ar somām uz muguras klupdami krizdami gāja pa pielijušajiem laukiem. Tie bija divi kareivji, Savojas hercoga armijas dezertieri, kas slapstījās pa Pjemontu, lai nokļūtu Venēcijā.

— Pie Svētā Marka! — teica viens no tiem. — Es domāju, Lorenco, ka mēs esam darījuši aplam, atstādami pulku. Ir taisnība, tur nav nekāda labuma, tomēr dažu labu reizi dabūn paēst, bet nu, lūk, mēs jau divpadsmit stundas kuļamies ,ar tukšu vēderu, šādā veidā mēs tālu netiksim. Kas uz mani attiecas, es noteikti neiešu garām tām mājām, pirms nebūšu tur atpūties.

— Tu runā aplam, Džakomo, — atbildēja otrs, — es pazīstu šo apvidu. Tās pieder kādai Kariņjanas princim radniecīgai ģimenei. Tur mēs ieskrietu kā vilkam rīklē, bet mēs viegli atradīsim pajumti Šivā, no kurienes mūs šķir vairs tikai četras jūdzes.

— Četras jūdzes — neiespējami! Vai mēs nevarētu pamēģināt, negriežoties pie saimniekiem, palūgt še kādam mājas cilvēkam gabaliņu maizes un kādā staļļa kaktā mazdrusciņ salmu?

— Jau jau tu tā gribi, varam pamēģināt.

— Es gribu tāpēc, ka man liekas: vieni vārtiņi ir jau vaļā.

— Tad ejam iekšā, — atbildēja Lorenco.

Un viņš iegāja pa vārtiņiem, bet līdzko tas bija sētā spēris kāju, tā pagriezās pret biedru un čukstēja:

— Klusu, dažus soļus tālāk tur kādi sarunājas, kuriem, man liekas, nav mazāk iemeslu slēpties kā mums.

Uz brīdi abi apstājās, tad klusu ielavījās iekšpusē un noslēpās kaktā starp pusatvēratajiem vārtiņiem un mūri, kurā tie bija iestiprināti. Tā kā lietus bija mitējies un laiks noskaidrojās, viņi varēja saskatīt divus vīrus, no kuriem vienam rokā bija divstobru bise, bet otrs turēja pie saites un glaudīja ķēdessuni, lai tas nerietu.

— Turi to stingri, Zarka, — teica cilvēks ar bisi, — un vienā minūtē Spenco kundzes būs atbrīvotas uz visiem laikiem no šā lopa, kuru marķīzs kādā vājības brīdī ir uzņēmis savā ģimenē.

— Viņš tomēr ir dižciltīgs cilvēks, — nopūtās Zarka.

— Viņš, dižciltīgs?.. Viņš šo dižciltību tāpat ir nozadzis, kā nu jau kopš ilga laika zog šo muižu ienākumus. Bet turpmāk tas vairs nenotiks… Tagad viņš ir manās rokās.