Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Zarka, būdams acīmredzami apmierināts, paklausīja. Viņš iegāja virtuvē, bet tai vietā, lai palūgtu ēst, viņš sāka grozīties ap pavardu, uz kura tika gatavotas brokastis kungam. Visā viņa izturēšanā un kustībās bija kaut kas nedrošs, ko uzmanīga novērotāja acs tūdaļ būtu pamanījusi, bet ko mājas ļaudis nemaz neievēroja. Tai brīdī, kad Zarka izstiepa roku pār kādu podu uz uguns, liels pērtiķis, kurš bija paša grāfa un arī visu mājas ļaužu mīlulis, metās uz priekšu un sagrāba gana roku.

Zarka aiz pārsteiguma iekliedzās un ļāva izkrist uz grīdas mazai stikla pudelītei, kas saplīsa.

Pērtiķis pielēca pie drumslām, bet tikko viņš bija tās apošņājis, to sagrāba stipri krampji un tas pēc neilgas raustīšanās nobeidzās.

Visuzkrītošākais šinī gadījumā bija tas, ka Zārku pēkšņi pārņēma tādas bailes, ka likās — viņš zaudēs prātu. Viņa sejas panti sašķobījās, mati viņam stāvēja stāvus, viņa baiļu pilnās acis sāka vērīgi raudzīties uz durvīm, un viņš metās ārā pa tām, tiklīdz parādījās Mariani, kurš bija izdzirdis šo kņadu.

Viņš ņēmās iztaujāt Zārku, bet tas jau bija paguvis atjēgties un atbildēja, ka pudelīti esot atradis uz lielceļa. Viņš tikai esot gribējis pudelīti pie pavarda uguns attaisīt, ko vēl neesot paspējis izdarīt, un ka viņam neesot bijis ne jausmas par tās saturu.

Mariani neizdevās no gana nekā vairāk uzzināt un, negribēdams šim incidentam, kas vairāk izskatijās pēc nejaušības, piešķirt kādu sevišķu nozīmi, viņš aizsūtīja Zārku atpakaļ pie viņa ganāmpulka.

Tomēr viņa apziņā palika kāda turriša nojauta. Tāpēc tās pašas dienas vakarā pie vakariņām, kuras tas ieturēja kopā ar saviem kalpotājiem, viņš tiem teica:

— Es nezinu, kas vēl var gadīties. Man tā šķiet, ka dažs labs līko pēc manas dzīvības. Es to mēģināšu aizstāvēt pret visiem ienaidniekiem, tomēr šai cīņā es varu ari krist. Tādā gadījumā, draugi, atriebiet mani, jo ar manu nāvi jūs būsit zaudējuši godīgu kungu, kas jums novēl tikai visu labu.

Mariani aizgāja savās istabās skumjš, nomākts, un likās, ka viņš ir pilnīgi zaudējis dūšu.

— Ko es esmu nodarījis šai sievietei, ko es mīlu no visas sirds? Kāpēc viņa mani vajā ar tādu naidu, kurpretī man pēc tās bija viskaislākā vēlē­šanās?.. Un ir vēl tagad, lai to darītu laimīgu?

Šai pašā brīdī pie Zarkas ganu būdiņas uz šiem jautājumiem tika dota atbilde.

— Tu esi tikai gļēvulis un muļķis, — teica jaunajam ganam kāda liela auguma cilvēks, kura seja bija izvagota un izraibināta daudzām baku rētām, — un velns tevi dzina nobīties izšķirīgajā brīdī. Būtu tu bijis veicīgāks, tu tagad saņemtu no manis vairāk dukātu, nekā tu desmit gados nopelnīsi.

— Taisnība, — atbildēja Zarka, — man pietrūka dūšas.

— Tās tev mūžīgi trūkst…

— Nē, tagad, kad es jau reiz esmu mēģinājis, es būšu drošāks, uzticiet man vēlreiz šo darbu un jūs redzēsit…

— Nu, labi, redzēsim!

Trīs stundas vēlāk Bernardo teica grāfienei Anželai:

— Svētītās lodes nemaz nav tik smādējamas, kā jūs to domājat; būtu man šorīt viena tāda bijusi, jūsu ciešanas būtu beigušās.

— Es jau par tām esmu padomājusi, draugs. Lūk, še ir divas, un mans biktstēvs galvo, ka tās nekļūdīšoties.

Bernardo prieks bija neaprakstāms.

— Paldies, liels paldies, — viņš teica. — Tagad jums atlicis tikai pusceļš* un par to parūpēšos es.

Un viņš kā bulta aizskrēja ar visām lodēm, kuru spēkam tas ticēja.

Kaut ari Bernardo atveseļošanās liekas strauji gāja uz priekšu, tomēr pēdas, ko briesmīgā slimība bija atstājusi viņa sejā, bija vēl svaigas, dziļas un atbaidošas.

Cits viņa vietā par to būtu bijis noskumis, bet viņam tas darīja prieku, jo pēc visa tā, kas bija noticis starp viņu un Anželu, tam bija svarīgi, ka viņu aizvien vēl uzskatītu par vārgu, slimu un darba nespējīgu. Viņš izlikās, ka tikai ar lielām pūlēm atvilcies līdz savai istabai un tur nonācis, viņš tūdaļ, smagi elsdams, iekrita gultā.

— Ak, Svētā Jaunava! — iesaucās kopēja, — kāda neuzmanība!.. Piecel­ties šādā stāvoklī!.. Un jūs taču solījāt to nedarīt! •

— Tas taisnība, Marta, — viņš vārgā balsī atbildēja, — esmu bijis neuzmanīgs. Bet jūs jau zināt, ka kungi necieš kalpotājus, kam jāguļ uz gultas… Es gribēju pārbaudīt savus spēkus… Bet kājas vēl nenes…

— Ak, Jēzus Marija! — izsaucās kopēja, pasteigdamās to noaut, — es nesaprotu, kā jūs vēl varējāt spert soli.

— Mīļā Marta, es tā vairs nedarīšu.

— Es domāju gan! Vismaz vēl sešas nedēļas jūs nevarēsit staigāt bez kruķiem.

— Lai notiek Dieva prāts!

— Ak, sinjor Gavaca, jūs esat pārāk labs cilvēks, lai Dievs par jums neapžēlotos, — teica vecā Marta, ar vislielāko uzmanību noguldīdama slimnieku gultā, — bet viens nu gan ir skaidrs: ja mēneša laikā Šivā notiktu kas sevišķs, tad jūs nu gan nebūtu tas, kas par to nestu ziņu uz Romu.

īsu brīdi pēc tam, kad vecā, visu sakārtojusi, aizgāja, istabā klusiem, uzmanīgiem soļiem ienāca Luidži.

— Hm, — viņš noņurdēja, redzēdams, ka slimnieks tikai ar pūlēm var piecelties, — es domāju, Bernardo, ka tu jau būsi uz pekām.

— Godājamais tēv, tieši tāpēc, ka es to mēģināju darīt, man, lūk, atkal bija jāliekas gultā… Un tas mani uztrauc, jo es zinu, ka še drīz aptrūks naudas, kamēr tur Santonī villā šis kustonis grāfs, izsūkdams mūsu īpašumus, kā tāds iekarotājs krauj tik naudu čupā.

— Tas pierāda, — nopietnā balsī teica mūks, — ka tur dzīvo prātīgi ļaudis, bet še, kur bez vajadzības izšķiež pasakainas summas, mājo neprāts.

Kā — marķīzei Spenco kundzei, neskaitot Anželas pūra daļu, ir īpašumi, kas vērti aptuveni trīs miljonus romiešu dukātu, un viņai vēl trūkst naudas!?

— Godājamais tēv, jūs pret mani vismaz būsit tik taisnīgs un atzīsit, ka tā nav mana vaina, ja tā ir.

— Lai nu ari tā būtu, Gavaca, bet man liekas, ka še kaislīgi tīko pēc tās naudas, kas tur tiek nopelnīta. Uzklausi, draugs, manu padomu: nemēģini ar mani dzīt jokus! Es esmu pārliecināts, ka tu perini kādu ļaunu nodomu.

— Ak, mio padre, ko es gan Šādā stāvoklī varētu darīt!

— Es gluži labi saprotu, ko tu gribi, un zinu, ko tu vari, bet mana griba ir tā, ka lai Santonī villā grāfs paliek pilnīgs noteicējs, un tev būs jāapmierinās ar to, ka tu še spēlēsi darba bites lomu. Vēlāk tu tiksi arī pie savas patstāvības, bet līdz tam laikam ir jāpagaida. Tas ir mans pēdējs vārds.

Gavaca bija traks aiz dusmām. Lai savaldītos, viņš kodīja lūpas. Beidzot viņš apdomāja, ka šis mūks, lai cik spēcīgs viņš bija, tomēr nebija neuzvarāms un ka pašreizējos apstākļos tieši viņa mūka stāvoklis bija tas, kas tam drīzāk varēja kaitēt. Tāpēc Gavaca apņēmās pielāgoties lai programmai, kādu tam uzspieda Luidži. Līdz ar to viņš pie sevis nolēma pēc iespējas drīzāk saraut tās važas, ko Luidži mēģināja viņam uzmest.

«Godājamais tēv," viņš pie sevis domāja, „velli jūs pūlaties, es gluži labi jūtu, ka mēs esam ienaidnieki. Bet kādēļ?.. Jums tik un tā nekad nekas nepiederēs. To nepieļauj jūsu mūku kārta. Marķīze gan atrodas jūsu iespaidā, bet no tā jūs nevarat izsist sev nekāda labuma, un kas attiecas uz Anželu, jūs nedrīkstēsit aprobežot pat viņas visniecīgākās ieražas. Visu tā labi apsverot, godājamais tēv, es esmu stiprāks nekā jūs un to jums drīz vien nāksies atzīt."