Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Mans tēvs bija stingra un noteikta rakstura cilvēks, ikviens to zināja, un visa mūsu ģimene augstu vērtēja stingrās un nevainojamās dzīves tikumiskos principus. Tomēr Deluinas hercogs bija tikpat labs un iecietīgs, cik taisns un dievbijīgs.

Mana māte bija pavisam citādas dabas: viņa bija kokaina un pedantiska. Es biju pārliecināta, ka ar tēvu varēšu labāk saprasties. Saņēmis ziņu, viņš arī tūdaļ ieradās un, apsēdies pie manas gultas, prasīja, kas par lietu.

— Monsieur, — cs icsaucos, - ja jus man negribat palīdzēt, es esmu pazudusi!

— Pazudusi?.. Mana meita, vai jums nav labs vīrs, ko jūs mīlat? Vai jums nav lielisks stāvoklis, kādu mēs nevarējām cerēt jums sagādāt? Vai jums, paldies Dievam, nav veseli, mundri un mīļi bērni?

— Jā, tēv, jā, tas viss tā ir! Tomēr uzklausiet mani un jūs pats redzēsit.

Es viņam izstāstīju punktu pa punktam visu, kas bija noticis kopš manām

kāzām, visu, ko es biju pārcietusi, visu slikto apiešanos un pazemojumus, ko biju piedzīvojusi.

Es viņam aprakstīju Deverī kundzes augstprātību un visus tos apvaino­jumus, ko man vajadzēja dzirdēt.

Beidzot es nonācu pie prinča mīlas un izstāstīju visu, ko es tiku darījusi, lai izvairītos no viņa nemitīgās uzmākšanās, un ka mana vīra un manas vīramātes neticamā akluma dēļ es esmu spiesta meklēt viņa aizsardzību.

Deluinas hercogs mani pārtrauca, apsveikdams manu uzmanību. Viņš mani apkampa un, nožēlodams manu grūto stāvokli, teica, ka viņš neredzot citas izejas, kā vienīgi man jādodas tam līdzi uz Parīzi, kur tad arī grāfs Deverī pie manis ierastos.

Tas būtu bijis ļoti vienkārši un dabīgi: tā kā mans vīrs mūsu kāzu laikā uzturējās Francijā tikai kādas piecpadsmit dienas, viņš šo zemi un viņas galmu tikpat kā nepazina.

Savojā valdīja miers un viņa klātbūte pulkā, kuru tas komandēja, nebija nepieciešama. Viņš varēja, viņam vajadzēja nākt, tomēr es varēju droši teikt savam tēvam, ka viņš neieradīsies.

— Viņa māte to nekad neatlaidīs no savas pavadas, jo viņai bail, ka viņš nesaslietos pret to. Un tad vēl, ja es drīkstu tā teikt, man šķiet, ka viņa nebūt neuztrauktos, ja es kristu kārdināšanā, viņa mani nīst un gribētu, lai es tiešām būtu vainīga.

— Nevar būt! Tas jau nozīmētu nīst sevi pašu, darīt negodu visam savam namam, še jūs, mana meita, gan maldāties.

Es netiepos, tās bija vienīgi manas domas. Ak vai! Nākotne pierādīja, cik daudz man bija taisnības. Bet šādus aprēķinus mana tēva godaprāts nespēja iedomāties.

Mēs tā nopļāpājām apmēram divas stundas. Es viņam neslēpu savas jūtas pret vīru un cik skopi tas atalgo manu mīlu. Viņš man sirsnīgi juta līdz, bet arī pateicās Dievam, kas man piešķīris šo pretestības spēku. Mans tēvs nolēma parunāt ar abatu Delaskaliju, būdams pārliecināts, ka atradīs viņā domu biedru un palīgu.

Tas ir ievērojams un visās lietās apķērīgs sirmgalvis, viņš ir veieis daudzus svarīgus uzdevumus, bijis sūtnis, pirmais ministrs. Viņš redzēs faktus, kādi tie ir, un arī briesmas, kas mums visiem draud.

— Man, tēv, nav liela uzticība pret viņa relikvijām.

Mans labais tēvs, viņš aizgāja noskumis un nelaimīgs. Kā jau bija solījis, viņš pie pirmās izdevības runāja ar abatu Delaskaliju. Viņš tam izstāstīja visu no sākuma līdz beigām. Abats likās sašutis un teica, ka viņš par to nemaz nešauboties, kaut gan vēl neesot dzirdējis par to runājam, bet viņa svaines un brāļa dēla rīcība esot nosodāma.

— Pamest jaunu sievieti tāda prinča vilinājumiem, kā šis, kuram vispirms netrūkst nekā, lai patiktu, un kura neatbildību nekas nespēj lauzt! Es tiešām nesaprotu… Par laimi, tagad es esmu brīdināts un zināšu, kā to nokārtot.

— Vislabākā nokārtošana še ir prombūtne. Savojas hercogs, neredzē­dams vairs manu meitu, to aizmirsīs vai atradīs ko citu, tas citādi nevar būt. Es aizvedīšu Deverī kundzi uz Parīzi. Tur ieradīsies arī viņas vīrs. Viņi pavadīs Francijā vienu vai divus gadus un, kad atgriezīsies mājās, viss būs pāri.

xxix

Viņi diskutēja ilgi: mans tēvs ar godīga un krietna cilvēka vaļsirdību un atklātību, bet abats ar savu itālieša viltību un divkosību, kurai vēl pievie­nojās apsvērta ļaunprātība un dziļa perversija.

Viens otram viņi izvirzīja noteikumus, ko Deluinas hercogs bija ar mieru ievērot, kurpretī Delaskalija gribēja tikai iegūt laiku. Vienojās, ka viņš rakstīs Deverī kundzei par mūsu projektu doties uz Parīzi un ka es par to minēšu savam vīram. Ja viņi tam piekritīs, viss būs labi, ja ne, mēs atgriezīsimies Turīnā un tur tad abata iespaids, mana lūguma atbalstīts, noteikti sasniegs, ko vēlamies.

Deluinas hercogs uzķērās uz šīs makšķeres, bet es nebiju pieviļama. Es pārāk labi pazinu abatu un sāku raudzīties ar neuzticību uz šo tēvoci, kas vārdos bija tik izšķērdīgs un gatavs uz visu.

Tomēr es mēģināju nomierināties, atgūt ceribu un pašpaļāvību un nesa- gandēt sev atkalredzēšanās prieku ar manu tēvu un citiem mūsu ģimenes locekļiem, kas bija ieradušies mani redzēt.

Visi mani uzteica kā ļoti skaistu, un mana slava atskanēja pat Francijas galmā, kur karalim bija labpaticis izteikties manam brālēnam, Deševrēzas hercogam, ka viņš labprāt vēlētos mani redzēt. Es to vēlējos vēl vairāk nekā viņš, bet kā to panākt?

Sešas nedēļas pagāja kā sapnis. Vēstules ar Turīnu apmainījās diezgan ātri. Mans tēvs bija aizrakstījis pats, cerēdams, ka viņa lūgumu nenoraidīs, un tomēr tas notika — atkal viņš tika atbruņots.

Tā vietā, lai mani aizvestu, viņu lūdza pārvest mani mājās. Mans vīrs nekādā gadījumā nevarot atstāt Savojas galmu un viņš esot uztraukts, jau iedomājoties vien tagadējo ilgo šķiršanos. Viņš nevarot vairs bez manis ilgāk dzīvot. Bet ja Deluinas hercogs gribētu ierasties, ja viņš būtu tik laipns pieņemt piedāvāto uzaicinājumu, tad varētu pārrunāt un vienoties par turpmāko.

Tā, veikli liekot priekšā krietnajam un godīgajam sirmgalvim to pašu lietu, viņu pierunāja.

Mans tēvs nevarēja mani pavadīt, bet viņš apsolīja mani apciemot, pirms vēl būs pagājis mēnesis.

Es purināju galvu, es tam neticēju. Tēvs mani vēl sabāra un es biju spiesta klusēt. Tuvojās šķiršanās bridis: sāpīgi bija atraisīties no tēva rokām, kuru manas asaras bija aizkustinājušas.

— Ak, manu tēv, — es šņukstēju, — mēs nekad vairs neredzēsimies!

Viņš aizbrauca kopā ar Deševrēzas hercogu un manām māsām, kas arī bija ieradušās. Viņi cerēja, ka mēs pavadīsim kopā visu ziemu. Bet es, es biju pārliecināta, ka mēs šķiramies uz ilgiem laikiem, un liktenis bija lēmis šo manu pārliecību apstiprināt.

Viņu aizbraukšanas dienas vakarā es prasīju abatam, vai mēs arī nepo- sīsimies ceļā. Viņš man atbildēja, ka nekas mūs nespiežot un ka mums atli­kušas vēl dažas peldēm izdevīgas dienas, un ka tās vajag izmantot.

Kad es uzstāju, viņš mainīja tematu un sāka mani iztaujāt, vai man interesējot ceļojumi pa skaistām vietām. Viņš man lika priekšā pasirot pa šo apvidu lēnā gaitā, lai visu redzētu un apskatītu.

Tā kā es nepavisam nevēlējos atgriezties Savojā, bet gan cik iespējams ilgi palikt Francijā, tālu no maniem vajātājiem, tad es ar prieku pieņēmu abata priekšlikumu.

Bez tam es cerēju, ka mans vīrs sailgosies pēc manis un aicinās atpakaļ, jo es nebūtu baidījusies no hercoga, ja vien būtu varējusi paļauties uz grāfu Deverī.

Divas vai trīs dienas mūsu ceļojums tiešām bija jauks. Tāpat kā viņš to bija darījis mums aizbraucot no Turīnas, mans tēvocis man veltīja vislielāko uzmanību un bērtin apbēra ar visdažādākām laipnībām. Drīzāk varēja domāt, ka tas ir kāds kavalieris ar savu dāmu, nekā vecs abats ar sava brāļadēla sievu.