Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

„Arēji mierīgs, iekšēji darbīgs."

Savojas hercogiene pagriezās pret mani, jo es stāvēju aiz viņas krēsla, un klusi pačukstēja:

— Contessina, vajag šovakar sameklēt šo nezināmo un izpētīt, kurai par labu hercogs ir nodomājis mani upurēt.

Akcents, ar kādu viņa šo vārdu izrunāja, ļāva man noprast, ka tās greizsirdība nav nekāda lielā. Kas attiecās uz mani, tad es vairs nevarēju vilties: amulets bija mēma atzīšanās, ko viņš man nebūtu ļāvis ignorēt un ko es vairs nevarēju noraidīt.

Tātad šī izstāde, šis greznums, šī sabiedrība, šie lieliskie svētki, kādus rīkot nemaz nebija Savojas hercoga dabā, tas viss bija uzburts manis dēļ.

Es biju varone, es biju šā galma karaliene, viens vārds no manām lūpām un visi šie cilvēki mestos pie manām kājām līdz ar pašu valdnieku.

Mani pārņēma it kā reibums, es aizdarīju acis. Man likās, ka kritīšu lejā no liela augstuma. Pirmo reizi manī pamodās godkāre un patika uz varu, un es izjutu skurbumu, kādu līdz tam vēl nebiju pazinusi. Mans skatiens sekoja aizjājošajam princim ar tādu izteiksmi, kuru viņš būtu bijis priecīgs redzēt.

Sacīkstes bija skaistas un turpinājās ilgi. Kā jau tam vajadzēja būt, Savojas hercogs izrādījās uzvarētājs, jo valdnieki nenovēl uzvaru nevienam citam.

Princis Eižens, kurš bija ieradies Turīnā, komandēja indusu pulku. Arī viņam vajadzēja padoties sava nama vecākajam, tāpat kā visiem citiem, bet otro vietu pēc hercoga ieņēma viņš.

Un šā prinča palīdzību Viktors Amede izmantoja, lai nokļūtu pie mērķa, kā viņš to bija nodomājis. Kad viņi abi pienāca pie estrādes, lai no dāmu rokām saņemtu balvas par savu drošsirdību, Savojas hercogs paņēma prinča Eižena roku un teica Klorindai:

— Skaistā karotāja, lūk, kāds jauns svešnieks, kuram es piekāpdamies novēlu to lielo laimi tikt vaiņagotam no jūsu rokas, kaut gan man ļoti žēl šo laimi zaudēt. Tomēr viņš nāk no tik tālas zemes un ir tik cienīgs, ka es neuzdrīkstos viņam to atņemt. Tāpēc ļaujiet kādai no šīm dāmām, kuru acis ap jums mirdz, pasniegt man šo lentu, kas manai sirdij ir tik dārga atmiņu balva.

Princese viņam atbildēja īsos, ļoti labi sakārtotos vārdos un beidzot teica Rēno, ka viņa pati tam izmeklēšot daiļo dāmu, pie kuras tam jāgriežas, lai tādi aiztaupītu viņam lielas pūles izmeklēt starp tik daudzām daiļavām.

Bet no visām dāmām, kas bija tuvumā, es, bez šaubām, biju visskaistākā, ar viskrāšņāko tērpu, tāpēc viņa nodeva man uzvaras balvu. Princis nometās ceļos, nolieca galvu un es pārmaucu lentu pār viņa bruņucepuri.

Viņš bija noliecies un to nevarēja redzēt. Viņš saņēma manu roku, kas stipri drebēja, un uzspieda tai tik kvēlu skūpstu, ka pat visnaivākā meitene nevarētu palikt neziņā.

Es strauji atkāpos. Mans nopietnais izskats nemaz nepiestāvēja uzde­vumam, kāds man bija jāpilda. Karaliskā kundze, kas jutās mazliet neve­sela, nebija ieradusies, viņa vienīgā būtu visu uzminējusi.

Tad visi sagāja banketa zālē. Uzskatīdams, ka viņš ir mans bruņinieks, hercogs vēlējās mani apakalpot, kas arī saskanēja ar tām tradīcijām, kuras mēs centāmies tēlot.

Neviens tur neatrada nekā sevišķa, bet dažs jau nojauta patiesību un es tai vakarā biju ielenkta vairāk nekā jebkad.

Ja manai vīramātei nebūtu bijuši savi plāni, vai ir iespējams, ka visās galma intrigās tik skolota sieviete nebūtu varējusi saprast to, kas kļuva skaidri redzams, pie kam vēl viņa jau bija tikusi brīdināta?

Kas attiecas uz grāfu Deverī, viņš tam tāpat neticēja kā viņa māte. Un ja arī tam kādreiz uzmācās šaubas, viņš man tik ļoti uzticējās un viņa cienība pret mani bija tik dziļa, ka tam nekad nebūtu nācis prātā mani apvainot.

Kas attiecas uz mani, tad es svārstījos starp īgnumu un godkārību, bet mana mīla, tā piederēja manam vīram.

Šīs viesības man likās pārāk garas. Es vēlējos tikt mājās, brīvībā un pasapņot. Savojas hercogs ne ar vārdu, ne ar žestu, ne ar skatienu neatļāvās sev kaut ko tādu, par ko es varētu žēloties. Bet tie bija vairākkārtīgi mājieni, manis cildināšana, negriežoties tieši pie manis, un īpati paņēmieni, kā man vienai likt viņu saprast.

Tas viss, kopā ņemot, runāja nepārprotamu valodu. Ballē viņš mani uzaici­nāja divas reizes, bet es ielaidos tikai uz vienu menuetu. Otrajā reizē es viņu lūdzu mani no šā goda atbrīvot, tāpēc ka mana tērpa svars mani ļoti nogurdināja.

Viņš neteica ne vārda. Sākot ar šo dienu, man vairs nebija miera no Deverī kundzes zobgalībām un dzēlīgā izsmiekla. Viņa mani netaupīja nevienā vietā un mocīja ar savām kodīgajām piezīmēm. Tā bija bezgalīga muldēšana par slavas tīkotājām, kuru godkārei neesot robežu, kas iedomājoties dievi­nāmas no visaugstāk stāvošām personām un kas sevi iedomājoties par lauvām, kaut gan neviens tām nedomā uzbrukt.

Tas viss tika teikts ar vienīgo nolūku — piespiest mani spert pēdējo soli. Viņa gribēja par katru cenu tikt no manis vaļā.

Nabaga sieviete, par šo iecerēto mērķi viņai dārgi nācās samaksāt ar visu to, kas vēlāk notika viņas namā un kas tai būtu ticis aiztaupīts, ja tā būtu mani paturējusi pie sevis.

Es esmu piemirsusi pateikt, ka šajos laulības kopdzīves gados ar grāfu Deverī man ik gadu piedzima manas meitas un dēls. Še lai tad arī ir vienīgā vieta, kur es sev atļaujos runāt par maniem laulības dzīvē dzimušajiem bērniem, jo tā ir manas sirds sasāpējusi atmiņa, vienīgā, kas pilda manu dvēseli ar žēlām un liek man izjust gandrīz vai sirdsapziņas mokas. Es viņus atstāju ar skumjām un pēc tam vairs neesmu redzējusi. Mans dēls nomira driz vien pēc sava teva nāves, bet manas meitas, klosteri uzaugušas, tur arī palika.

Viņu vecmāmiņa, jādomā, naidā pret mani, nevarēja tās ciest un sagandēja viņu dzīvi; viņas pieķērās savām audzinātājām un negribēja vairs tās atstāt. Tā mēs galīgi izšķīrāmies.

Es nepārmetu šiem nabaga bērniem par tām jūtām, kādas tiem var būt pret mani, jo viņiem par mani ir stāstīts tikai tas, kas man varētu kaitēt. Jaunākā ir man dažas reizes rakstījusi, es viņai draudzīgi atbildēju, par ko viņa jutās aizkustināta. Es nešaubos, ka ja mēs varētu tikties, mēs viena otru iemīlētu, vismaz viņa, jo es to mīlu no visas sirds. Bet par to vairs nerunāsim.

Tā pagāja divi vai trīs mēneši. Abats Delaskalija bija atgriezies dzīvot mūsu namā. Viņa klātbūtnē mana vīramāte neteica nekā tāda, par ko es būtu varējusi sūdzēties. Viņa pret mani izturējās dzedri un kokaini, bet vismaz apvaldīja mēli.

Svētki beidzās, bet ar to nebija beigusies izdevība redzēt hercogu. Pēc viņa rīkojuma mēs pat pavadījām vairākas nedēļas kopā ar hercogienēm Rivolī villā. Viņš izturējās ļoti uzmanīgi un laipni.

Hercogs bija bezgala asprātīgs, interesants un daudzpusīgs. Viņš prata daudz svešvalodu un bija izlasījis visas grāmatas. Karaliskā kundze bija lepna uz savu dēlu un viņai bija par ko lepoties.

— Madame, — viņa man bieži teica, — viņa vecmāmiņa bija Indriķa IV meita, tādā kārtā viņš atrodas uz tās pašas radniecības pakāpes kā jūsu kungs un karalis. Tas man liek cerēt, ka arī viņš tam reiz līdzināsies.

Šis princis patiesi bija attālāks karaļa Indriķa IV mazdēls un no vairākām pusēm Francijas valdošajam nama rada. Kaut arī viņš izlikās, ka uz to neliek lielu svaru, patiesībā tas viņam ļoti bija pa prātam, jo bieži viņu dzirdēja sakām:

— Mans vecvectēvs, karalis Indriķis teica…