Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Vai atkal:

— Kā to darīja mans vecvectēvs, karalis Indriķis IV…

Redzēdama, ka pagājis jau tik ilgs laiks un prinča tuvošanās mēģinājumi

vairs neatkārtojās, es jau sāku domāt, ka visas briesmas ir pāri un viņš būs atsacījies no neiespējamā.

Bet tad kādu vakaru, kad es karietē pabraukājos viena ar savām abām kalponēm itālietēm, viena no tām, juzdamās nevesela, lūdza man atļauju izkāpt un ieiet kādā mājā uz Po upes krasta, kur dzīvoja viņas māsa. Es paliku viena ar otru kalponi, kas tūdaļ izvilka no ķešas kādu vēstuli un pasniedza man, teikdama:

— Madamc, man lika jums nodot.

— Kas?

— Lūdzu, madamc, lasiet un jūs pati redzēsit!

Atvēru to bez kādām bažām, jo nodošanas veids man nebūt nelikās aizdomīgs. Es redzēju dažas maigos un godeienības pilnos vārdos uzmestas rindas, protams, bez paraksta un rokraksts arī nebija prinča. Tomēr vēstule bija uzrakstīta tā, lai man par tās rakstītāju nevarētu būt vairs nekādu šaubu. Viņš žēlojās, ka es nesaprotot ne viņa klusēšanu, ne viņa atturību. Un tas viss bija izteikts tādos vārdos, ka nevarēja pret tiem ne ko iebilst, ne arī apvainoties.

Es tūdaļ uzstāju meičai, kas saucās Džūlija Maskarone, un stingri tai noprasīju, vai viņai zināms šīs vēstules saturs. Meiča atbildēja, ka viņa absolūti nekā nezinot.

— Bet kas jums to nodeva?

— Kāda no viņas augstības Karaliskās kundzes kambarmeitām, kas to, kā viņa saka, esot atradusi valdnieces kabinetā, kad jūs pēdējo reizi pieda­lījāties kundzes rīta tualetē. Domādama, ka jūs to esat pazaudējusi, viņa lika man to jums nodot.

— Bet kāpēc jūs šinī gadījumā nogaidījāt, kamēr es esmu viena? Kāpēc nedevāt man to tūlīt?

Šis jautājums kalponi samulsināja, un viņa beidzot atzinās, ka kambar- meita, kas esot viņas draudzene, esot piekodinājusi tā darīt. Bet viņa pati par to vairāk neko nezinot.

— Nu, redzat, Maskarone, jūsu draudzene jūs ir izmantojusi kā kurjeru, lai izspēlētu ļoti sliktu joku. Ja viņa jums prasīs, kā es to esmu uzņēmusi, ko viņa, bez šaubām, darīs, jums vajadzēs papūlēties viņai atbildēt, ka es šo smērējumu esmu saplēsusi, kā to tagad arī daru, un esmu jums pieteikusi turpmāk šādu vidutājas lomu vairs neuzņemties, lai uz karstām pēdām netiktu atlaista no vietas.

Pats par sevi saprotams, ka šis atgadījums ļoti nodarbināja manu prātu. Princis nebija tas cilvēks, kas šādas neveiksmes priekšā apstātos. Viņš acīmredzot atkal sāka man uzmākties, un ja viņš reiz bija ieņēmis prātā mani vajāt, tas viņam bija viegli 'izdarāms.

Tiklīdz es biju vēstuli saplēsusi, es nožēloju, ka to izdarīju. Tā varēja noderēt kā pierādījums tiem, kas man neticēja. Atradusi vēl diezgan lielu vēstules gabaliņu mana mēteļa kabatā, es to rūpīgi salocīju, lai uzglabātu tam gadījumam, kad man vajadzētu pārliecināt neticīgos un izlietot to kā palīglīdzekli manā cīņā. Līdz tam laikam cs nolēmu klusēt, kas bija vislabākais, ko varēja darīt.

Es nebiju vīlusies: prinča tuvošanās mēģinājumi atkārtojās, iejaucot šinī lietā arī Francijas sūtni, kas, pats to neapzinādams, bija uzņēmies pastnieka lomu. Kādurīt kardināls Dcstrē man piesūtīja no Parīzes saņemtu vēstuli, ko, pēc viņa domām, man bija rakstījis mans tēvs.

Tā atkal bija jauna prinča viltība.

Baiļu nemiers mani neatstāja ne brīdi. Es glabāju visas šīs vēstules līdz tam laikam, kamēr man, neatlaidīgi vajātai, pietrūktu dūšas un es par katru cenu mēģinātu izkļūt no šā stāvokļa.

Vairākas naktis es negulēju. Es zināju, kādas grūtības mani sagaida. Es zināju, ar kādiem ienaidniekeim man būs jācīnās un, ka tai vietā, lai man palīdzētu, man lūko kaitēt un salauzt manu pretošanās sparu.

Man vajadzēja spert noteiktus soļus. Pirms to darīt, es klusībā satikos ar manu labo priesteri. Es viņam parādīju vēstules un teicu, ka esmu nolēmusi bēgt, ka vēl šo pašu vakaru visu izstāstīšu vīram un lūgšu viņu mani aizvest projām.

— Tas ir vienīgais līdzeklis, — viņš atbildēja. — Ja jums neizdosies, tad pamēģināšu es. Bet ja mēs abi cietīsim neveiksmi, nu, tad jums vēl atliek jūsu ģimene un Francija, bet tas ir pēdējais ceļš.

Es atgriezos stiprināta. Deverī kundze bija aizbraukusi kopā ar viņas augstību pavadīt dažas nedēļas Dešamberī klosterī. Tātad man no viņas nebija ko baidīties, brīdis bija izdevīgs un, tiklīdz mēs bijām ieturējuši pusdienas un mūsu pieņemamās stundas vēl nebija sākušās, es palūdzu vīru ienākt pie manis bibliotēkā, kur es ar to gribēju nopietni parunāt.

xxvii

Grāfs Deverī bija pietiekami labi audzināts muižnieks, lai neliegtos pakal­pot savai sievai. Viņš paklausīja un sekoja man. Tomēr bija redzams, ka viņš nav labā omā, kaut gan neko neteica, bet par to liecināja viņa žesti.

Tiklīdz bijām divatā, viņš man piebīdīja krēslu un pats apsēdās līdzās. Redzēdams, ka es eiešu klusu, viņš man pieklājīgi jautāja:

— Sakiet, madamc, ar ko es jums varu pakalpot? Es gaidu, ka jums labpatiks man to pateikt.

Viegli saprotams, ka es biju ļoti uztraukta. Vēl brīdi es cietu klusu. Beidzot es sapratu, ka vajag izskaidroties.

— Monsieur, — es teicu, — es gribēju jums šo te parādīt.

Un, izvilkusi no kabatas visas vēstules, tāpat arī no pirmās pārpalikušo gabaliņu, es tās viņam pasniedzu. Viņš paņēma un sāka lasīt citu pēc citas.

' — Kas tas, madame? — viņš man atkārtoti jautāja.

— Jūs jau pats, monsieur, redzat - tās ir mīlas vēstules.

— Un no kā, ja atļauts vaicāt?

— No viņa augstības monsieur Savojas hercoga, jūsu necienīgai laulātai draudzenei, grāfienei Deverī.

Sekoja pārsteiguma un nepacietības žests.

— Atkal! — viņš iesaucās.

— Tā nav mana vaina un, ja jūs mani jau agrāk būtu uzklausījis, par to vairs nebūtu jārunā. Labs piemērs tam ir Sansebastjana kundzes gadījums.

— Un ko jūs, madame, gribat, lai es daru?

Šis jautājums mani izveda no pacietības. Tātad viņš savā verdzībā bija jau tiktāl notrulinājies, ka pat viņa goda sajūta, nemaz nerunājot par viņa sirdi, uz šo jautājumu neatrada atbildi. Es tomēr savaldījos.

— Monsieur, es prasu, lai jūs man atļautu aizbraukt uz Deverī vai jūsu Savojas īpašumiem, kamēr viņa augstība aizmirstu to uzmanību, ar kādu viņam ir labpaticies mani pagodināt.

— Madame, tas nav iespējams, mana māte…

— Atkal! — es savukārt iesaucos. — Jūsu mātes kundzei, monsieur, ir savi pienākumi, ar kuriem tā var nodarboties un ļaut mums brīvu vaļu mūsu darīšanās. Klausieties un dzirdiet manas domas, jo es pie tā vairs neatgriezīšos, un šī ir pēdējā reize, kad es par to ar jums runāju. Jūsu mātes kundze ir paturējusi pār jums tādu varu un tiesības, kādas pienāktos tikai jūsu bērnu mātei. Viņa ir nozagusi man jūsu sirdi, jūsu mīlu, viņa ir nozagusi man pat jūsu domas, un tomēr, neskatoties uz to, ka viņa man visu ir paņēmusi, viņa mani vēl ienīst un ir uz mani greizsirdīga. Kas atliecas uz mūsu saprašanos, ko viņa tik ilgi ir jaukusi un ko tai beidzot ir izdevies iznīcināt, tad viņai jau ir bail pat no šīs saprašanās

ēnas. Tā ir viņa, kas, padarīdama jūs aklu pret jūsu interesēm un kurlu pret jūsu goda apziņas balsi, liedz jums uzklausīt manas žēlabas un lūgumu. Viņa ir vainīga pie manas nelaimes un viņa būs vainīga arī pie jūsējās, ja jūs turpināsit klausīt viņu vairāk nekā mani.

— Madame

— Vēl ir laiks. Uzklausiet manu lūgumu, aizrakstiet Deverī kundzei, ka jūs atstājat viņai visu šo pili līdz tam laikam, kad jums labpatiks tajā atgriezties ar savu sievu un bērniem; ka jūs atstājat galmu un aizejat, lai dažus gadus dzīvotu sev un savai ģimenei. Kāda jums vajadzība pēc viņa augstības? Ko jums dod viņa laipnība un labvēlība? Kas jums ko bīties no viņa varas? Jūs esat bagāts un dižciltīgs augstmanis. Jūsu novados jūs esat tikpat varens. Tai vietā, lai būtu galminieks, jums pašam var būt savi galminieki. Mana mīla pret jums ir tik stipra, ka neviens to nevarēs izjaukt. Jūsu bērni pieaug. Viņi ir skaisti, veselīgi, spēcīgi, gudri un mīļi bērni. Viņi jūs mīlēs un jūs pats būsit tēvs un kungs un nokratīsit to jūgu, kas jūs tik ilgi jau nospiež un pazemo. Ak, monsieur, laime stāv jums līdzās un jums vajag tikai pastiept roku, lai to satvertu. Kāpēc jūs to atstumjat?