Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Mans vīrs, klusu ciezdams, manī skatījās. Es redzēju, ka viņa acis iemir­dzējās; redzēju, ka asaras drebēja viņa skropstās, un cerēdama, ka esmu ieguvusi uzvaru, es tam tuvojos. Viņš to atļāva, bet neapskāva mani.

— Mans draugs, mans grāf, — es tam teicu, — glābjiet jūsu godu, glābjiet jūsu un visu mūsu laimi! Es to jums, uz ceļiem mezdamās, lūdzu.

— Piecelieties, madamel — viņš iesaucās, redzēdams, ka es to patiesi gribu darīt, — piecelieties, es to nekad nepieļaušu, ka jūs pazemojaties, kaut arī manā priekšā.

— Es lūdzu jūs pie visa, kas man svēts un dārgs! Es nemaz nepazemojos, mans draugs, bet būšu laimīga, ja man izdosies jūs pārliecināt.

— Man šķiet, ka jums ir taisnība… Bet ko teiks mana māte?

— Ak, cik grūti ir atsvabināties no verdzības! Cik ļoti kalpība sagrauj cilvēka pašcieņu! Ko tad man līdz jums žēloties, ja jūsu sirds nav stiprāka par jūsu bailēm!

Viņš neteica ne vārda. Es biju mēģinājusi bēgt un izvairīties no briesmām, kuras tikpat labi draudēja viņam un ar kurām viņš pat nedomāja cīnīties. Mani pārņēma dusmas.

— Sargieties, monsieur! — es iesaucos. — Montespāna kundze iesāka tāpat.

— Dievs lai pasargā! Jūs taču neesat Montespāna kundze.

— Nē, monsieur, bet es esmu sieviete, un cilvēka pacietībai ir savas robežas, spēki cīņā izsīkst.

— Bet ne uzticīgas sievas spēki, kad tā cīnās par sava vīra godu un savu pienākumu.

Šī skaistā frāze viņam šķita retorikas augstākais sasniegums. Viņš novērsās, it kā gribētu apslēpt man savas asaras. Bet pašreizējos smagos apstākļos man ar šiem vārdiem nepietika. Es gribēju reizi par visām reizēm tikt skaidrībā.

— Labi, monsieur, ko jūs esat nodomājis darīt?

— Es rakstīšu savai mātei un nodošu jums viņas atbildi. Līdz tam laikam mēs mūsu dzīves paražas nekā negrozīsim un nerādīsim nevienam, kas mūs nospiež, lai nevienam nebūtu iemesls par mums smieties.

— Un tas, monsieur, ir jūsu pēdējais vārds?

— Noteikti.

— Labi, es no tā atsakos un zinu, ko man vēl atliek darīt.

Es paklanījos viņam kā karalienei ar dziļu reveransu un izgāju tādā sašutumā, ko grūti būtu aprakstīt un saprast. Steigā es aizsūtīju dažas rindiņas abatam Ptī, kurš nekavējās tūdaļ ierasties.

Es viņam izstāstīju visu. Abats Ptī savukārt devās pārliecināt grāfu Deverī, bet viņam nebija vairāk panākumu kā man.

— Nu, tad Dieva vārdā, — viņš nošļucis teica, — rakstiet jūsu ģimenei!

Man ir pretīgi atsegt visas šīs cīņas, lai parādītu, kā ir tirgojušies ap

manu kaunu un mani ar varu piespieduši krist briesmām par upuri.

Es negribu izsekot dienu pa dienai šiem notikumiem. Deverī kundze pārliecināja savu dēlu, ka tās nav bijušas viņa augstības vēstules. Viņa pat apgalvoja, ka es liekuļojot sev kādu viltus mīļāko, lai apgādātos ar īstu. Tam nu viņš varbūt arī neticēja, bet vismaz likās ticam, lai pie gadījuma rastu sev attaisnojošu iemeslu.

Kad es Pjemontā biju zaudējusi, man atlika vēl tikai Francija. Es lūdzu manu māti izprasīt mani vīram uz dažiem mēnešiem kā viešņu. Velti būtu piebilst, ka uzaicinājums tika strikti noraidīts. Es patiesi jutos slima, jo manis vajāšana nemitējās, gan no prinča, gan arī no ciiu puses, kas man ne mirkli nedeva mieru.

Manai vīramātei bija izdevies saost par Darmštates prinča jūtām pret mani, un viņa no tā tūdaļ izveidoja manis iecerētu mīļāko. Nācās tam atteikt viņa parastās vizītes mūsu namā, kas to ļoti pārsteidza, bet kas ļoti atkal patika Savojas hercogam, kurš uz princi bija greizsirdīgs. Likās, ka mana vīramāte strādā kā viņa augstības slepenais aģents, un ko var zināt? Viņa uz to bija spējīga.

Mans ārsts bija gudrs cilvēks. Kādudien, kad viņš mani apmeklēja, man paspruka, ka es slimoju ar šis zemes sērgu. Šie vārdi nebija zemē mesti. Viņš jau bija kaut ko nojautis, kas ar mani notiek, lai gan nezināja īstos cēloņus. Nākamajā dienā viņš man parakstīja Burbonas avotus.

— Ak, doktor, — es iesaucos, — jūs glabjat manu dzīvību!

— Es to zinu, madame, un tas ir mans amats, ko es, gods Dievam, pēc sirdsapziņas cenšos veikt!

Es aizrakstīju savam tēvam, ka esmu spiesta doties uz kūrortu un, tā kā man nebija atļauts braukt uz Parīzi, lūdzu viņu ierasties Burbonā, kur man būtu viņam šis tas sakāms, kam pēc mana viedokļa ir ļoti liela nozīme.

Lai viss būtu drošāk, vēstule tika aizsūtīta ar Babeti, un es nešaubījos, ka Deluinas hercogs uzklausīs manu lūgumu. Babete bez manas ziņas to papildināja vēl ar dažiem tik pārliecinošiem norādījumiem, ka manā ģimenē varēja rasties nopietnas bažas. Lāga meiča cerēja, ka šādā veidā drīzāk būs sagaidāma atsaukšanās uz manu aicinājumu.

Viņa cieta tāpat kā es. Ne viņai, ne Marionai es nekā nebiju varējusi noslēpt un bieži tās abas kopā noraudājās par mani.

Deverī kundze neuzdrošinājās man liegt doties uz Burbonu, kaut gan viņa to labprāt nebūtu ļāvusi. Bet viņa pastāvēja uz to, ka viņas dēls nevarot mani turp pavadīt un ka nebūšot piedienīgi, ja es braukšot turp tikai savu ļaužu pavadībā.

Bet tad, tieši tai brīdī, kad to vismazāk gaidīja, abats Delaskalija piedāvājās mani pavadīt.

— Es gribu manai mīļajai krustmeitai darīt to prieku, — viņš teica.

Es pasteidzos to pieņemt, jo man bija vienalga, kādiem līdzekļiem tieku

pie mērķa. Deverī kundze apjuka.

Savojas hercogs, izdzirdis par manu aizbraukšanu, nobālēja. Darmštates princis jau vakar no viņa bija atvadījies, lai uz dažiem mēnešiem dotos uz Spāniju. Viktors Amede domāja, ka mums tā norunāts. Kad es ierados galmā, lai atvadītos no viņa un hercogienēm, es ievēroju, ka viņš bija skumju nomākts un drūms.

Viņš man jautāja, vai es drīz atgriezīšos, uz ko es atbildēju, ka nezinu.

— Jūs atkal redzēsit mūsu skaisto Franciju. Tikai neieskatieties viņā par daudz! Jūs, kas bijāt to jau gandrīz vai aizmirsusi, nevarēsit vairs viņu atstāt!

Šis jaunās hercogienes izsauciens mazliet izklaidēja pulciņa nopietnību.

Visi bija vienisprātis, ka es esot bāla, panīkusi, un piekrita, ka man vajag ārstēties; izteica man līdzjūtību un nožēlu. Visi tie bija parastie galminieku novēlējumi, kuri tika izdalīti kā maiņu markas un kuriem ikviens, kas pazina to īsto raksturu, neticēja ne tik, cik melns aiz naga.

Deverī kundze, nerunādama par ieganstu, ka viņa pati gribot pārvest mani mājās, aizturēja mani kā pašu pēdējo, tā kā atvadīšanās ļoti ieilga. Es līdz pašām beigām biju kopā ar hercogu, kurš pret mani izturējās ļoti godcienīgi, bet viņa melanholija uz mani neatstāja nekādu iespaidu.

xxviii

Nākamajā dienā līdz ar abatu Delaskalija, Babeti, Maskaroni un manu staļļmeistaru es sēdos karietē, Mariona un manas kalpones sekoja otrā karietē, kuru man vajadzēja lietot, kad pēc izveseļošanās došos atpakaļ.

Mans tēvocis visu ceļu par mani neatlaidīgi rūpējās. Nonākuši Burbonu zemē, kur es tā biju vēlējusies nokļūt, es piedzīvoju vienu no sava mūža jaukākajiem brīžiem, kad kritu ap kaklu manam krietnajam tēvam.

Visu pirmo dienu abats Delaskalija mūs neatstāja divatā. Vai viņam bija dotas tādas instrukcijas? Vai viņš to darīja pats no sevis? Man liekas, še bija gan viens, gan otrs. Viņš pietiekami labi sapratās ar savu svaineni, lai abi kopīgi, tikai katrs savādā veidā, padarītu man dzīvi par mokām.

Mans tēvs dega nepacietībā mani iztaujāt, un es biju vēl nepacietīgāka izkratīt viņam savu sirdi. Tāpēc tiklīdz biju pārnākusi mājās, es aizsūtīju Babeti pie tēva, lai, neskatoties uz vēlo stundu, viņš atnāktu pie manis, kur mēs tad netraucēti varētu izrunāties.