Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Lionā, kur mēs uzturējāmies veselu nedēļu, viņš man sadāvināja daudz rotu, daudz lielisku audumu un mēbeles, kuras pa taisnāko ceļu lika aizsūtīt uz Turīnu. Starp citu viņš man iedāvināja visskaistāko pulksteni, kāds jebkad ir ticis pagatavots: tas bija no smalka tērauda, apdarināts ar emalju un izrotāts tirkīziem un dimantiem. Tas bija lielisks mākslas darbs, ko visi apbrīnoja. Šis pulkstenis man ir vēl tagad, mana meita to ļoti vēlējās sev, bet viņa to dabūs tikai pēc manas nāves, un es ceru viņai likt vēl ilgi gaidīt.

Man jau vairākkārt likās, ka abata acis, mani uzskatot, iedegas jaune­klīgā dedzībā, kas nesaderējās ne ar viņa gadiem, ne ar stāvokli. Tomēr es tam negribēju ticēt un atvairīju šīs aizdomas, līdz kamēr Marionas sašutuma pilnais atklājums tās pārvērta īstenībā.

Dienu pirms mūsu aizbraukšanas no Lionas, abats tai bija piedāvājis lielu summu naudas, lai tā viņu naktī ielaistu manā guļamistabā, pašai tai vajadzēja palikt sardzē, lai neviens to netraucētu, kamēr viņš mani būtu pierunājis vai uzveicis.

Viņa ar nicināšanu bija to noraidījusi, solīdamās mani vēl brīdināt, uz ko viņš bija atbildējis, ka ja viņa to uzdrošināšoties darīt, tā manā dienestā vairs nepalikšot ne stundu: viņš to padzīšot.

Es biju kā no mākoņiem nokritusi. Kas gan to būtu varējis domāt, ka šinī vārgajā, dzedrajā, neglītajā, vecajā priesterī vēl liesmo mīla? Kā viņš cerēja atrast tai pret mīlu? Kā viņš varēja iedomāties, ka es, kas nebiju padevusies Savojas valdniekam, uzklausīšu cilvēku, kurš man nekādā veidā nevarēja patikt?

Tomēr es biju izmisusi par šīm jaunajām važām, jo sapratu, kāpēc viņš tik veikli bija pierunājis manu tēvu un nebija ļāvis man aizbraukt. Šis vecais lapsa, šis vilks gribēja mani nosargāt, cerēdams, ka es metīšos viņa rokās, lai glābtos no tā otrā.

Bet viņš nezināja, pie kādām durvīm bija pieklauvējis.

Neilgi pārdomājusi, es nolēmu izlikties, ka no visa tā nekā nezinu, un savu izturēšanos negrozīt, lai tad Turīnā, ja vajāšana nemitēsies un man būs jācīnās vēl ar jaunu pretinieku, paglābtos kādā klosterī. Pats galvenais tagad bija - nokļūt mājās. Es izlikos slima un atteicos no ceļojuma turpi­nāšanas.

Abatam Delaskalija tas bija ļoti nepatīkami. Viņš ataicināja trīs ārstus, kas, tāpat kā Moljēra mediķi, parakstīja katrs savas zāles.

Tikai vienā lietā tie bija vienis prātis: ja nu es nekādā ziņā negribēju palikt Lionā, lai uzticētos viņu ārstēšanai, kas būtu bijis vislabāk, tad man ar steigu vajadzēja atgriezties mājās, kur tad varētu dzīvot mierīgi un atpūsties.

— Grāfienes kundzei vajag, - teica ārsts, - labu barku, ar kuru doties uz leju pa Ronu, un tad kuģi, kas viņu aizvestu līdz Dženovai, jo cits ceļš viņu nogurdinās. Tās ir manas domas.

Es to būtu gribējusi vai piekaut. Varat iedomāties, ka samīlējies Titons pasteidzās piekrist šādam ceļošanas veidam, kurā mēs pastāvīgi bijām kopā un kurš mūs gribot negribot tuvināja naktīs.

Lai ko es teicu un kā es lūdzu manus pavadoņus izvēlēties citu ceļu, abats par to negribēja ne dzirdēt. Viņš lika novietot mūsu karieti vienā, bet manu kalpoņu karieti otrā barkā, un tā nu, lūk, mēs atradāmies divi vien šinī lielajā sprostā, kurā viņš negribēja ļaut palikt ne Marionai, ne Babetei.

No pirmā brīža, tiklīdz mēs bijām iekāpuši un iekārtojušies, un barka bija ceļā, viņš sāka man jau izmest pa vārdam, cerēdams, ka es to sapratīšu. Es izlikos kurla, kas viņu spieda izteikties jau skaidrāk.

Viņš man nemaz nemēģināja iestāstīt, ka man viņš jāmīl mana prieka dēļ, bet gan viņam par prieku, jo tas esot manās interesēs. Viņš iztēloja briesmīgās krāsās, kāds liktenis mani sagaida, ja es to neuzklausīšu, un apsolīja man visu, ko vien es vēlos, ja tam piekāpšos.

— Jūs ienīstat Savojas hercogu, — viņš teica, — jūs vēlaties atgriezties Francijā, viss tiks darīts pēc jūsu prāta. Es pats apsolos jūs turp novest un, ja jums patīk, tūlīt. Mēs griezīsimies atpakaļ un brauksim līdz Parīzei, no kurienes tad es savai svainei un brāļadēlam došu tādu mācību, ka viņi vairs nedomās jūs mocīt.

— Vai jūs to varat?

— Vai es to varu? Jūs, acīmredzot, esat aizmirsusi, ka Deverī pilī mani cienī, godā un no manis bīstas, jo man ir daudz tādas mantas, ko jūsu vīrs un vīramāte ar prieku gribētu saukt par savām. Apelējot pie viņu goda, es tos piespiedīšu mani uzklausīt. Pretošanās man tiem atnestu tikai zaudējumus.

— Labi, monsieur, ja nu jūs visu to varat, kāpēc jūs atsacījāt manam tēvam?

Abats uz mirkli apjuka: jautājums bija pārāk tiešs, bet viņš drīz vien atkal attapās.

— Vai tad es drīkstēju jūs zaudēt? Vai es jūs varēju laist bez manis un tik tālu? Jūs nezināt, kas ir mīla, jūs, kas apgalvojat, ka mīlat savu vīru, vienliesīti, kuram nav jēgas ne jūsu mīlu saprast, ne novērtēt!

Es ļāvu viņam runāt, ļāvu tam izteikt gan solījumus, gan draudus, kas ne viens, ne otrs uz mani neatstāja iespaidu.

Kad viņš bija beidzis, es iekāpu karietē, aizvēru acis un mazliet pagriezusies uz viņa pusi, teicu:

— Ar labu nakti, monsicurl Es gribu gulēt.

— Kā, gulēt! Un tā ir jūsu atbilde uz maniem vārdiem?

— Monsieur, guļot aizmirst, un viss, ko es pašreiz jūsu labā varu darīt, ir aizmirst visu to, ko es nupat dzirdēju. Citādi man jums vajadzētu atbildēt mazliet savādāk, un, tas ir tas, ko man jūsu vecums, jūsu kārta un jūsu stāvokli liedz darīt. Tomēr es lūgtu vairs neatkārtot, jo divām šādām sarunām man varētu pietrūki pacietības.

Nekad vēl neesmu redzējusi tādu niknumu. Viņš kļuva sarkans un bija jābaidās, ka viņu ķers trieka. Ja viņš būtu varējis ar acīm mani nogalināt, tas būtu noticis.

Ar visu savu itāliešu kaislību viņš no jauna sāka man draudēt. Tad, pēkšņi atmaigdams, tas metās man pie kājām, raudāja elsodams un apgalvoja, ka viņš nomiršot aiz bēdām, ja cs to atstumšot; lūdza piedošanu, ka viņš uzdrošinājies lietot šādus vārdus; apgalvoja, ka viņš esot mans vergs un ka mazākā mana vēlēšanās viņam esot augstākais likums.

Viņš taisīja vēl daudz citu muļķību, kuras gan var attaisnot un izskaidrot liela kaislība, bet kurām sešdesmit gadu vecumā ir tikai viena uzkrītoša pazīme — smieklīgums. Man uznāca tik liela vēlēšanās smieties, ka es vairs nespēju noturēties, un vecā kārumnieka acu priekšā smējos tik nevaldāmi līksmi, ka drīzāk būtu bijusi gatava mirt, ja man vajadzētu noturēties.

Viņš mani paskatījās vēl niknāk nekā iepriekš, bet tas mani nenomieri- nāja ne tik. Gluži otrādi — es smējos vēl skaļāk un vēl stiprāk, ļaudama sev pilnu vaļu. Beidzot, kad man tas jau bija iespējams, cs gribēju viņam atbildēt, bet pienācīgā kārtā, lai viņam vairs nebutu nekādas patikas pie tā vēlreiz atgriezties.

— Kā! — es teicu, noslaucīdama asaras, kas man aiz pārmērīgas jautrības bija saskrējusas acīs, — kā, monsieur, jūs, kas varētu būt mans vectēvs, varat kaut vienu mirkli iedomāties, ka cs esmu izvairījusies no Savojas hercoga un bēgu no viņa tāpat kā no citiem tikai tādēļ, lai pataupītos jūsu žēlastības laipnībai? Vai jūs to patiesi domājat? Ak, ja jūs būtu francūzis, es jums norādītu uz. Moljēru un viņa Dāmu skolu, bet jūs jau gan piesargātos ieskatīties šinī patiesajā gleznā. Kas apzinās savu neglītumu, tas bēg no spoguļa. Esiet prātīgs, monsieur, padomājiet, kas esmu es un kas esat jūs. Izmetiet no galvas šīs mīlas muļķības! Nožēlojiet grēkus, domājiet labāk kā svētīgi nomirt, bet negrēkojiet un nedzeniet grēkā citus!