Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

šajos svētkos es biju ļoti sliktā omā un agri aizgāju mājās. Mans šā vakara kavalieris bija Hesenes princis, ar kuru es pat nedomāju dejot apsolīto menuetu. Es atsacījos no visiem kotijoniem un kuranliem, par ko brīnījās viss galms, jo es ļoti labi tos dejoju un citiem to patika noskatīties. Cik vien spēdama, es vēl centos visiem parādīt manu slikto garastāvokli.

Grāfs Deverī atgriezās reizē ar mani un man pārmeta, protams, ļoti saudzīgi, bet tomēr pārmeta. Pēc viņa domām, tas nozīmēja piedot visai šai lietai lielāku svaru nekā tas būtu vajadzīgs. Šādā veidā princis vēl varētu iedomāties, ka es viņa baidos, un to ņemt ļaunā.

— Vislabāk, — viņš piebilda, — es par to parunāšu ar manu māti.

— No Dieva puses — nē! Nedariet to, monsieurl Tas jau ir tas, no kā es baidos un kāpēc es jums to neteicu agrāk. Man ir tas gods pazīt jūsu mātes kundzi, viņa visu nostādīs pret mani.

Viņš man it kā apsolīja klusēt, bet līdz ar to es arī biju pārliecināta, ka viņš to nedarīs, naktī es nevarēju gulēt, paredzēdama to, kam bija jānāk un uz ko patiesi ilgāk nebija jāgaida — tikai līdz nākamajai dienai.

Tiklīdz Deverī kundze bija atgriezusies no pils, viņa tūdaļ ienāca manā istabā, ko tā atkal bija pasākusi darīt, kopš viņas dēls mani vairs neapmeklēja.

Viņa ienāca ar paceltu galvu un zibošām acīm, kurās pavīdēja tā glaimīgi zobgalīgā ironija, aiz kuras slēpās negants niknums.

— Ko es dzirdu, madame, — viņa teica. — Par jūsu vakardienas slikto garastāvokli mums esot jāpateicas jūsu muļķīgajai fantāzijai! Jūs, Jūk, esot pārliecināta, ka Savojas hercogs, īstas princeses laulātais draugs, neesot atradis nekā cildenāka kā jūsmot par jūsu daiļumiem! Jūsu dēļ viņš rīkoja svētkus!? Jūsu iespaidots viņš mainot savas paražas un gaumi!? Bet kā tad mēs neviens neko nemanījām? Kāpēc vienīgi jūs esat atklājusi šo lielo noslēpumu!

Es jūs, madame, pārāk mīlu, lai neieteiktu atmest šīs muļķīgās iedomas un, par visām lietām, nelikt tās nevienam manīt. Jūs ne tik vien sevi padarīsit smieklīgu, kas vēl nebūtu tas ļaunākais, bet jūs nodarīsit kaunu savam vārdam un visam mūsu namam. Jūs sagandēsit viņa un visu mūsu labo nākotni, un tas ir tas, ko es jums nekad nepiedošu.

Tātad es vēlreiz jums ieteicu nākt pie prāta un atgriezties pie tiem pienākumiem, kādus jūsu stāvoklis prasa, bet nenodoties muļķīgas augstprātības sapņiem.

Tas bija par daudz. Es gribēju atbildēt, bet viņa, nenogaidījusi manu atbildi, izgāja.

Jāpiebilst, ka ja šai brīdī būtu gadījies tuvumā hercogs, ja es būtu varējusi viņam tuvoties, es būtu bijusi spējīga uz visu, lai pierādītu, ka tās nebija tikai manas muļķīgās fantāzijas un ka šīs fantāzijas drīz vien varēja kļūt saskatāmas arī citu acīm.

Par laimi man bija vēl laiks apdomāties, un es, gluži otrādi, apņēmos ar savu atturību un taktu pierādīt, ka ja es arī būtu maldījusies, tad vismaz tas nav noticis ļaunprātības vai nedibinātas pārliecības dēļ.

Par šo atgadījumu grāfs Deverī ar mani vairs nerunāja. Es apmeklēju vēl trīs nākamās viņa augstības sarīkotos svētkus, un viss noritēja tāpat kā pirmajos.

Es sāku jau domāt, ka Savojas valdnieks būs savu laipnību sācis veltīt kādai citai, jo vismaz viņš bija mitējies parādīt to man. Tika izziņoti vēl ceturtie svētki ar sacīkstēm un citām izpriecām. Es uz tiem gatavojos bez bažām, un tieši šiem vajadzēja kļūt liktenīgiem manā dzīvē.

xxvi

Ar trompešu skaņām un heroldu saucieniem šie jaunie svētki lika izziņoti Turīnas ielās. Viņa augstība bija nodomājis sarīkot tos pēc seno bruņinieku turnīra spēļu parauga ar divcīņām, Ludviķa XIV jaunības laika sacīkstēm un dažādu tautu dejām.

Hercogs pats nezin kāpēc bija nodomājis pārģērbties par čigānu. Grāfu Deverī pats Viktors Amede bija izraudzījis par vienu no vadītājiem.

Dāmām bija dots rīkojums izvēlēties sev raksturtērpus un aizrādīts veidot pulciņus, lai radītu dažādas no vēstures vai romāniem ņemtas personu grupas. Hercogiene par prototipu bija izvēlējusies vienu no Taso skaistās poēmas varonēm un gribēja, lai es sev izvēlētos kaut ko līdzīgu. Viņa bija nodomājusi tēlot Klorindi un noteikti pastāvēja uz to, lai es sev ņemtu Armīdu.

Šī Armīda ir kāda pagānu burve, kas ievilina kristīgos un grib tos iznīcināt, lai tas maksātu ko maksādams. Šim nolūkam viņai ir dažādas zalcs un burvības vara. Viņa ir mūžīgi jauna, mūžīgi skaista un viņai klausa visi elles spēki.

Šai lomai vajadzēja sagādāt krāšņu austrumnieku tērpu. Mana vīramāte aizdeva man savus dārgakmeņus, tiem vēl pievienojot manējos. Divas vecas radinieces, kurām dārgakmeņu bija vairāk nekā vajag, neliedza man arī savus, tā kā es mirdzēt mirdzēju. Mans tērps bija ar zeltu un sudrabu caurausta sultāna, kas no augšas līdz apakšai nošūta ar rubīna rozēm, ar kurām vijās zaļo smaragdu lapas. Tas viss svēra tik daudz, ka es būtu vēlējusies, lai man kādas trīs personas to palīdzētu turēt.

Bet man bija tikai mans mazais Mišons ar melni notrieptu seju, apcirpts un ģērbts turku kostīmā, ar platām biksēm un krokotu apkakli, — kā venēciešu gleznās. Viss galms ievēroja viņa resnos stilbus. Savādi bija tas, ka viņš nemaz neauga, bet vienmēr vēl izskatījās pēc septiņus gadus veca zēna, kaut gan tam jau bija divpadsmit. Vēlāk noskaidrosies, kāpēc es uz to še aizrādu.

Mans tērps apakšā sānos bija iešķelts kā mednieču svārks. Iegriezums ļāva saskatīt manu labi veidoto gurnu un kāju, kurā bija ieauta ar neskaitāmiem dārgakmeņiem rotātā koturnā. Mans kamzolis bija no viegla, sidrabota auduma, kas rotāts ar maziem talismaniem un tiem zilganajiem akmeņiem, kurus, man šķiet, sauc par tirkīziem. Tādu lai zemē ir daudz.

Ļoti īpata bija mana frizūra. Mani mati kuplās cirtās nokarājās pār pleciem, līdz pusei ietverti ar dimantiem rotātā tīkliņā. Manā diadēmā mirgoja visretākie dārgakmeņi, kas bija cienīgi rotāt karalienes kroni. Vidū atradās burvju putns pūce ar kvēlām rubīna acīm un no dārgakmeņiem izstrādātu brīnišķīgu spalvu imitāciju. Man viņa vēl tagad ir.

No diadēmas uz visām pusēm šūpojās spalvas, kas norādīja uz šīs Ar mīdās mežonīgo raksturu. Ausīs, uz rokām, ap kaklu margot margoja dārgakmeņi, ar kuriem bija nošūta arī mana josta.

Kad es parādījos uz estrādes, atskanēja aplausi. Pēc Savojas hercogienes tērpa šis sava skaistuma ziņā paturēja otro vietu no visiem maskarādes tērpiem. Turklāt manam bija dažas priekšrocības. Sievietes vai plīsa aiz greizsirdības un skaudības.

Hercogs parādījās arēnā savu čigānu priekšgalā, jādams uz skaista balta zirga, kura iemaukti un sega vizuļoja zeltā un dimantos. Uz prinča tērpu saulē nemaz nevarēja skatīties. Es sapratu viņa maskas noslēpumu, tiklīdz ieraudzīju tam uz krūtīm kārbiņu, līdzīgu tai, kādu man bija iedevis Venēcijas burvis. Šī te bija tikai drusciņ lielāka un uz tās bija rakstīta šāda devīze:

„Es pasargāju no visa".

Šis amulets prinča kostīmā bija visskaistākā rota. Ikviens to ievēroja un galminieki tajā saskatīja kadu noslēpumu, jo viņiem parasti ir tik smalks deguns, ka tie visu saož jau pa gabalu. Jādams garām mums, Viktors Amede sveicināja dāmas un princeses, nolaizdams savu šķēpu. Mēs tagad saskatījām viņa karodziņa uzrakstu —

«Nezināmajai!"

Tā nu bija jauna mīkla, ar ko nodarboties galma sfinksām.

Tālāk vēl bija redzams pulksteņa attēls ar sekojošu apkārtrakstu: