Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Man kā francūzietei Klusā nedēļa nebija tā sezona, lai mani pavedinātu grēkot. Tomēr Itālijā tieši tā ir vislielākā izdevība, jo cilvēkiem zem visādu tērpu maskām ir viegli sastapties baznīcās.

Bet vai tā nu bija Klusā nedēļa vai karnevāls, tā kā man ne prātā nenāca pieņemt šo mīlestības piedāvājumu, es to uztvēru kā sliktu joku un krietni nostrostēju nabaga Hesenes princi. Tas bija jauks cilvēks, viņš man to neņēma ļaunā un tikai nopūzdamies atbildēja:

— Varbūt vēl nav pienācis īstais brīdis. Es jums to vēlāk atgādināšu.

Tomēr visu atlikušo laiku viņš turpināja tik smagi nopūsties, ka es viņu atstāju un atgriezos mājās daudz agrāk nekā biju domājusi. Es jutos ārkārtīgi nogurusi un likos gultā, lai atpūstos līdz meses stundai, kad man un visam galmam ar lielu ceremoniālu vajadzēja ierasties katedrālē.

Bet iemigt es nespēju. Šie abi cilvēki un viņu vilinošās runas man neizgāja no prāta. Biktskrēsla noslēpumainais apmeklētājs patiesi bija princis. Tomēr, ja tas būtu bijis viņš, kā tad izskaidrot, ka viņš ar mani par to nekā nerunāja. Bet ja tas nebija viņš, kurš gan cits tas varēja būt?

Uz šiem jautājumiem es neatradu atbildi. Jāatzīstas, ka es šoreiz ilgāk pakavējos pie savas tualetes un ģērbos ar lielāku rūpību. Es gribēju izskatīties pievilcīga un redzēju, ka patiesi esmu daiļāka, nekā līdz tam laikam biju domājusi. Mans vīrs mani tik ātri bija apnicis, ka es tagad pati par sevi vairs nebēdāju.

Es izgāju kopā ar viņu un grāfieni Deverī un devos uz pili. Mums bija tas gods sekot viņu augstībām un mums tās vajadzēja uzgaidīt pēc viņu

vēlēšanās.

Jau vairākas nedēļas es nebiju rādījusies galmā. Es labi redzēju, ka Savojas hercogam, mani ieraugot, sejā pazibēja prieks. Es novērsos, jo pietvīku.

Ceremonija noritēja parastā kārtībā. Valdošais pāris jau vakar bija gājis pie bikts, tāpat arī lielākā daļa galminieku. Šai zemē grēksūdze ir daudz vieglāka nekā pie mums un par mīlas pārkāpumiem neviens sev netaisa pašpārmetumus. Gandrīz vai katrai dāmai ir vismaz viens mīļākais. Nopiet­nākās to slēpj, bet citas pat nedomā kautrēties un neuzskata to par kaut ko sliktu. Ja priesteri negribētu dot šādiem grēkiem piedošanu, baznīcas stāvētu tukšas.

Pēc tam devāmies pie hercogienes kundzes, kur bija sagatavots mielasts, un dāmas sēdās pie galda. Nekur gan nepiegriež tik lielu vērību kārtu pakāpei kā še, un par laimi nav daudz hercogu un pēru, kas tā tiranizē savus apakšniekus kā mūsējie.

Viktors Amede nesēdās. Viņš staigāja ap galdu, parunādamies ar katru dāmu. Kad bija pienākusi mana kārta, viņš man sirsnīgā un aizkustinātā balsī jautāja, vai man ar veselību ejot uz labo pusi un vai es varēšot piedalīties svētkos, ko viņš gribot sarīkot un jau drīzumā — pirms Vasar­svētkiem. Vēl hercogs piebilda, ka ja es nejustos labi, viņš tos atliktu, jo viņš nekādā ziņā nevarot pieļaut, ka manis tur trūktu un tā šie svētki pazaudētu savu skaistāko dārgumu.

Hercogam, kas bija pazīstams ar savu taupību, nebija parasts tērēties ar svētku rīkošanu. Viņš nebūtu varējis man skaidrāk pateikt, ka tie tika rīkoti manis dēļ. Es paliku domīga visu mielasta laiku, neskatoties uz to, ka centos izturēties kā parasti. Es sapīku redzēdama, ka mani neatlaidīgi novēroja un liekas priecājās par manu mulsumu. Bet tas nebija tas, ko viņš domāja. Es vienkārši meklēju līdzekļus, kā izvairīties no viņa, nekaitējot mūsu stāvoklim galmā. Es viņu labi pazinu: viņš varēja būl naidprātīgs kā visi viņa rakstura cilvēki.

Man par lielu prieku mielasts drīz beidzās, jo tuvojās vakara diev­kalpojuma laiks un vajadzēja doties uz baznīcu. Es visu laiku arvien vēl pārdomāju. Redzot pie altāra labo Ptī tēvu, man iešāvās prātā doma viņam visu izstāstīt un tūlīt. Tāpēc es to lūdzu satikt mani, tiklīdz viņš būs beidzis savus garīdznieka pienākumus. Atrunādamies ar nogurumu, es atteicos no vakariņām pie viņu augstībām un paliku savā istabā, degdama aiz nepacietības jo drīzāk izkratīt savu sirdi cienījamajam priesterim.

Viņš nelika sevi ilgi gaidīt. Nekad vēl viņam nebija gadījies dzirdēt no manis ko ļaunu, tāpēc, redzēdams manu bālu un skumju, viņš tūdaļ prasīja par iemesliem.

— Ak, manu tēv, man neliek mieru un tāpēc es gribēju ar jums to pārrunāt.

— Runājiet vien, uzticiet man droši visu, Dievs jūs dzirdēs.

Es izstāstīju viņam visu, sākot ar pirmo dienu, kad es to tiku nojautusi, tāpat arī gadījumu ar biktskrēslu un Hesenes princi.

Viņš, klusu ciezdams, mani uzklausīja. Tad viņš uzslavēja mani par sirdsskaidrību, manām bažām un ka tūdaļ esmu griezusies pie viņa, neļaudama ļaunumam iesakņoties.

— Tā kā visbīstamākais visā šai lietā ir viņa augstības mīla, tad še ir tikai viens ceļš ejams: viņam jāzina, ka viņš velti tērē laiku un viņam ir jāapskatās kur citur. Atsakieties no svētkiem.

— Ak, es nekā labāka nevēlētos, bet kā no tiem atteikties?

— Nav vajadzīga nekāda atrunāšanās: lai viņš jums tos piedāvā vēlreiz un pasakiet droši — nē.

— Bet ja nu viņš uzveļ visu vainu man un vistrakāk, ja viņš uzveļ to grāfam Deverī un iznicina viņa stāvokli un nākotni?

— Es zinu — ir grūti. Būtu jūs vecāka, tad varētu mēģināt kaut kā izlaipot, bet tik jauna persona kā jūs nevar riskēt doties briesmās. Esiet vaļsirdīga un atklāta.

— Vai man ir tiesības pazudināt manu vīru, bez ka viņš zinātu, kādi tam cēloņi?

— Sargieties, madamc, tirgoties ar pienākumiem! Grēks jau ir iedo­māties, ka grāfs Deverī uz to būtu spējīgs.

— Es to ari nedomāju. Bet ja viņš tiktu informēts, varbūt viņš atrastu kādu izeju, ko mēs neredzam.

Priesteris pakratīja galvu.

— Madame, ar vilcināšanos še var visu pazaudēt. Padomā par pielūdzēja stāvokli, par viņa varu, par viņa cienību.

— Monsieur, es mīlu savu vīru, — cs vientiesīgi atbildēju.

— Tas, madamc, ir vislabākais arguments.

Mēs vēl ilgi spriedām, apskatīdami jautājumu no visām pusēm. Gala slēdziens bija, ka vajag iznīcināt prinča ilūzijas, un ja viņš mani piespiestu šajos svētkos piedalīties, tad izstāstīt visu manai vīramātei, kura šai gadījumā būtu mans labākais aizstāvis un atbalsts.

Nākamajā dienā, pieņēmusi nopietnu izskatu, es droši sagaidīju Savojas hercogu, lai taisītu savu atvadu reveransu.

Tieši tādā brīdī, kad es biju atgājusi nostāk pie kāda loga, viņš pienāca man klāt un jautāja, vai es esot atžirgusi no tā pēkšņā savārguma, kura dēļ es vakar neesot varējusi ierasties vakariņās.

— Nē, monsieur, gluži otrādi, cs jūtos vēl sliktāk kā jebkad.

— Jums, madame, jāatspirgst līdz svētkiem, kas drīz sāksies.

— Tai laikā, monsieur, es būšu vēl slimāka.

— Kā tas, madamc, saprotams?

Viņa acīs cs redzēju ironiju un pašpaļāvīgu pārliecību par savu lietu, un tas man lika saslieties.

Es viņam neparasti vēsi atbildēju:

— Tas, monsieur, jāsaprot tā, ka es svētkus nemīlu un nedomāju tajos piedalīties.

— Bet ja mēs nogaidām, kamēr jūsu veselība to atļauj?

— Arī tādā gadījumā, monsieur, nē, un sevišķi tādā gadījumā.

— Nu, labi, madame, — viņš aizskāris teica.

Es domāju, ka esmu diezgan pateikusi un, nenogaidījusi, kamēr viņš mani atlaistu, es taisīju vispadevīgāko reveransu un aizgāju.

Šī neticamā pārdrošība runāja pārāk skaidru valodu. Kādu laiku viņš vēl palika pie loga, lai atgūtos. Viņš bija ļoti noskaities. Tad viņš atgriezās pie dāmām un, kaut arī saniknots, turpināja jokot. Šai reizei viņam pietika; viņš ar mani nerunāja un vairāk nekā nedēļu bija dusmīgs.