Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Nākamajā dienā sākās Klusā nedēļa, kad visi ļaudis vai nu ieslēdzās klosteros, vai palika savās mājās, lielāko daļu laika pavadīdami baznīcās.

Dievkalpojumi velkas ļoti ilgi. Katram ir sava laterna vai lampiņa, pie kuras gaismas tas lasa savas lūgšanas. Izejot no baznīcas, tās visas vienā mirklī tiek izdzēstas, tāpēc iestājas bieza tumsa un neciešama smaka.

Ticīgās dvēseles vēl paliek lūgt šai tumsā, kuru labprāt mēdz izmantot samīlējušies, lai altāra priekšā kopīgi dotu slepenus zvērestus, kas tāpēc nebūt netiek ciešāk turēti. Sevišķi Lielajā Piektdienā dziesmām nav gala un ļaudis visu nakti paliek nomodā pie Svētā kapa!

Es biju skumju nomākta un arī gribēju iet pielūgt Dievu, pie kam par pavadoņiem izvēlējos vienīgi savus cilvēkus un Marionu, kura šinī gadījumā kļuva mana pavadone, jo no sievietēm tikai vienīgi viņu es ņēmu līdzi.

Mēs devāmies uz kādu grāfa Deverī dzimtai piederošu kapelu, kur, kā mēs bijām pārliecinātas, neviena cita nebija. Tur atradās manas vīramātes

biktskrēsls, novietots vistumšākajā kaktā. Viņa nevarēja ciest, ka to kāds redzētu ceļos nometušos, pat Dieva kalpa priekšā ne.

Es iegāju dziļāk un sāku lūgt, Mariona stāvēja gabaliņu no manis. No­metusies ceļos līdzās biktskrēšlam, es skaitīju savas tēvreizes. Tad es dzirdēju kādu ienākam, bet es tam nepiegriezu nekādu vērību, tikai pamanīju: kāds melnā svētceļinieka vai mūka mētelī pazibēja man garām.

Bet tai laikā baznīcās pulcējās tik daudz ļaužu, ka tas nebija nekas sevišķs. Pēc maza brītiņa man likās, ka es dzirdu no biktskrēsla atskanam kādu balsi, no kuras es nobijos, es jau gribēju iekliegties, kad balss man pačukstēja:

— Ncbīstaties, bet uzklausiet mani, es runāšu jūsu labā.

Es pagriezos, lai saskatītu to, kas ar mani šādi runāja, bet viss bija tik tumšs, ka es nekā nespēju izšķirt. Tas bija briesmīgi.

— Jūs esat nelaimīga, — runātājs turpināja, — jums ir ļauna vīramāte.

Es netabildēju ne vārda, es iedomājos, ka tas ir viņas biktskrēsls un

ka viņa var būt tur paslēpusies, viņa, vai kāds no viņas uzticības ļaudīm, lai manas domas izspiegotu.

— Jūs gribat no manis atkratīties, tas ir nepareizi. Es esmu jūsu draugs. Ja jūs gribētu, jūs varētu kļūt laimīga.

Mana auss kļuva modrāka, bet es vēl arvien cietu klusu.

— Jūs varat atsvabināties no šā Deverī un atrast labāku dzīvi, — noslēpumainā balss turpināja.

— Tā! — es sašutusi atbildēju skaļāk nekā man to būtu vajadzējis darīt, — es nemaz negribu tikt vaļā no vīra.

— Kā? Vai jūs viņu mīlat?

— Protams, ka es viņu mīlu! Un kas par to vēl gribētu šaubīties?

— Tātad jūs arī neatļautu, ka jūs kāds mīl?

— Es nemaz neliedzu kādam mani mīlēt, bet tikai ar to noteikumu, ka man nav jāatbild ar pretmīlu.

— Kā! Ja nāktu jauns, skaists, varens, bagāts dižciltīgais, jūs to atraidītu?

— Es nezinu, kas jūs tāds esat, ne arī kāpēc es esmu tik mazdūšīga un jums atbildu. Bet man vajadzētu maniem ļaudīm likt jūs saņemt un izvest no šīs kapelas, kura pieder manam vīram un kurā jums nav nekādas tiesības ienākt.

— Esiet nežēlīga līdz galam! Dariet to, bet vēlāk jums tas būs jānožēlo.

Šis apgalvojums man lika iedomāties, ka nepazīstamais varētu būt pats

hercogs, kas mani grib pārbaudīt, un ka, likdama viņu izvest no kapelas, es izdarītu kaut ko tādu, kas mani aizvestu tālāk, nekā tas būtu vēlams, un ka manas pašas, kā arī mana nama labklājības dēļ man no tā jāatturas. Es nolēmu atstāt šo vietu, nesakot ne vārda.

Cilvēks, biktskrēslā to redzēdams, pasteidzās piebilst:

— Žēlastību! Palieciet vēl, es visu neesmu pateicis.

— Man pietiek, esmu jau diezgan daudz dzirdējusi.

— Tikai vienu acumirkli, es jūs lūdzu! Jūs nevarat /nani tā atstāt.

— Es nerunāju ar nepazīstamiem cilvēkiem, varbūt pat ļaundariem.

— Ak, madamc, jūs iegrūdīsit postā cilvēkus! Bet neskatoties uz visu, mēs vēl liksimies un tad…

Es negribēju vairs tālāk klausīties, pasaucu Marionu, liku pieteikt maniem ļaudīm un izgāju.

Mans staļmeistars jau grasījās noslēgt kapelu. Bez šaubām tā būtu bijusi smalka atriebšanās, bet tas būtu varējis kaitēt manai labajai slavai. Tad būtu varējuši teikt, ka es viņu tur esmu noslēpusi un tātad esmu viņa līdzzinātāja. Es pamāju atsāt durvis vaļā, piebilzdama, ka nezināms svētceļinieks man lūdzis atļauju pielūgt Deverī nama svēto patronu un ka, otrkārt, arī grāfs un viņa māte vēl varētu ierasties.

Es atgriezos mājā domīga, samulsusi un prātoju, kas gan varēja būt šis svešinieks un kādā nolūkā viņš mani iztaujāja, ja vien tas nenāca no hercoga puses.

„Cits neviens tā neriskētu," es domāju. „Vajag būt visvarenam, lai man, kas neviena nemeklēju, uzdrošinātos piesieties, un vēl šādā veidā."

Es tomēr biju vīlusies, jo nemaz nebiju tik neaizskarama, kā to domāju. Par to es drīz vien pārliecinājos.

Tai gadā Klusā nedēļa bija iekritusi aprīļa beigās. Šai gadalaikā Itālijā pavasaris ir pilnā krāšņumā. Tā ir bezgalīga ziedu dažādība, kas kopā ar svaigo zaļumu nes jaukas smaržas un tīksmas domas.

Lieldienu sestdienā es gandrīz vai visu vakaru pavadīju baznīcā, kur skanēja dziesmas, smaržoja vīraks un lūpas čukstēja karstas lūgšanas.

Es biju nogurusi un sirds man bija sāpju pilna. Tāpēc vakariņas ieturēju savā istabā un redzēdama, kā mēnesnīcas gaismā Deverī mājas puķu dārzā klusi šūpojās rozes, es padevos kārdinājumam un izgāju pastaigāties alejās.

Pastaigāšanās man tā iepatikās, ka pienāca rīts un diena, Augšāmcelšanās diena, kuru apsveica rīta blāzma, zvanu skaņas, lielgabalu grāvieni un skaļais pūlis, kas jau čaloja ielās.

Ļaudis devās gavēņa beigšanos nosvinēt kabarē un pie sīktirgoņiem. Šie ir vislīksmākie acumirkļi. Daudz dāmu un kungu še priecājās, paslēpdami sejas zem platajām spāņu cepurēm un apsegdamies ar mantijām. Tā ir viena no brīvdabas izpriecām. Mani pārņēma vēlēšanās. Es pasaucu Marionu, kas nebija gulējusi tāpat kā es un kas kavēja laiku ar mazo Mišonu, kurš bija atskrējis, lai pirmais man novēlētu priecīgus svētkus.

Apģērbos šādam piknikam piemērotā tērpā, izvēlējos par saviem pavado­ņiem Marionu un Mišonu un devos pāri kanālam priecīga, ka neviens mani nepazīst un ka nu kā maza draiskule varēšu priecāties par visu, kas nāks.

Mišons smējās un lēkāja. Visi viņu pazina un viņa jocīgi drastiskā figūra sacēla smieklus, tiklīdz viņš parādījās. Es viņam iedevu nedaudz naudas, par ko tas nopirka sev cīsiņus un uzkožamos.

Tad mēs apstājāmies pie saldumu veikala, kur bija lieliski cepumi, es gribēju dažus nopirkt, kad ieraudzīju man gar sāniem pastiepjamies roku, lai nobīdītu pie malas kādu subjektu, kas man bija ceļā.

Es pagriezos, lai pateiktos par pakalpojumu, un zem lielās platmales ieraudzīju mirdzam Hesenes prinča acis. Hesenes princis bija viens no maniem uzticamākajiem un neatlaidīgākajiem pielūdzējiem. Viņš lūdza atļaut mani pavadīt un mani apsargāt. Es to nenoraidīju un mēs gājām tālāk viens otram līdzās, bet Mišons un Mariona mums sekoja.

Kā jau tas visiem vīriešiem parasts, vispirms viņš runāja par sevi, tad par mani un beidzot par mums abiem, tas ir, viņš atzinās, ka esot manī neprātīgi iemīlējies, ka nekad viņam neesot bijusi izdevība man to pateikt un ka viņš izmantojot pašreizējo gadījumu, baidīdamies, ka arī tas viņam varētu pagaist.