Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Vai jums šinī ziņā var ko palīdzēt? Redzēsim, es parunāšu ar hcreogu.

— Ar Parmas hercogu? — viņš steidzīgi ievaicājās.

— Ak, ja runa iet par Parmas hercogu, tad varbūt man būs mazāk iespaida. Bet es pamēģināšu.

Valdniece, ar viņu runādama, sirsnīgi smējās, un slīpētais jokdaris saprata, ka viņš var sev kaut ko atļauties.

— Viņu ekselenču kanonikāts jau ir maza, silta vietiņa. Sava iztikšana ir un vienīgais darbs— noskaitīt dažas vieglas lūgšanas, kopā ar kora zēnu nodziedāt vakara dievvārdus. Noturi mesi divām vai trim vecām apkārtnes sieviņām un viegli un saldi aizej Paradīzē savu kaimiņu žēlabu pavadīts. Tā ir benefice, kuras dēļ ikviens ir gatavs tevi apskaust, izņemot…

— Izņemot nākamos pirmos ministrus, es saprotu. Tālāk?

— Tālāk, madamc, ja jūsu augstībai labpatīk tik ātri saprast, tad viņa arī sapratīs, ka cs no šejienes gribētu aiziet.

— Protams.

— Man, madamc, ir divas godkārīgas vēlēšanās: viena, tā par pirmo ministru un otra — pabraukāties Parmas ielās monsieur bīskapa karietē. Ar to man būtu jāiesāk.

— Vai jūs gribētu, lai es palūgtu Parmas bīskapu izvest jūs viņa karietē un pie viņa sāniem cauri Parmai? Es jums to nevaru īsti apsolīt, jo šādai akcijai būtu vajadzīgs savs dibināts iemesls.

— To es arī atradīšu, ja madamc parādīs man to neizmērojamo labvēlību uzklausīt mani līdz galam. Viņa pārziņā ir kāda, pašreiz vakanta, kapelāna vieta. Ja es varētu to dabūt, pirmais kāpiens jau būtu uzkāpts un līdz ar to pirmā ministra vieta būtu tikpat kā rokā.

— Ja es būtu Parmas hercogiene, es jums to dotu. Savojas hercogiene var tikai apsolīt par jums pēc tās aizrunāt. To viņa arī darīs. Es ceru, ka Parmas bīskaps man neatteiks. Viņš pats ir gudrs cilvēks un es esmu pārliecināta, ka pratīs cienīt tik gudrus cilvēkus kā jūs. Abat, jūs būsit kapelāns.

— Lai Dievs jūs dzird un svētī, madamc hercogieni Jūs kādam būsit pašķīrusi ceļu uz. laimi un to jums nenāksies nožēlot.

Šos vārdus viņš pavadīja ar tik komisku vaibstīšanos un viebšanos, ka visa sabiedrība un it īpaši viņas augstība smējās locīdamies.

Hercogienei viņš tūdaļ ārkārtīgi iepatikās. Viņa lika tam vēlreiz atkārtot visus jokus un smējās līdz asarām, kad tas attēloja savu mājas dzīvi un valdīšanas veidu, kad viņš būšot pirmais ministrs.

Vai viņš vēl atcerējās šo izbraukumu, kad par tādu tiešām kļuva? Man arvien bija liela vēlēšanās viņam to pajautāt.

Karaliskā kundze aizrakstīja Parmas bīskapam. Viņš arī deva Alberoni kapelāna vietu un ar to sākās viņa karjera.

Pirmā aizbraukšanas viņš atnāca atsveicināties no hercogienes kundzes, manas vīramātes un manis. Līdz pat savai aizbraukšanai no Itālijas viņš mums no Parmas sūtīja lieliskus konservus.

Man arvien bija brīnums, kā viņš, būdams tik atzinīgs, varēja sasniegt tik augstu stāvokli. Karjeristu pirmais bauslis parasti ir būt nepateicīgiem pret tiem, kas viņiem izdara kādu pakalpojumu.

xxiii

Man šķiet, es esmu jau pārāk ilgi pakavējusies pie citu lietām. Ir laiks atgriezties pie savējām un ļaut jums tās izsekot. Es esmu redzējusi vēl daudz ko citu. Bet kas attiecas uz to, ko esmu izjutusi, uz manas pašas sirds noslēpumiem, tad man ir patīkami tos atcerēties, patīkami rindot tos uz šā bezpartejiskā, uzticamā un draudzīgā papīra, kas nebar, ne­pārmet, bet uzņem visu vienādi, un kas mani nepievils, vismaz man vēl dzīvai esot.

Un ja tas mani pievils pēc manas nāves, tad es vairs nebūšu še, lai to zinātu un vispār nākamās paaudzes mani maz interesē. Es tām vienkārši neticu.

Varbūt šīs rindas nonāks kādas labas sirds, kāda inteliģenta gara rokās, kas pratīs uzminēt, kāpēc es tās esmu rakstījusi, un kas novērtēs tās idejas un jūtas, ko pārdzīvojis reiz šis nabaga radījums, kura kļūdas ir kaitējušas vienīgi tikai viņai pašai.

Šī doma man ir tīkama. Es vēlētos pazīt šo nākamo draugu, ko debesis man piešķirs. Es viņu jau iepriekš svētu un saku tam: „Paldies jums, kas mācāt citiem mani labāk pazīt, jums, kas teiksit nākamajiem gadu simteņiem, ka Kaislību princese nav bijusi ne godkārīga, ne mantkārīga. Viņa bija maiga, viņa bija nelaimīga, tik nelaimīga, cik vien to var iedomāties, un ja Dievs būtu devis grāfam Deverī tādu pašu sirdi kā viņai, tie būtu noderējuši par paraugu visiem laulātiem pāriem passaulē. Es jau to reiz esmu teikusi un varētu atkārtot vēl un vēl."

Man nemaz nevajag stāstīt, ka pēe izbraukuma zaļumos mūsu laime bija ļoti liela un pilnīga. Deverī kundze pievēra acis, izlikās to visu neredzot un bez pieteikuma nenāca vairs ne pie sava dēla, ne pie manis.

Abats Delaskalija bija aizceļojis kādā diplomātiskā uzdevumā, kurus viņam Karaliskā kundze bieži uzticēja. Viņa bija ļoti labās domās par viņa spējām un dažkārt uzticēja tam svarīgus noslēpumus.

Mans vīrs un es, mēs dzīvojām mierīgi un klusi. Citu priekšā mēs centāmies neizrādīt mūsu maigumu un izturēties tāpat kā agrāk. Bet tas bija grūti izdarāms.

Mana vīramāte tagad retāk redzēja savu dēlu, tāpēc viņa izlikās bargi dzedra, cerēdama šādā veidā to atgūt un piespiest izpirkt savu vainu. Un patiesi, man klāt neesot, viņš jau atkal trīcēja, bet tiklīdz parādījos es, tiklīdz mūsu skatieni sastapās, viņš atkal atguva drosmi un pašpaļāvību.

Visur mēs gājām kopā un bieži atgriezāmies mūsu mīļajā villā un ar Ungārijas ādu tapsētajā istabā. Atkal un atkal mums nāca prātā pirmie laimes brīži un mēs ticējām, ka tie nekad nebeigsies. Bet tad kāds gluži dabīgs pārsteigums, kas parasti ģimenēs atnes prieku un kas mūsu stāvoklī bija mūsu atjaunotā vai, labāk sakot, nodibinātā sakara publisks apliecinājums, sacēla mūsu apmulsumu.

To nu vajadzēja teikt Deverī kundzei. Bet mēs taču šo maziņo nebijām zaguši. Tas bija mūsu mīlas bērns, un mēs bijām priecīgi par to. Vēl tikai vajadzēja, lai arī viņa vecmāmiņa uzskatītu to kā mīļā Dieva svētību, bet es nezināju, vai viņa to gribēs darīt.

Mēs slēpām, cik ilgi vien bija iespējams. Grēkā kritusi meiča nekad nebūtu varējusi izturēties ar lielāku uzmanību. Mans savārgums mani nodeva.

Deverī kundze visu uzminēja no mana bāluma un pastāvīgās sliktās sajūtas. Ik reizes, kad viņa mani uzskatīja, es nosarku. Mans vīrs sarka vēl vairāk, pagrieza galvu sānis un piecēlās no krēsla. Viņš baidījās izskaidroties. Es viņam tūdaļ sekoju, jo man bija tikpat ļoti bail kā viņam.

Kādudien, kad es jau atkal biju pusceļā, Deverī kundze mani pasauca. Es neuzdrošinājos vairs iet tālāk. Es jutu, ka man jāgriežas atpakaļ un ka tagad ir pienācis izskaidrošanās brīdis. Mana vīramāte mani vēlreiz pasauca un es pagriezos pret viņu. Noskatījusi mani no galvas līdz kājām ar savu naidpilno skatienu, viņa bez kādiem aplinkiem izgrūda:

- Madame, jūs esat stāvoklī.

Tas nāca tik pēkšņi un negaidot, ka es neatbildēju ne vārda.

— Kad tad jūs domājat atzīties? Kad jūs domājat to pateikt viņu augstī­bām? Varbūt jūs cerat to visu noslēpt?

— Madame…

— Tas viss ir gaužām smieklīgi, to es jums varu teikt. Pēc tam, kad jūs savam vecumam nepiedodamā kārtā esat sagājusies ar manu dēlu; pēc tam, kad jūs esat dzīvojusi tā, ka pat nelietei par to būtu jākaunās, vai jūs vēl gribat liekuļot nevainību un slēpt to, kas noticis? Tā ir gan skaista kautrība! It kā jūs nevarētu lepoties ar to, ka uzdāvāsit mantinieku Deverī namam! Ja tas nebūtu, kam tad jūs gan derētu?