Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Madamc, viņa augstība hercogs jūs še jau ilgi gaida.

— Mani?

— Jā, madame, un viņš pavēlēja man palikt pie durvīm sardzē, tiklīdz jūs būšu ielaidusi. Lūdzu, nāciet drīzāk, ir jau vēls!

Pārsteigta un apmulsusi es iegāju.

Hercogs sēdēja pie galda, galvu rokā atbalstījis. Man ienākot, viņš piecēlās.

— Madame, — viņš teica, — nebrīnāties par to, ko es jums gribu lūgt. Es nešaubos par jūsu pieķeršanos mūsu namam, bet es gribu, lai jūs to pierādītu. Vai jūs maskā un pārģērbusies gribētu man rīt sekot un ļaut sevi aizvest, kurp es vēlos.

— Monsieur, es nezinu, vai esmu pareizi sapratusi, bet man liekas…

— Nebaidaties nekā, madame, manā apsardzībā jūs varēsit justies droša, un es dodu savu karalisko godavārdu, ka jums netiks nekas teikts vai darīts, kas jūs varētu aizvainot.

— Patiesībā, monsieur…

— Piekrītat, madame, piekrītat: runa ir par ļoti svarīgām valsts interesēm, par manu laimi. Neviens visā pasaulē to nezinās, ticiet man…

Es ilgi atrunājos, bet viņš uzstājās un piespieda mani tam apsolīt.

Mēs norunājām, ka nākamajā dienā es izlikšos slima, lai paliktu savā istabā, bet kad būs pienākusi nakts, es maskā to gaidīšu pie pils vārtiem, kur mēs sastapsimies. Tad jau tālāk redzēsim.

Varat iedomāties, ka visu nakti un visu nākamo dienu mani māca nemiers. Es biju ārkārtīgi ziņkārīga. Pret hercogu es nesajutu nekādas simpātijas, bet viņš gan man bija parādījis savējās un man no viņa kļuva bail.

Mēs runājām tikai par ikdienišķām lietām. Es jau gandrīz vai būtu aizmirsusi savu simulējamo savārgumu, ja viņš man ar skatienu to nebūtu atgādinājis. Mēs jau no rīta bijām baznīcā, kur ilgi klausījāmies sprediķī un dievkalpošanā. Atrunādamies ar lielu nogurumu, es atsacījos no promenādes.

Viktors Amede bija precīzs un es tāpat: viņš mani jau gaidīja un paņēma mani aiz rokas. Ne vārda nerunādami, mēs devāmies ceļā un mums sekoja tikai hercoga vecais kambarsulainis, kas no viņa nekad nešķīrās.

Mēs izgājām cauri divām vai trim tumšām pasāžām un nonācām pie šaura, melna kanāla, kur mūs jau gaidīja gondola. Iekāpām tanī, nepār- mijuši ne vārda. Princis man pamāja apsēsties viņam līdzās un mēs bultas ātrumā traucāmies pār ūdeņiem, tā kā man gandrīz vai aizrāvās elpa.

Ceļojums nevilkās ilgi. Gondola apstājās, sulainis atbīdīja aizkaru un klusi teica:

— Monsieur, mēs esam klāt.

Kā bijām iekāpuši, tā arī klusēdami mēs izkāpām. Šinī tumšajā, šaurajā apakšzemes upei līdzīgajā kanālā ūdens šļakstēdams sitās pret lielu, melnu sienu, kurā bija tikai vienas durvis ar divām apķepušām kolonnām katrā pusē.

Varēja domāt, ka atrodies simtām jūdžu tālu no lepnā Marka laukuma ar tā čalojošo ļaužu drūzmu un ugunīm, jo še nebija ne mūzikas skaņu, ne smieklu, kas tikai laiku pa laikam atlidoja arī šīs vientulības klusumā.

Bepo īpatā rakstā pieklauvēja pie durvīm un tās atvērās. Mēs iegājām gaitenī, kur kvēpošas lampas gaismā tik tikko spējām izšķirt ceļu. Vajadzēja būt sešpadsmit gadu vecai, vajadzēja būt Zannai Dalbērai, kas tik cieti tika turēta un glabāta, lai jaunam, skaistam princim ļautu sevi atvest šinī caurumā. Vēl šodien nesaprotu, kā es tam varēju piekrist.

Es gan drusciņ drebēju, bet es arvien esmu bijusi pārdrošniece. Drīz vien es attapos un sekoju viņa augstībai, kas gāja pa priekšu kā cilvēks, kas zina ceļu.

Nevaru jums aprakstīt šīs vietas izskatu. Mūri bija zaļi no pelējumiem. Mēs gājām pa netīrumiem pārklātu, slidenu klonu, un man vajadzēja balstīties uz viņa augstības roku, ko viņš man pasniedza.

Šā gaiteņa galā atradās kādas citas durvis, kas lielā vecuma dēļ tik tikko turējās kopā. Kad gaitenī atskanēja mūsu soļu troksnis, šīs durvis atvērās un kāds sirmgalvis ar garu, baltu bārdu un, tērpies garā, zaļā mētelī, nostājās mūsu priekšā. Viņš princim kādā svešā valodā teica dažus vārdus, uz kuriem hercogs atbildēja, norādīdams uz mani.

Vecais pacēla lampu līdz manai sejai un likās ļoti neapmierināts, redzot mani maskā. Noskaities viņš vērsās pie prinča, no kura žesta es nopratu, ka viņš atvainojas. Bet vecais piecirta kāju kā cilvēks, kurš nemaz negrib tālāk runāt, un Savojas hercogs vilcinādamies pagriezās uz manu pusi un teica:

— Piedodiet man, madamc, ja es jūs palūgšu noņemt masku, šim mācī­tajam vīram vajag redzēt un ievērot jūsu sejas vaibstus, pirms viņš jums atļauj ieiet.

Jau kopš es ienācu šinī posta mājā, mani bija sagrābušas bailes. Lielā veča izskats tās vēl pavairoja. Tikpat uztraukta savās bailēs, kā es tiku bijusi savā uzticībā, es gandrīz vai jau sāku bažīties par savu dzīvību.

Biju dzirdējusi stāstām par zintniekiem, kuriem, lai tie varētu izdarīt savas burvības, esot vajadzīgas jaunas sievietes asinis. Es sāku drebēt kā apšu lapa. Uzaicinājums noņemt masku mani vēl vairāk uztrauca:

„Monsie…" es stostījos.

Hercogs neļāva man pat vārdu izteikt.

— Jums, madame, še nav nekā ko bīties. Jūs atrodaties mana godavārda apsardzībā un šā zinātnieka laboratorijā neierodas ne velns, ne Venēcijas patricieši, it īpaši, kad es še esmu, jūs varat noņemt masku.

Es vēl vilcinājos, bet pēc atkārtota lūguma beidzot piekāpos. Vecais atkal pacēla savu lampu un mani ilgi apskatīja. Es nosarku, tad viņš sāka smaidīt un, laikam aizmirsies, itāliski nomurmināja:

„Јene."

Bet kas tas bija par smaidu! Divas rindas pērļbaltu zobu! Un kas par ironiju! Kas par sarkasmu! Kas par smalku zobgalīgu smīnu uz šīm sakniebtajām, sārtajām lūpām! Nezinu, kā Viktors Amede varēja tam noticēt, bet, sākot ar šo brīdi, man nemaz vairs nebija bail.

Mēs iegājām milzīgā istabā, kur vislielākā nekārtībā mētājās visādu priekšmetu kaudzes, sākot ar dimantiem un beidzot ar atkritumiem.

Tur varēja redzēt ieročus, dārgakmeņus, gleznas, audumus, izbāztus dzīv­niekus un arī dzīvus eksemplārus, statujas, fajansu, kristālu, sudrablietas, medaļas, ar vārdu sakot, visu ko.

Es nezinu, kādas būtnes tos radija, bet no visiem kaktiem, kuros neiespī­dēja gaisma, skanēja visdažādākie trokšņi.

Mēs piegājām pie kāda galda, kurš bija nošķiebies un ap kuru stāvēja tris soli. No tiem vecuma dēl bija nogājusi krāsa. Mūsu saimnieks nolika lampu uz galda un pamāja, lai mēs apsēžamies.

Saruna turpinājās tai pašā svešajā valodā, par kuru jau pieminēju. Doktors runāja daudz. Savojas hercogs to uzklausīja, jautāja un dažreiz viņam piekrita. Vēlāk es uzzināju, ka viņi runāja grieķiski.

Princim bija viegla galva uz valodām un viņš tajās runāja gandrīz vai tikpat raiti kā savā valodā.

Tad pienāca mana kārta. Burvis paņēma manu roku, atvēra un, kaut es īpaši negribēju, ilgi apskatīja un pētīja to. Tad viņš savam audzēknim, kurš dega nepacietībā un ziņkārē, norādīja uz dažām zīmēm. Pēc tam piecēlies un sameklējis kaut ko līdzīgu nogalinātai caunai, viņš man lika pieskārties tās galvai, tad atkal ilgi pētīja dzīvnieciņa iekšas, sirdi, acis, rakstīja dažas kabalistiskas zīmes, tad pagriezies pret hercogu un, rādīdams uz Francijas ģerboni, kas karājās pie sienas, viņš teica skaidrā franču valodā:

«Neskatoties uz visu to, jūs pie tā atkal nonāksit."

Princis nekā neatbildēja.

Vēl divas stundas pagāja šajās sarunās, no kurām es nekā nesapratu, bet kurās es biju sarunas priekšmets un mērķis. Kad viņi bija visu pārrunājuši, mēs piecēlāmies un hercogs, vērsdamies pie manis, teica: