Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Madame, es nekad neaizmirsīšu jūsu draudzīgo pakalpojumu. Tikai vēl es jums gribu kaut ko lūgt: pilnīgu diskrēciju par visu redzēto. Pati nezinādama, jūs esat izdarījusi lielu pakalpojumu Savojas namam.

„Jaunā dāma," franču valodā mani uzrunāja zīlnieks, „vai jums negribētos zināt jūsu nākotni?"

„Kāpēc ne, ja tik tā būtu laba."

„Kā viss, kas šinī pasaulē, tajā būs labs, būs arī slikts. Vairāk laba, nekā slikta: jūs esat dzimusi zem neparastas zvaigznes un no sava likteņa neizbēgsit. Neskatoties uz visu, jums vajadzēs kļūt par to, kas jūs nekad nebūtu vēlējusies būt. Es gribu dāvināt jums kaut ko ļoti vērtīgu, kaut ko tādu, ko cits neviens jums nevarētu dot. Ņemiet šo paciņu ar pulveri un glabājiet to rūpīgāk par jūsu acuraugu, jo, pirmkārt, jūs ar to izglābsit pati savu dzīvību un arī kāda l)ērna dzīvību, kura ģimene visa tiks noindēta. Šis bērns būs dārgs un nepieciešams visai pasaulei un bez jums viņam būs jāaiziet bojā — kā visiem pārējiem. Dzirdiet, glabājiet labi šo pul­veri!"

Es ar savādām bijām paņēmu mazo papīra kārbiņu, ieliku to kabatā un sekoju Savojas hercogam, kurš mani aizveda, atkārtodams, ka viņš nekad neaizmirsīšot lielo pakalpojumu, ko es esmu izdarījusi viņa valstij.

Es biju apmulsusi un pārsteigta. Mehāniski es turēju cieši rokā brīniš­ķīgo dāvanu un mēs sasniedzām kanālu, pirms es būtu atradusi, ko atbildēt manam karaliskajam pavadonim.

Zintnieka nama priekšā viss bija mierīgi, pār ūdeņiem valdīja klusums, nakts bija tumša un mūsu tuvumā nerādījās neviena dzīva būtne.

Tomēr, kad mūsu gondola attālinājās, es izdzirdu no mums pa labi it kā apspiesta, niknuma pilnu kliedzienu, bet pa kreisi smagu nopūtu, kas man lika nodrebēt un samulsināja princi.

— Vai mums kāds būtu sekojis? — nomurmināja hercogs. — Hm, še mani taču nevarēja uzost ne Davo slepenie spiegi, ne Republikas aizdomīgie dienderi. Un bez tam Venēcija taču ir noslēpumu un dramatisku nakts dēku pilsēta, tātad uz mums tas nevar attiekties.

Vēlāk es uzzināju, no kurienes bija nācis šis kliedziens un šī nopūta.

Kā ēnas man toreiz bija sekojuši divi cilvēki.

Viens — uzticības un pašaizliedzības pilns, kluss, maigs, sevī noslēdzies mīlētājs.

Otrs — dedzīgs un vētrainas kaislībās pilns, gatavs cīnīties ar visiem šķēršļiem un gatavs iet pāri pat līķiem, kurp viņu tā asins mulsums sauc.

Ak, Šīs aizkustinošās atmiņas! Šie raksturu kontrasti! Viens — eņģelis, otrs — dēmons! Cik daudz nepatikas un salda mierinājuma es jums esmu parādā!

Princis mani pārveda mājās. Pie vārtiem mēs šķīrāmies. Es devos savās istabās un likos gulēt, bet, tāpat kā iepriekšējā naktī, miegs no manis bēga, jo no visa redzētā es jutos savādi satraukta. Šī bija mana pirmā dēka, no kuras izauga daudz dažādu incidentu. Ko lai dara — savs parāds katram ir jāatmaksā.

Tagad es zinu, kas toreiz norisinājās pie vecā zīlnieka, un par to gribu pastāstīt.

Šis zintnieks bija viens no tiem vecajiem starptautiskajiem ebrejiem, kas ir izvandījuši visas pasaules kaktu kaktus.

Es nevaru noliegt viņa plašās zināšanas, jo uz to man ir dibināti iemesli: viss, ko viņš man pareģoja, ir noticis, izņemot to, ka esmu viņam parādā par savu dzīvību. Viņš bija noteicis Viktoram Amedem visus viņa karus, visas pārmaiņas viņa saistībās, visus viņa valdīšanas svarīgos notikumus. Bet vēl vairāk viņš to bija pārsteidzis ar sekojošo.

„Ir dažas lietas," teica vecais, „kuras es nevaru skaidri saskatīt un kuras man rādās kā miglā. Mēs tās izpratīsim tikai tad, ja jūs būsit pilnīgi atklāts pret mani. Daudzi no šiem notikumiem norisināsies kādas sievietes iespaidā, šo sievieti jūs mīlēsit un mīlat jau tagad. Vienīgi viņas pašas rokas spēj pacelt šā noslēpuma plīvuru, lai es spētu dot jums to padomu, ko jūs no manis prasāt. Izdariet tā, ka es to dabūju redzēt, ka varu ar to runāt, un es zināšu visu, ko man vajag zināt."

Princis bija pietiekami jauns, lai pie šiem vārdiem nosarktu. Viņš vēl nebija skaidrībā par tām jūtām, kādas tam vēlāk radās pret mani, bet, pārbaudot savu sirdi, viņam likās, ka es tā varētu būt un pa pusei politisko interešu, pa pusei mīlas tieksmju dēļ viņš nolēma par to pārliecināties. Tāpēc viņš uzaicināja mani tam sekot, kā es to nule atstāstīju. Burvis tam skaidri pateica, ka es tiešām esot tā persona, ka viņš mani mīlot un es to arī mīlēšot, ka mēs piedzīvošot vairākus bērnus un es būšot tā, kas viņu atstāšot.

Es tāpēc tik ilgi pakavējos pie šīs nākotnes paredzēšanas, ka tai bija tiešs iespaids uz visu manu nākotni, par ko būs runa turpmāk.

Nākamajā dienā pēc šīs ekskursijas Mariona man pasniedza no hercoga mazu, ļoti skaistu zelta filigrāna kārbiņu, apdarinātu ar dārgakmeņiem un kalnu kristāliem. Tā karājās savādā metāla ķēdītē un gredzenā, kas mirdzēja kā pulēts tērauds. Tā bija dāvana no vecā ēbreja, lai es tajā ieliktu man iedoto pulveri un to vienmēr nēsātu pakārtu kaklā. Šī rota bija nenosakāma vecuma un viena no visretākajām, kādas vien var redzēt.

Man tā ir vēl tagad, jo es no tās vairs nekad neesmu šķīrusies.

Dažas dienas pēc atgriešanās Turīnā Viktoram Amedcm radās izdevība pārliecināties par Davo spiegu veiklību. Hercogs jau gan zināja, ka viņa gaitas tikušas izspiegotas, ka zina viņa sakarus ar Anglijas karali Vilhelmu un Bavārijas elektoru.

Bet viņa Venēcijas sūtnis tam ziņoja par kādu sarunu ar Davo, kurā šis pēdējais bija uzskaitījis pa dienai viņa gaitas, ko viņš šķita tik rūpīgi noslēpts. Tas bija pierādījums, ka sinjors Kontarīni par visu bijis labi informēts.

Līdz ar to sūtnis nemaz nemēģināja slēpt, ka šai sakarībā Versaļas galms kļuvis ļoti aizdomīgs un ka vajadzēs pielikt daudz pūlu, lai šīs aizdo­mas izkliedētu. Varēja sagaidīt noteiktus pieprasījumus, uz kuriem vajadzētu dot apmierinošas atbildes, ja negribēja galīgi pārtraukt visus sakarus.

vStāvoklis bija nopietns.

Lai dotu Ludviķim XIV kādu draudzības apliecinājumu, hercogs bija iesācis ar Voduā un Barbetiem nenozīmīgo un nepopulāros karu, kura postīgās sekas jau bija paredzējis viņa tēvs. Šis iegansts, un tāds tas arī tikai bija, deva hercogam izdevību noorganizēt pietiekami stipru armiju un apbruņot savus pavaltniekus, bez kā viņa varenajam kaimiņam būtu bijis pret ko iebilst.

Jau kopš ilgāka laika viņā bija nobriedis nodoms atņemt tam Piņerolu un Kazālu. Viņš tikai meklēja piemērotu gadījumu un centās panākt iespaidu, it kā tas būtu radies pats no sevis, bez viņa līdzdalības.

No otras puses Ludviķis XIV, kas vēl nepazina savu jauno sabiedroto, cerēja to viegli pakļaut savam iespaidam un apmierinājās ar to, ka turēja izstieptus savus lauvas nagus pār protežētām valstīm, lai tad vēlāk tās varbūt sagrābtu.

Viņš domāja, ka tam ir darīšana ar divdesmit gadus vecu jaunekli, kuram nav ne pieredzes, ne talanta. Venēcijas notikums lika viņam pārdomāt. Viņš sāka to uzmanīgāk novērtēt un viņa sūtņi saņēma visstingrākos priekšrakstus modri izsekot Savojas hercogu un izspiegot viņa plānus.

Bet šis negulēja, labi zinādams, ka stiprākais Itālijas nocietinājums Kazāla atrodas Francijas karaļa rokās un tur par komandantu ir drošsirdīgais un veiklais Tresāns.

Kazālu Francijas karalim bija pārdevis Mantujas hercogs, valdīt nespējīgs un uzdzīvotājs princis. Viņš būtu bijis gatavs pārdot arī atlikušo valsts daļu, lai tikai apmierinātu savu kaislību uz izpriecām un favorītēm, kas bija vissliktākās markas un nepiederējās prinča stāvoklim.