Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Viktors Amede labprāt būtu gribējis nokampt šo pīrāgu, bet tam viņam vēl trūka spēka. Viņš vēl nebija pilnīgi drošs par ķeizaru un saviem sabiedrotajiem un bija nodomājis savas kārtis atklāt tikai tad, kad droši varētu cerēt uz noteiktu atbalstu un stipriem palīgspēkiem. Tāpēc viņš paskatījās uz visām pusēm, pirms bez kāda profīta sanaidotos ar hercogienes tēvoci, kurš to varēja tik viegii iznīcināt.

Še jau parādījās viņa uzmanība.

Maršals Dckatina bija karaliskā karaspēka pavēlnieks Dofinā un Sezenos. Viņš atrakstīja Savojas hercogam un apliecināja savu vēlēšanos ar viņu likties un pārrunāt par dažādām lietām. „Ne karaļa vārdā," viņš rakstīja, „bet lai sagādātu sev to prieku tikties ar tik ievērojamu princi."

Hercogs saņēmis vēstuli, parādīja to savai mātei un jautāja, vai viņai nebūtu nekas pretī pieņemt Dekatinu Turīnā.

— Vai jūs viņu uzaicināsit?

— Varbūt, madamc, bet vai jūs to pazīstat?

— Es viņa nepazīstu. Kad es biju Francijas galmā, viņš vēl nebija marķīzs. Tas bija kāds neievērojams muižnieks, kurš ticis uz augšu ar saviem nopelniem.

— Es vēlētos, kaut manā dienestā būtu daudz šādu neievērojamu muižnieku… Ja viņš ierodas, tā patiesi būs interesanta satikšanās, jo tai pašā laikā es gaidu vēl kādu citu: manu brālēnu Eiženu, kurš Ungārijā ir iemantojis nevīstošu slavu un kurš, ja Dievs dos, būs pirmais varonis Eiropā.

— Piesargieties, mans dēls! Manā dzimtenē ir pazīstams kāds sakām­vārds: „Kas daudz grib, tam maz tiek." Man arvien ir licies, ka tas ir ļoti gudri teikts.

Princis pasmaidīja, tas bija viss.

Viņš parasti neatbildēja, kad tam nepienācās to darīt. Karaliskā kundze manā klātbūtnē izstāstīja savas bažas manai vīramātei. Tā, lūk, es to visu dabūju zināt no pirmavotiem un ļoti priecājos, ka redzēšu maršalu un princi Eiženu, ar kuru jau biju iepazinusies viņa pirmajā ceļojumā un kurš man likās ļoti ievērojams princis.

Kas attiecas uz maršalu, tad viņš man varēs pastāstīt par Franciju, par maniem vecākiem, par galmu, par visu to, ko es reiz tiku mīlējusi un kā man vēl tagad žēl.

Pa to laiku kādudien, kad es rotaļājos ar Mišonu, viņš man negaidot jautāja, vai es ar grāfu drīz apciemošot monsieur Ptī, kā mēs to viņam esam solījuši.

— Kāpēc, manu mazo Mišon? Jāatzīstas, ka mēs par to nemaz vairs neesam domājuši.

— Tāpēc, ka monsieur Ptī grib jūs pacienāt ar garšīgām vakariņām, kurās arī es piedalīšos.

— Tātad tieši tev šis jautājums ir tik svarīgs?

— Jā, man un bez tam vēl šim abatam Alberoni, kurš prot sagatavot tik garšīgas lietas. Viņš gandrīz vai ik dienas ierodas pie priestera tēva un lūdz izšķirt viņa lietu, jo tā, kā viņš saka, būšot viņa ceļš uz laimi.

— Vai tad ceļš uz laimi ved caur biskvītu un saldumu vārtiem? — es smiedamās jautāju.

— Es, madame, no šā cilvēka nekā nesaprotu. Viņš runā tik puķainā valodā, no kuras nevar tikt gudrs. Stāsta, ka viņš esot kāda dārznieka dēls, bet pats apgalvo, ka reiz būšot pirmais ministrs. Kāds burvis viņam to esot pareģojis un viņš tam tic.

— Vai tad viņš domā kļūt par Savojas hercoga pirmo ministru?

— O, tas vēl par maz! Viņš apgalvo, ka būšot lielas karaļvalsts ministrs.

— Bet es neredzu, kādā ziņā mēs ar savu piedalīšanos vakariņās varētu viņam pakalpot.

— Un tomēr, madame, viņš tik par to vien sapņo. Viņš dzīvo viens savā kapličā un ik dienas izgudro ēdienus, lai veidotu galda karti, ar kuru jūsu ekselences būtu apmierinātas.

Vēl tai pašā vakarā es pie viņu augstībām pastāstīju par manu mazo Mišonu, kurš tām jau bija labi pazīstams, tāpat kā abats Alberoni ar saviem gardumiem. Karaliskā kundze bija liela gardēde: kamēr viņa vairs nenodarbojās ar valsts lietām, tai bija garu garās apspriedes ar viņas pavāriem un oficiantiem. Tā sāka smieties par abatu un viņa pavarda politiku.

Karaliskā kundze mīlēja vienkāršību un bieži izvairījās no valsts ceremoniāliejn pienākumiem, lai dzīvotu savu dzīvi. Viņa mīlēja pavadīt laiku mazā intīmu draugu pulciņā. Kamēr viņa bija pavaldone, tai no šā prieka vajadzēja atsacīties, bet pēc atteikšanās no varas viņa varēja šo tieksmi pilnīgi apmierināt.

— Vai abatam Ptī nav sava lauku māja? — viņa jautāja Deverī kundzei.

— Jā, madame, un turklāt vēl ļoti glīta, ar daudz gleznām un citām interesantām lietām. Tā atrodas pavisam tuvu mana dēla villai.

— Nu, labi, contessina, pasakiet jūsu Mišonam, ka nākamotrdien mēs sarīkosim tai pusē vienu izbraukumu, ka mēs iegriezīsimies viņa villā un, ja viņiem būs kas sevišķs sagatavots, es neatteikšos parādīt viņiem godu.

Es par to nemaz nebiju pārsteigta: Karaliskā kundze bieži sarīkoja šādus izbraukumus, kuros arī es un mana vīramāte pēc galma uzaicinājuma lab­prāt piedalījāmies.

Kaut arī Karaliskajai kundzei vairs nebija oficiālas varas, tomēr viņai vēl bija liels iespaids uz savu dēlu.

Viņš uzskatīja par savu pienākumu sagādāt viņai prieku un reti kad viņai kaut ko liedza, kas attiecas uz galma laipnībām. Turpretī valdīšanas lietās viņš gan uzklausīja mātes padomus, bet pats sev paturēja galīgu izlemšanu un darija tikai tā, kā tas yiņam pašam šķita par labu, nesnieg­dams nekādus tuvākus paskaidrojumus nevienam.

Nākamajā rītā tas tika paziņots priesteriem, un noteiktā dienā viņš mūs sagaidīja ar viņam parasto labsirdību un pazemīgo kautrību. Alberoni izpel­nījās visu atzinību. Mēs viņu redzējām tikai pēc vakariņām, kad pasniedza augļus. Tas ieradās, lai saņemtu viņa augstības uzslavu un uzsildītu savas nākotnes cerības.

Karaliskā kundze, kuru es jau biju informējusi, iesāka ar Alberoni sarunas, uzdodot viņam jautājumus un to laipni uzklausīdama. Viņš izrādījās ļoti gudrs, apķērīgs un smalks humorists. Ieskatoties ciešāk viņa acīs, tur varēja nojaust dziļu saprātu, ko ļaužu acīm slēpa viņa drastiskā āriene.

Manā toreizējā vecumā es arī vairāk nekā neredzēju un uzskatīju viņu par vienkāršu jokupēteri. Vēlāk, kad viņš kļuva pazīstams un nonāca citā stāvoklī, es atcerējos šīs pirmās satikšanās atsevišķos sīkumus.

Karaliskā kundze lika tam pastāstīt par savu dzīvi un nodomiem. Viņš tūdaļ atklāti pateica, ka esot kāda Parmas dārznieka dēls un ka jau savos jaunības gados esot vēlējies tikt uz augšu.

— Es, madamc, izvēlējos citus līdzekļus, lai nokļūtu tur, kur mans mūka tērps mani nekad nebūtu novedis. Mans tēvs un māte uzskatīja mani par prātā jukušu, bet ja es nebūtu kļuvis abats Alberoni un ja tai vietā, lai potētu bumbieres, es nebūtu pratis izgudrot mērces, es šodien negulētu pie jūsu augstības kājām, lai pateiktos par parādīto labvēlību un izlūgtos to arī nākotnē. To, lūk, sauc par veiklību.

— Jums taisnība, abat, tas viss tā ir, bet lai jums pareizi pakalpotu, es vēlētos zināt, kas jūs kādreiz gribētu būt.

— Ak, madamc, pirmais ministrs, nekas cits kā pirmais ministrs, — viņš godbijīgi un pazemīgi atbildēja.

— Vai pie mana dēla, vai?

— C), nē, madame, pie vēl lielāka valdnieka. Vai tas nu būtu ķeizars, vai Francijas vai Spānijas karalis.

— Es saprotu, jūs vēl pats neesat izšķīries. Bet sakiet, vai šis lēciens no jūsu kanonikāta uz šādu posteni jums neliekas pārāk augsts? Vai tur nav vidū vēl dažas pakāpes, lai turp nokļūtu, un kuru no tām jūs pašreiz gribētu ieņemt?

— Ak, madame, tas nav iespējams, jo tā ir pirmā.