Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Man kājas saļodzījās, dzirdot šos apvainojumus.

— Madame, atļaujiet prasīt, vai es neesmu precējusies? Kādā ziņā man ir trūcis kautrības? Kādā ziņā es esmu dzīvojusi kā neliete? Un ja es dodu mantinieku Deverī namam, man liekas, es pati esmu no Dalbēra nama un ka…

— Dalbēra nama! — viņa iesaucās, priecīga, kā atradusi "īsto iemeslu, kā mani pazemot. — Patiesi, no Dalbēra nama? Ak, vai jūs domājat, ka tas ir viens un tas pats? Kas tad ir šis Dalbēra nams? Vispirms — vai tas ir kāds nams un kādas kārtas ļaudis tad uzņem šo vārdu savās ģimenēs? Jūsu vectēvs, mana mīļā Delvinas jaunkundze, bija žagatu dresētājs un jūsu vectēva tēvs nebija vēl ne tas! To es jums pasaku, ja jūs to vēl nezināt, bet katrs zina to, kas šo vanagu dresētāju ir padarījis par hercogu, ne­varēdams viņu pataisīt par muižnieku.

— Bet, madame, — es iesaucos bāla aiz dusmām, — kāpēc tad šā vanagu dresētāja mazo meiteni aizrāva no viņas zemes, no šīs Deluinas pils, kur dzīvo tik laimīgi, no šīs ģimenes, kura bauda vispārēju cieņu, lai še jūsu tuvumā viņai liktu ciest? Kāpēc Deverī nama mantinieks kļuva mans vīrs? Tas taču nav mans pūrs, kas jūs būtu varējis vilināt, jo man tāda nemaz nebija. Tas nebija mans skaistums, ne mans prāts, jo trīspadsmit gadus vecai meitenei nav vēl ne šā, ne tā. Kas gan varēja jūs pamudināt uz kādām saistībām ar šo Deluinas hercogu, kurš nav muižnieks un kuru jūs tā nicināt?

Deverī kundzes pārsteigums paralizēja viņas dusmas. Pirmajā brīdī viņa ļāva man visu teikt, jo viņa neizprata manu pārdrošību. Padevīga līdz šim, es pirmo reizi saslējos. Šinī brīdi es jutos šā nama pirmdzimtā bērna māte; es jutos kā grāfa Deverī sieva un nevis kāda svešzemniece, ko var nesodīti apvainot.

Viņa saskatīja manī pretinieci, ar kuru būs grūti tikt galā un, es par to nešaubos, no Šā brīža mana pazudināšana bija nolemta. Tomēr viņa vel bija gatava cīnīties un negribēja aiziet, pirms nebija izgāzusi pār mani visu savu žulti.

— Ja es jūs, madame. būtu pazinusi un būtu varējusi paredzēt, kas no šis trīspadsmit gadus vecās meitenes vēlāk iznāks, es jums zvēru, jūs še nebūtu. Bet es noticēju šim abatam Deleonam. Uzticēdamās viņa draudzī­bai un par visām lietām vēlēdamies sava vienīgā, par visu vairāk mīlētā dēla laimi, es piekritu tam, ka jūs še ierodaties kaila kā nabadze, lai tad jums visu dotu, neprasot nekā vairāk kā jūsu jaunību, jūsu tikumu, jūsu skaistumu vienas no visvecākās itāliešu dzimtas mantiniekam. Domādama, ka grāfs Deverī ir pietiekami dižciltīgs augstmanis, lai varētu sev atjauties šo mezaliansi un padarīt kādu meiteni par dižciltīgu dāmu, neprasot pēc viņas senču radu rakstiem, un ka cienīgāk ir dot nekā ņemt. Tā kā jūs man to jautājāt, tad lūk, kāpēc, madame, es jūs esmu pieņēmusi un kāpēc jūs mani šodien par manu labo sirdi vēl apvainojat.

Es biju nokritusi kādā krēslā un vai smaku nost aiz nespēka un niknuma, aiz visa aizturētā sašutuma, kas lauzās, bet nespēja izlauzties uz āru.

Tā viņa būtu varējusi turpināt divas stundas, bet kā es tai spētu ko atbildēt. Es cīnījos pēc elpas un man likās, ka es mirstu. Viņai nebija nekādas līdzcietības mani apklusināt, tā piecēlusies man ironiski paklanījās un teica:

— Es tūlīt atsūtīšu jums jūsu meičas, lai atsvabina jūsu viduci un ieteiktu jums to vairs neaplikt. Tas vairs nav vajadzīgs, es zinu visu.

Atskrēja Mariona un Babete, kuras viņa aiziedama bija man atsūtījusi. Viņu kliedzieniem un izsaucieniem nebija gala.

Tiklīdz es biju aizvesta manās istabās, Mariona devās uzmeklēt grāfu Deverī, lai tam pateiktu, ka ļaunā atraitne nogalinās mani un bērnu, ja viņš nenodibinās kārtību.

Grāfs Deverī bija izmisis, bet viņš nebija tas vīrs, kas savas mātes pri­ekšā varētu nodibināt kārtību. Vidū starp abām mums viņam tiešām bija grūts stāvoklis.

Es viņam skaidri un gaiši pateicu, ka pēc tās apiešanās ar mani, kādu man nācās piedzīvot, es vairs ne stundu nepalieku viņa pilī, bet rakstīšu savai ģimenei un lūgšu tēvu, lai viņš mani nāk uzmeklēt.

— Viņa ierašanos es sagaidīšu kādā klosterī, — es vēl piebildu, — būtu ļoti neērti, ja es vēl ilgāk paliktu šinī namā, kur jūsu māte mani aiz žēlastības ir pieņēmusi. Francijas pēru un hercogu meitas necieš šādu apiešanos.

— Un cs! Un es! Kas notiks ar mani? — viņš raudādams atkārtoja. — Un mans dēls?

— Jums, monsieur, būs jūsu mātes kundze, kas jūs apmierinās. Kas attiecas uz dēlu, tad esiet bez rūpēm, es to jums atsūtīšu, tiklīdz būšu no viņa atsvabinājusies.

Mans niknums līdzinājās Svēto rakstu lāstiem un sniedzās līdz trešajam augumam. Grāfs Deverī krita man pie kājām, gaudās, lūdza man piedošanu, raudāja, skūpstīja man rokas, līdz beidzot atmaidzināja manu sirdi, kas to mīlēja. Es viņu savukārt noskūpstīju, mūsu asaras sajaucās, es piedevu tēvam, es piedevu viņa dēlam, bet ar grāfieni atraitni mani nekas nespēja samierināt.

Viņam nekavējoties bija jādod rīkojums, lai viņa meklē sev citu dzīvokli un atstāj mūs brīvi rīkoties mūsu namā un netraucē mūs vairs ar savu klātbūtni un noteikšanu.

Mans vīrs drīzāk būtu gājis nāvē, nekā pieteicis šādu karu. Viņš sāka raudāt vēl vairāk un lūdza mani vēl sirsnīgāk. Bet es neļāvos pielūgties un, viņu apskaudama, atkārtoju:

— Mani tas apbēdina tikpat ļoti kā jūs, bet tā nav mana vaina. Jums jāizvēlas starp mums abām: ja viņa paliek, es eju.

Pēc šīs scēnas es piekususi iemigu. Grāfs Deverī neredzēja cita glābiņa, kā mūsu labo abatu Ptī. Uz to viņš lika visas savas cerības, un, tiklīdz es biju aizvērusi, viņš pats skriešus devās turp, atrazdams šādu izeju drošāku, nekā kad viņš sūtītu pēc tā.

Priesteris uzklausīja grāfu līdz galam, šādu situāciju viņš jau bija paredzēji^. Grāfieni Deverī viņš pazina daudzus gadus, arī mani viņš bija izpratis, tātad šis skandāls tam nenāca negaidīts un viņš jau bija sagatavojies to apkarot.

— Vienīgā persona, kas še kaut ko var līdzēt, ir Karaliskā kundze, — viņš teica. — Vienīgi viņai ir tā vara un būs arī tā griba apvaldīt jūsu mātes kundzi. Un vienīgi viņa spēs izprast jūsu kundzes jūtas, jo tā ir viņas tautiete un nāk no tādas ģimenes, kuru viņa vienmēr ir turējusi godeienīgu. Tāpēc, monsieur, ejiet pie valdnieces vai, ja jums pietrūkst dūšas, es iešu jūsu vietā, to es uzņemos labprāt.

Mans vīrs tam piekrita ar pateicību un prieku. Viņš deva visas pilnvaras šīm krietnajam priesterim, kurš savā parastajā vienkāršībā devās tieši uz pili, tērpies savā ikdienišķā tērpā ar labsirdīgu smaidu sejā, kuru vairāk pazina nabagie nekā bagātie. Tiklīdz viņš tur bija ieradies, Karaliskā kundze, kas bieži nepieņēma greznās dāmas un augstmaņus, tūdaļ pavēlēja to ielaist.

Monsieur Ptī, kā parasti, visu iztoiea skaidros un vienkāršos vārdos. Viņš pastāstīja par iekšējo apvērsumu, kas nolicis pie mums, paskaidroja viņai, kādā stāvoklī mani nostādījusi Deverī kundze, un lūdza, lai viņa nomierinātu vētru, kas draudēja visu apgāzt.

Hercogiene pazina manu vīramāti. Viņa nemaz nebrīnījās un apsolīja abatam Ptī painteresēties par viņa lūgumu.

Tā kā hercogiene cerēja, ka es būšu vieglāk lokāma, viņa nolēma iesākt ar mani.

Nemaz nedomādama par ceremoniālu un etiķeti, kas viņai, kopš paval- donības beigām, bija kļuvusi lēta manta, viņa paaicināja savu staļmeistaru, vēl kādu pavadonības dāmu un tūdaļ atbrauca pie manis vaļējā kalešā.