Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Kas jums, monsieur, to liedz? Man šķiet, monsieur Davo nav notei­cējs par jūsu sirdsapziņu.

— Nē, bet Francijā šinī ziņā pašreiz ir ļoti juteklīgi, un ja joku uzņemtu kā neuzticību, manas laulātās draudzenes visgaišākais tēvocis man varētu sākt pārmest. Lai tas viss paliek starp mums, madamc Deverī, un es uzskatīšu to par draudzīgu pakalpojumu.

Grāfs Davo manī jautājoši palūkojās. Likās, ka viņš gribēja lasīt manas domas, bet es biju neizdibināma, jo jutos pagodināta un lepna baudīt prinča uzticību.

Tā mēs pavadījām visu nakti. Viktors Amede aizrāvās arvien vairāk un, sastapis ceļā arlekīnus un kolombīnes, ņēmās ar tiem plosīties.

Uz rīta pusi ieradās kāds no dodža ļaudīm ar ziņu, ka viņa augstībai pilī esot klāts gavēņa uzsākšanas mielasts, jo Republikā esot parasts pacienāt savus kronētos viesus.

— Bet es taču dodžu vēl nemaz neesmu redzējis, — hercogs griezās pie monsieur Davo.

— Jūsu augstība to tagad arī neredzēs. Jums galdu klās kādā zālē, kur jūs varbūt atradīsit kādu viņa vietnieku vai mesire grande līdz ar dažiem patriciešiem. Jūs uzņems ar karalisku spožumu un raudzīsies, lai jums būtu papilnam no visu zemju labākajiem augļiem un ražojumiem, ko var atrast tikai Venēcijā, bet jūs nekādā ziņā neapgrūtinās. Še viss norisinās noslēpumainā klusumā. Jūs šķietami būsit viens un tomēr uz jums raudzīsies divdesmit acu un divdesmit ausu lūkos uztvert vismazāko jūsu vārdu. Kas attiecas uz dodžu, tad viņu redzēsit ceremoniālā pieņemšanā, kuras etiķete ir grūtāka nekā mana kunga un karaļa galmā. Jūs še esat ieradies inkognito, kā ceļotājs, tāpēc arī jūs pieņems, kā teic, vienkārši. Bet kas par svinīgu skatu būtu, ja jūs ierastos ar kroni galvā un ar visu savu svītu!

— Šie aristokrātiskie tirgotāji laikam ir ļoti bagāti?

— Viņi ir dižciltīgāki nekā prinči, veiklāki tirgotāji nekā žīdi, un bagātāki nekā Indijas radžas! Tikai tad pazīst Venēciju, kad tajā dzīvo.

— Tam man diemžēl nav laika, — atbildēja princis, it kā nožēlodams.

Monsieur Davo palūkojās princī ar tādu skatienu, no kura vajadzēja

nojaust, ka viņš tam pat nedomā ticēt.

Un tā nu, lūk, mēs iegājām šinī lieliskajā, interesantajā dodžu pilī. Mēs uzkāpām par Milžu trepēm un pagājām garām lauvu rīklēm, kurās iemet

Dcsmitvīru padomei adresētās denunciācijas, šīs briesmīgās denunciācijas, kuras iedomājoties vien jau sirds nodreb.

Es vēl tagad nevaru bez šausmām iedomāties šo briesmīgo pilsētu, kur viss ir zināms, kur pat savā istabā ieslēdzies nedrīkst domāt. Es tikai ar drausmām atceros šīs melnās, hermētiski noslēgtās gondolas, kas nāk nezin no kurienes un iet nezin kurp.

Vēl tagad šķiet dzirdu laivinieku žēlas klaigas, tiem sastopoties kanālu krustojumos, un atceros šos sbirus, kas pēkšņi ierodas balles zālē vai viesībās, lai jūs arestētu pēc viņa augstības dodža un Visgaišākās Republikas pa­vēles. Atceros šos slepenos cietuma kambarus, kuros ieiet tikai tādēļ, lai nekad vairs neiznāktu. Viss tas ir nāvējoši. Neskatoties uz šīs zemes skaistumu, es tomēr negribētu tajā dzīvot.

Es nedomāju še sniegt mūsu Venēcijas ceļojuma aprakstu, tāpat arī nekavēšos pie svinīgās pieņemšanas, kādu dodžs un dodža kundze sarīkoja mūsu hercogu pārim. Tas pārsniegtu mana darba apmērus. Tikai divi fakti būtu ievērības vērti un pie tiem es pakavēšos.

Pirmais bija tīri politiska rakstura un par to var šodien brīvi runāt, jo no konsekvencēm vairs nav ko bīties. Savojas valdniekam bija satikšanās ar dažiem Augsburgas līgas locekļiem, kurus tam izdevās tuvināt par spīti dodža un sūtņa spiegu koppūliņiem. Karnevāls un masku tērps šajā gadījumā hercogam lieliski pakalpoja.

Tikai labu laiku vēlāk es uzzināju, kādu neapzinātu lomu hercogiene un es esam līdzspēlējušas šajā komēdijā.

Kāduvakar mēs aizturējām monsieur Davo mūsu sabiedrībā, pa to laiku, kamēr hercogs, tērpies savu sulaiņu livrejā, mums sekoja, divu delegātu pavadīts, kas bija ģērbušies tai pašā tērpā. Ar šo svītu mēs klaiņojām vairāk nekā divas stundas ap visiem Marka laukuma teātriem. Pa to laiku Sistēmas princis, kurš bija vienā augumā ar hercogu, apmetis hercoga pledu, mūsu acu priekšā jokoja ar maskām. Ar mums viņš neielaidās sarunās un izlikās, it kā nebūtu no mūsu pulka — lai varētu labāk izpriecāties — tā mums hercogs bija teicis aizejot.

Tā mēs tikām apvestas ap stūri un sūtnis līdz ar mums. Vēlāk viņš uzzināja visu patiesību, bet kādas tam bija sekas, to mēs redzēsim.

Otrs fakts ir savādāks un mazāk pazīstams. Es pie tā pakavēšos arī tāpēc, ka tas mums parāda Savojas valdnieka raksturu no tāda aspekta, kurš tikai nedaudziem ir zināms.

Šis lielais gars, šis gudrais politiķis un drošsirdīgais karotājs bija ticīgs kā bērns un māņticīgs līdz smieklīgumam. Piektdienā viņš neko nedarīja, lai nepiedzīvotu neizdošanos. Nekad viņš, iziedams no mājas, necēla pār slieksni kreiso kāju. Viņš nobāla, redzot sāls graudiņu uz galda, ticēja burvībām un burvjiem, un savā dzīvē bieži ļāvās no tiem vadīties.

Par vienu šādu gadījumu es jums gribu pastāstīt. Tas spītīgi ir patvēries manā atmiņā un man par to gribot negribot vēl šodien ir jādomā. Tā patiesi ir savāda sagadīšanās.

Es jau teicu, ka princis man parādīja mazliet vairāk uzmanības. Ceļojuma laikā viņš bija pārāk nodarbināts ar citām lietām un pirmās divās nedēļās nekas sevišķs nenolika.

Kāduvakar mēs kopā ar dodža kundzi bijām izbraukuši vaļējā gondolā. Tobrīd jau grasījāmies sēsties pie galda, kad ienāca hercogs, kuru jau kopš rīta nebijām redzējušas.

Viņš izskatījās norūpējies. Viņa uzacis bieži savilkās un viņš nerunāja. Kad vakariņas bija beigušās, viņš aizgāja savās istabās, neteicis ne vārda, ko viņš nekad nedarīja.

— Kas viņa augstībai noticis? — naivi iejautājās kāda vientiesīga galmadāma.

— Viņš būs aizrāvies ar kādu cietsirdīgu skaistuli, kas to būs paķirci­nājusi un izšķirošā brīdī pamelusi, — smiedamās atbildēja princese.

Viņa nemaz nebija greizsirdīga.

— Viņš būs bijis Geto vai Vergu krastā, — teica kāds jauns Kontarīni, visdumjākais no Venēcijas dumiķiem.

— Kādā nolūkā, monsieur? - jautāja Davo, ieurbdamies ar skatienu šai pakulu galvā.

— Godavārds, sūtņa kungs, to gan jums un Desmitvīru padomei vajadzētu labāk zināt, jo jūs katru dienu lieciet viņu izsekot.

Tas nu bija kaut kas negaidīts.

Tas bija notikums, par kuru jau iepriekš aizrādīju.

Izņemot monsieur Davo, visi palika vaļējām mutēm. Sūtnis bija pārāk piedzīvojis un pārāk apķērīgs, lai apjuktu.

— Nudien, monsieur, — viņš, sirsnīgi smiedamies, teica, — es nezinu, vai Desmitvīru padome jums ir uzticējusi šādu uzdevumu, bet kas attiecas uz mani, es to nekad neuzdrošinātos darīt. Ja jau nu reiz vārds spiegs še tik ļoti ir modē, tad man liekas, ka jūs pašu gan vajadzētu izspiegot.

— Kā? Savojas hercogs Vergu krastā un Geto netiek izspiegots? Nu, sūtņa kungs, tas ir mazliet pārsteidzīgi teikts. Mans tēvs to vakar vēl teica monsieur Grandē, kurš, pamanījis manu klātbūtni, deva tam mājienu ap­klust.

— Nu, labi, monsieur, ja man vajadzētu derēt, es derētu, ka tas tā nav, un tieši tāpēc nav, ka jūsu tēvs, kurš Venēcijā redz visu, tā būtu teicis monsieur Grandē, un nebūtu redzējis jūs.

Ar to šis jautājums bija izbeigts, kas gan nevienu netraucēja domās pie tā atgriezties. Pamazām visi izklīda. Kad es atgriezos savās istabās, es atradu Marionu mani gaidām. Meičas sejas izteiksmē bija kas noslēpumains. Uzlikusi pirkstu uz lūpām, viņa mani lūdza sekot tai līdz viņas mazajai istabiņai antresolā. Kad mēs jau stāvējām pie sliekšņa, viņa man klusi pačukstēja: