Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Šī diena pagāja kā sapnis, tāpat arī nākamā un vēl trešā. Ar kādu augstmani mēs aizsūtījām ziņu Karaliskajai kundzei un hercogam, tātad arī šinī ziņā grāfienei Deverī nebija ko teikt. Karaliskā kundze atbildēja, ka viņa priecājoties, zinādama, ka mēs esam izbraukuši uz mūsu villu Smaltu un ka viņa atļaujot mums tur pakavēties pēc sirds patikas.

Beidzot tomēr vajadzēja atgriezties ne manā, bet grāfienes atraitnes namā, jo noteikšana vēl bija viņas rokās.

Un to es neapķēros viņai atņemt, bet samierinājos ar to, ka biju ieka­rojusi savu vīru, un tā bija liela kļūda. Viņa nebūtu saglabājusi savu varu un… kas zina? Grāfs Deverī varbūt vēl šodien būtu bijis laimīgs pie maniem sāniem un es nebūtu kļuvusi par „Kaislību princesi".

Mana vīramāte saņēma mūs kā parasti, tomēr viņas pētošās acis urbās katrā mūsu smaidā — viņa bija pārāk gudra, lai uzsāktu ar pārmetuiniemm un atmaskotu savas baterijas. Viņa runāja tikai par vispārīgām lietām, par viņa augstības hercoga laulībām, par princeses tērpiem, par visu, izņemot to, kas viņas prātu visvairāk nodarbināja. Tomēr viņa man ievaicājās, vai es negribētu būt jaunās hercogienes galma dāma.

— Jā jums patīk, es par to ieminēšos. Tā kā princese ir francūziete, jūs viņai būsit pa prātam, es par to esmu pārliecināta, jums nāksies tikai piedalīties sarunās.

Es noteikti atsacījos. Galma verdzība, lai arī kā tā tiek apzeltīta, nekad man nebija patikusi. Man nepatīk nevienam kalpot, bet es labprāt redzu, ka man kalpo, un šīs divi lietas karaļu galmos nav savienojamas. Savojas valdnieks ilgu laiku man bija tāds pats mīļākais kā parasti ir visi citi, tiklīdz viņš gribēja parādīt savu varu, es sarāvu saites, kas man jau kļuva par važām.

Bet par to būs runa vēlāk. Tagad, ja jums patīk, atgriezīsimies pie galma, kuru bijām atstājuši, pie prinča laulībām, un visiem tiem notiku­miem, kas norisinājās pirms un pēc tam.

Ir laiks apstāties pie Viktora Amedes personas un painteresēties par viņa raksturu, kura savdabības nekad vēl nav diezgan pārrunātas un par ko nākamie vēsturnieki nekad netiks īsti skaidrībā. Es viņu pazinu labāk kā neviens cits, un varu to pareizi notēlot, ko arī darīšu pilnīgi objektīvi. Es biju viņa draudzene un padomdevēja, viņš mani arī vairākkārt uzklausīja. Un tagad teikšu visu. Ja viņš būtu vēl starp dzīvajiem, viņš man to nepiedotu.

Ak vai! Viņš ir aizgājis jau pirms manis!..

Pirms mēs runājam par Savojas hercogu, vai, pareizāk sakot, pirmo Sardīnijas karali, ir kāda persona, par kuru vēl nekā neesam minējuši, bet kas pelna sevišķu ievērību gan sava interesantā rakstura, gan arī viņa valsts dēļ. Viegli noprast, ka tas ir princis Filiberts Amede, Karinjanu nama nozarojuma galva un Viktora Amedes brālēns.

Debesis tam bija liegušas dzirdi un valodu: nabaga princis piedzima kurlmēms. Bet Debesis to apveltīja ar visām citām gara dāvanām un, nebijusi viņam vienīgi šī nelaime, nav šaubu, ka viņš būtu kļuvis par vienu no lielākajiem sava gadsimta cilvēkiem.

Tas bija inteliģences un atjautas brīnums, viņš lielā mērā baudīja sava brālēna uzticību, kas savās slepenās lietās bieži griezās pie viņa pēc padoma, ir īpaši savā jaunībā. Pietika uzrakstīt tam vienu vārdu, pārējo viņš saprata jau no skatiena, tiklīdz bija ticis mazliet informēts. Viņš bija jau pavecs, kad es ierados Pjemontā, tomēr es viņu labi pazinu. Viņa dēls apprecēja manu meitu un tā starp mums nodibinājās radniecības attiecības.

Audzināšana, kādu viņa tēvs, prineis Toms, lika dot šim savam dēlam, bija tik labi pārdomāta un atrada priekšā tik auglīgu zemi, ka Filiberts drīz vien iemācījās saprast visu no lūpu kustībām un dažiem žestiem.

Iesākusi runāt par Viktoru Amede, es ieminējos šos dažus vārdus par Filibertu tikai tāpēc, ka viņš bija iejaukts gandrīz vai visos Viktora Amedes valdīšanas laika notikumos. Un tagad pāriesim pie mūsu memuāru galvenā varoņa.

Tiklīdz Viktors Amede bija kļuvis par valdnieku, viņš uz savu stāvokli šķietami sāka skatīties ar nevērību. No tā laika viņš kļuva īsts aktieris un viņa sistēma bija noslēpt savas īstās domas. Tas bija veikls un gudrs vaid- nieks, vajadzības gadījumā ari simulants. Citi teica: viltnieks un vārda lauzējs. Viņa augstākā godkāre bija netiki atmaskotam savos nodomos, noslēpt savus nolūkus un izlikties kā pie draugiem, tā ari pie ienaidniekiem.

Izlikdamies, ka ienīst Ludviķi XIV, pat līdz nicināšanai, viņš tomēr to imitēja visās lietās, pat tādās, kas noteikti jau bija peļamas.

Tā nebija viņa vaina, ka Turīnas galms nevarēja visās lietās līdzināties Versaļas galmam: šinī virzienā viņš pūlējās neapnicis.

Vispirms viņam bija sava Montespana, tā biju es; tad sava Mentenona, visa pasaule to pazīst. Viņam bija savs Mainas hercogs, mans dēls; sava Orleānas hercogiene — mana meita. Vienīgā lieta, kur viņš bija oriģināls, bija viņa atteikšanās no troņa, ko tas vēlāk ne vienu vien reizi nožēloja. Arī pie Kārļa V tas mēdza pakavēties. Viņš mīlēja lielus paraugus.

Savās materiālās saistībās viņš bija ļoti skops, bet liels un devīgs savās idejās. Attiecībā uz savu personu viņš neiztērēja pat tik daudz, cik viņa stāvoklis to prasīja, izņemot, kad viņš centās man patikt, vai gribēja parādīties visā savā spožumā, viņa pārmērīgā vienkāršība nepiestāvēja tik lielam vald­niekam.

Pēc mūsu šķiršanās viņš kļuva jau skopulīgs: gadiem ilgi viņš nēsāja vienus un tos pašus kafijbrūnos svārkus bez zelta un sudraba un kājās lielas kurpes — kā zemnieks. Ziemā vilnas, vasarā diegu zeķes, nekad zīda, pat svinīgos gadījumos ne. Kas attiecas uz mežģīnēm, tad viņš par tām negribēja ne dzirdēt, atrunādamies, ka viņa valsts fabrikas tās nepaga- tavojot un tās esot jāpērk ārzemēs. Saviem krekliem viņš izvēlējās tikai Žibēra izturīgos audumus. Un tos lika izgarnēt ar batistu — kā semināru audzēkņiem.

Kad es viņam par to kādreiz ieminējos, viņš atbildēja:

— Mana veselība to prasa.

Viņa tik daudzas uzvaras izcīnījušais zobens bija klāts ar rūsas traipiem, bet viņš neļāva tos notīrīt. Vēl viņš lika piestiprināt pie tā roktura ādas aizsargu, lai metāls nenoberztu svārku stūri.

Mūžīgi viņš gāja ar vienu un to pašu niedras spieķi ar kokosrieksta galvu. Viņa tabakas doze, vienīgā, kas tam visnā bija, bija darināta no bruņrupuča vāka ar ziloņkaula apdari.

Vienīgās tērpa sastāvdaļas, kurām viņš piegrieza vērību, bija cepure un parūka. Viņa caunādas cepure ar spalvām un apšuvēm ļoti kontrastēja ar pārējo tērpu, kuram tā nepavisam nepiestāvēja. Toties viņa militārā pa­rauga parūka bija safrizēta ļoti rūpīgi.

Izejot sliktā laikā, viņš ietinās zilā apmetnī. Tas ir viens no apģērba gabaliem, kuram nav nekādas formas un kurš cilvēku gan apsedz, bet neietērpj.

Viņam bija tikai viens rītasvārks, ko viņš nēsāja ziemu un vasaru. Tas bija no zaļa tafta ar baltu lāčādas oderi. Ziemu spalvainā puse bija uz iekšu, vasarā — uz āru, kas prinča figūrai piešķīra drastisku izskatu. Karstā laikā zem Šā paltraka viņš bieži mirka vienos sviedros un tomēr to negribēja atmest, lai cik neērts tas bija.

Viņa galda izdevumi bija sīki aprēķināti — tāpat kā pilsoņu namos. Turīnā tie bija desmit luidoru dienā; bet viņa lauku pilīs — piecpadsmit, tāpēc ka tur viņš uzturēja pie sava galda ministrus, pirmos kambarkungus un ārzemniekus. Tāpat arī tās pašas ekonomijas dēļ viņiem desertu pas niedza tikai no prinča galda un bez kautrēšanās lika priekšā aiztukšotās vai pustukšotās bļodas, dažreiz, kad tiem tika par maz, viņiem vēl steidzīgi piesvieda pa cepeša gabalam.