Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Šoreiz es vairs netaisīju reveransu, neteicu nekādas muļķības, es vispār neteicu nekā, mana sirds gavilēja. Uz brīdi iestājās klusums, un vēlreiz grāfs Deverī to pārtrauca:

— Mana māte šodien nepārnāks.

Tas nozīmēja — mēs šodien esam brīvi un varam palikt kopā.

Ka es nekā labāka nevēlējos, to viņam apliecināja mans vismaigākais smaids.

— Vai jums nepatiktu karietē izbraukt uz mūsu vasaras pili? — viņš kautri jautāja. — Jums vajag ieelpot svaigu gaisu, un pils dārzā šai laikā ir ļoti skaisti.

— Labprāt, bet…

— Vai jūs man atļautu to godu jūs pavadīt?

— Ja vien jums nav cits kas darāms.

— C), mēs brauksim tūlīt pēc pusdienām. Es došu attiecīgus rīkojumus. Tātad jūs piekrītat, vai ne?

Es sāku nevaldāmi smieties un izdarīju tik bērnišķīgu kļūdu, ka gandrīz vai būtu visu izjaukusi. Man vēl trūka piedzīvojumu un apķērības, ka tad, kad cilvēki aizmirsuši savas važas, nevajag tās viņiem blakus žvadzināt. Šī skaņa tos atmodina un liek viņiem tās atkal atcerēties.

— Ak! — es iesaucos, — ja par šo braucienu uzzinās Deverī kundze, viņa nebūs nomierināma, un kad atgriezīsimies, sacels īstu traci.

Tas grāfam Deverī bija tikpat kā auksta ūdens šalts uz galvas. Viņš atrāvās no manis, nobālēja un vairs neatbildēja uz manu joku. Es sapratu savu pārsteidzību un biju gatava vai mēli nokost.

Viņš palika kluss, un tas varēja turpināties ilgi. Tad es izdomāju mazu viltību: visdumjākās un visnaivākās ir vēl pietiekami gudras koķetes, lai saglabātu savus iekarojumus. Es veikli uzsviedu mana plānā apmetņa apakšmalui uz kāda egles zara un paspēru soli uz priekšu. Audums saplīsa; es gribēju to noņemt un ieskrambāju pirkstu, protams, ļoti maz, bet tomēr pietiekami stipri, lai parādītos pilīte asins un man būtu iemesls iekliegties.

Mans vīrs pagriezās.

— Lūk, — es teicu, — es sevi ievainoju.

Man vajadzēja, lai viņš uz mani paskatītos. Šis skatiens izšķīra radušos situāciju un arī visu pārējo, jo kad viņš bija pacēlis uz mani acis, viņš tās vairs nenolaida. Drebēdams viņš saņēma manu ievainoto pirkstu, noskūpstīja to un gribēja aptīt ar savu mutautu, ko viņš būtu saplēsis driskās, ja vien es to atļautu.

No šā brīža viņa māte bija aizmirsta un es kļuvu vienīgā valdniece. Viņš atguva savu pašpaļāvību, kļuva brīvs, jautrs un interesants. Viņš mani aizveda manā istabā, kur godcicnīgi atstāja, lai es apģērbtos, kamēr viņš dara to pašu. Tad viņš lika aizjūgt zirgus.

Es biju bezgala līksma un priecīga un, tiklīdz paliku viena ar savām kalponēm, es, skraidīdama apkārt pa istabu, plaukšķināju rokās un teicu Marionai:

— Mēs ar grāfu Deverī izbrauksim uz laukiem. Mana vīramāte to nezina un arī nezinās. Mēs būsim pilnīgā mierā un vieni paši. Es lūkošu tur pakavēties līdz rītam, lai pārnāk dāma un, mūs neatrazdama, viņa sāktu mūs meklēt. Tas tik būs joks! Jūs to visu noskatīsities un pēc atgriešanās man pastāstīsit.

Es visā Šai lietā saskatīju tikai izdevību atriebties Deverī kundzei un izspēlēt nebēdīgu joku, un tomēr mana sirds sažņaudzās. Mani' pārņēma vēl neizjusts un brīnišķīgs jūtu saviļņojums: tajā bija viss kopā — pneks un skumjas, cerības un baiļu nemiers. Es gaidīju, pati nezinādama — ko, bet kaut kam bija jānāk. Es jutu, ka ar rītdienu manā dzīvē sāksies kāda laimīga pārmaiņa. No tā laika, kopš grāfs Deverī bija ievērojis manu skaistumu, viņš man šķita mīļāks, gudrāks un labāks kā jebkad. Ak, kas tas būs par skaistu izbraukumu!

Tomēr visi šķēršļi vēl nebija pārvarēti un nepatīkams starpgadījums draudēja mums visu izjaukt.

Vai tad pašas debesis bija sazvērējušās mūs mūžīgi šķirt?!

Tika pieteikts mans tēvocis abats Delaskalija.

Vai pats sātans bija izpaudis tam mūsu nodomu, un viņš ieradās, lai to izjauktu?

Viņš apvaicājās pēc grāfienes Deverī. Tam atbildēja, ka viņa visu dienu aizņemta pie Karaliskās kundzes.

Redzēdams, ka tika jūgti zirgi, viņš aptaujājās, kas izbraukšot. Tam atbildēja, ka zirgus licis jūgt grāfs Deverī. Šīs atbildes likās viņu apmierināja. Pēc neilgas vilcināšanās viņš ienāca manās istabās un lika sevi pieteikt.

Bet vai man varēja būt kāda vēlēšanās viņu pieņemt? Es liku tam pateikt, ka man ir uznākusi stipra migrēna un ka es esmu gultā un man vajadzīgs pilnīgs miers. Jā, migrēna arvien ir bijusi sievietēm tas salms, pie kā pieķerties.

Es drebēju, kaut viņš drīzāk aizietu, bet visvairāk, ka viņš nesastaptos ar grāfu Deverī. Tēvoča klatbūte varbūt būtu atgādinājusi manam vīrām viņa māti, jo abats Delaskalija bija viņas cienīgs reprezentants, un tad — ardievu viss mans iespaids un VarSl Ardievu mūsu izbraukums laukos un visas tās jaukās, vilinošās lietas, uz kurām noslēpumaina nojauta lika man cerēt.

Es nezinu, vai viņš nojauta kādu viltību mana atbildē. Kaislība dzīvo tikai aizdomās un iet caur noslēpumiem. Fakts ir tas, ka viņš vēl kādu laiku uzkavējās manā priekšistabā.

Beidzot viņš aizgāja.

Es uzelpoju atviegloti: mans vīrs nebija ticies ar abatu.

Mēs steidzīgi ieturējām pusdienas — katrs savā galā. Es tik tikko pieskāros ēdienam un tad skriešus devos uz zāli, kur grāfs Deverī mani jau gaidīja. Viņš bija tērpies gaiši sārtā kamzolī ar ziliem arabesku ziediem, ap vidu bija balta josta ar pērļu pakariņiem un galvā visskaistākā parūka visā Savojā. Kaut gan mēs par to nemaz netikām runājuši, arī es biju ģērbusies baltā ar zilu. Braucot caur pilsētu mūsu karietē ar caurspīdīgiem stikliem, es apmetu pār plecu greznu mantiju. Tas bija viens no Savojas hercoga principiem: nekad nerādīties tautai bez pienācīgas greznības, lai ļaudīs pret mums nezustu respekts un cienība.

Atņemiet Jupiteram viņa zeltīto mākoni, kas tad to vairs saturēs?

Tātad mēs braucām kā parasti — parādes ekipāžā. Braucot cauri pilsētai, mēs gandrīz vai nemaz nerunājām, jo mūsos noskatījās pārāk daudz ļaužu. Mūsu jūtas, paradušas slēpties, sajuta pirmo atklātības kaunu — kā pieķertas pārkāpumā.

Sātans bieži iejaucas mirstīgo darbos, un viņam bija iepaticies vēlreiz ieķert nagus mūsu lietā. Tieši tai brīdī, kad mēs gribējām izbraukt pa vārtiem, pa kuriem bija sasniedzama mūsu villa, mēs ieraudzījām putekļu mākoni un veselu eskortu zirgu un kalpotāju. Ļaudis sasaucās, lai rindojoties gar ceļa malām: tas bija viņa augstība hercogs.

Mans virs iedomājās savu māti, kurai vajadzēja atrasties Karaliskās kundzes pavadonībā, un viņš no jauna sāka drebēt.

— Ak, — viņš teica, skaļi domādams, — tur ir mana māte!

— Kas par to, monsieur? Vai jums nav tiesības uz šo ceļu?

Viņš man neatbildēja ne vārda un izkāpa, jo tāds bija rīkojums, ka jāpiedalās prinča sagaidīšanā, un viņš jāsveicina. No šā pienākuma bija atsvabinātas tikai dāmas. Kariete zibens ātrumā aizjoņoja mums garām, un mana vīramāte neredzēja, ka mēs arī tur esam; ja viņa būtu varējusi to iedomāties, es ticu, viņa būtu likusi apturēt visu viņas augstības eskortu, lai mūs lielceļa vidū krietni pamācītu pēc saviem ieskatiem.

Kad troksnis bija aprimis un putekļi noguluši, grāfs Deverī uzelpoja. Mēs turpinājām ceļu un sākām viens otram tuvoties. Es smējos un tikai ar pūlēm valdīju savu prieku, ka man tik labi izdevies apvest ap stūri mūsu Argusu.

Mēs traucāmies uz. priekšu ļoti strauji. Laiks bija brīnišķīgs un mēs braucām pa pasakaini skaistu apvidu. Kur vēl atrast labākus priekšnotei­kumus, lai varētu būt laimīgs?!