Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Abatam Delaskalija šis viņas lēmums nebija svešs. Savādā kaisle pret mani, kas viņā bija uzliesmojusi, mudināja to novērst katru citu iespaidu, kas būtu varējis iesakņoties manā sirdī un jūtās.

Viņš saprata, ka es vēl biju pārāk jauna, lai viņš mēģinātu mani pavest. Viņš nogaidīja, kamēr Obetona tēvs, ietekmēdams manu sirdi un prātu, būs veicis savu darbu.

Radīdams ap mani vientulības, garlaicības un nomāktības atmosfēru, viņš cerēja, ka es kādudien būšu gatava pieņemt viņa piedāvāto ideju, lai izkļūtu no šā stāvokļa.

Deverī kundze savukārt baidījās, ka mīla beidzot iegūs uzvaru par viņas dēla sirdi. Viņa atbīdīja, cik spēdama, šo cīņu, kuru tā paredzēja un kurā, pēc viņas pārliecības, tai nāktos zaudēt. Viņa cerēja, novilcinādama laiku, konsolidēt savu virskundzību un kļūt tik stipra, ka to vairs nevarētu nobīdīt pie malas. Es biju šķērslis: viņa redzēja, ka neesmu tāda muļķe, kā viņa to bija vēlējusies. Es biju jau pietiekami glīta, lai pēc tā varētu spriest, kas no manis iznāks vēlāk. Galva viņai griezās riņķī iedomājoties, ka viņa savā mājā būtu nobīdīta otrajā vietā. Ka viņai būtu jāsamierinās ar īstu grāfieni Deverī, valdošo namamāti, kurprelī viņas pienākums būtu tikai dot padomus, ko bieži vien neatzītu. Tāpēc viņa mēģināja mani izdzēst un apslāpēt.

Varbūt tas viņai arī būtu izdevies, ja negadītos kāds apstāklis, kas nebija manis radīts, es uz to nebiju spējīga, bet to izvirzīja daba un gadījums. Tā ir ar cilvēku nodomiem un kombinācijām. Pietiek vienu sekundi, lai tie sabruktu.

Es biju gandrīz jau četrpadsmit gadu veca, kad ierados Turīnā. Tur es pavadīju pirmos divus gadus tādā nomāktībā, kuras vienīgais nolūks varēja būt pārvērst mani par idioti, un likās, ka manas vīramātes režīmam izdosies to panākt. Mūsu dzīve bija reglamentēta gluži kā klosterī. Mans vīrs savā galā nodarbojās ar mineraloģiju, kas tam bija jau iepatikusies jau no bērnības, kad viņš skraidīja pa kalniem. Pie manis viņš ienāca tikai zināmās stundās, bet vakaros nekad.

Mums bija divas dzīvojamtelpas ar kopēju priekšistabu. Kaut arī es mīlēju savu vīru, mūsu glāsti negāja tālāk par diezgan maigām sarunām, rokas spiedieniem, izteiksmīgiem skatieniem un dažādām mazām bērnišķī- bām. Kas attiecas uz grāfu Deverī, viņš bez šaubām bija gudrāks par mani, bet šī gudrība bija kā aizzīmogota grāmata,, kas atverama tikai pēc viņa mātes pavēles.

Tā kā manas vīramātes pienākumi to saistīja pie galma, pusdienās mēs gandrīz vai katru dienu pie galda bijām vieni. Dažreiz ieradās arī viesi: visbiežāk abats Delaskalija, labais priesteris Ptī ar manu mazo Mišonu, kas aizvien nostājās aiz viņa krēsla, viens otrs draugs vai tuvinieks, un beidzot — lielais skaits oficiantu un sulaiņu, kā tas Itālijas augstmaņu namos parasts. Tas viss bija ļoti svinīgi. Kad mēs negājām uz galmu, pie mums ieradās daudz apmeklētāju. Es iemācījos vadīt pulciņā sarunas. Tā bija māksla, kas citur reti bija sastopama, izņemot vienīgi Franciju, kur karalis ar savu svinīgo cēlumu bija piespiedis tajā ielauzīties arī dāmas.

Garlaicības dēļ bija vai jānobeidzas. Es dzīvoju, ja to vispār var saukt par dzīvi, īsta leduspagraba stingumā. Mani vienīgie gaišie brīži bija tad, kad sava kunga uzdevumā ieradās Mišons ar kādu ziņu, vai lai aptaujātos par mūsu labklājību. Es viņu turēju tāpat kā savu Žakelīnu: es viņu aiztu­rēju, rotaļājos ar to, kad neviens neredzēja, un, viņā skatīdamās, no sirds smējos, ko es vairs tikai vienīgi sava spoguļa priekšā uzdrošinājos darīt. Viņš mani mīlēja gandrīz vai tāpat kā savu labo audžutēvu. Man šķiet, viņš pat būtu bijis gatavs to manis dēļ atstāt, kaut arī tam būtu bijis ļoti žēl.

Babete un Mariona mani vairs nepazina. Kad viņas man ieminējās par Franciju, es tām pavēlēju klusēt: man bija bail, ka salīdzinājums atmo­dinās žēlabas pēc tās. Babete baidījās mani iztaujāt, viņa saprata manu nelaimi labāk nekā es pati, kad to vēl nemaz nenojautu.

Tomēr es nonācu tai vecumā, kad domas pārveidojas un top par jūtām. Man bija jau sešpadsmit gadu, es biju skaista, mīlēju rotas, mīlēju savu seju, kas man šķita daiļa un patīkama. Es labprāt būtu gribējusi to dzirdēt arī no citiem. Bez šaubām, visi to atzina. Bet cienība! Mūsu laikos par šo vārdu neviens vairs nedomā.

Es sāku pievērst vairāk vērības savai tualetei un savam tērpam, mainīdama to trīs reizes dienā, un nopūlos, redzēdama sevi vienu lielajā istabā un tomēr tik līksmu, kad saule, iespīdēdama pa milzīgo logu, kā ar zeltu aplēja skaisto krustnešu bruņinieku tēlus, ar kuru ciļņiem, kā tas šinīs zemēs ir parasts, bija izrotātas zāles sienas. Bieži vien es īsināju savas vientulības stundas ar to, ka pētīju šos attēlus un pēc savas fantāzijas iedomājos viņu vēsturi. Man bija liela vēlēšanās tos iztaujāt un man likās, ka viņi man atbildētu; tie kļuva mani draugi, mani biedri un es aizsap- ņojos pat tiktāl, ka piedzejoju tiem spēju darboties.

No visām šīm freskām divas man bija sevišķi mīļas, kaut gan, varbūt, tās bija mazāk ievērības cienīgas: divi nabaga bērni, ganiņš un gane, kas, kopā ar suni apsēdušies ozolu paēnā, mierīgi ganīja savus lopus. Viņi bija apkampušies un noskatījās garāmejošajā lepnajā, nezinu kura Francijas karaļa svītā, kuras pulkā bija redzami arī trīs Delaskalijas ar viņu ģērboņiem uz gurniem un krūtīm. Bet mūsu mīlētāji daudz neinteresējās par zeltītām ķiverēm un brokāta mēteļiem — viņi mīlēja viens otru, viņu rokas un lūpas sastapās. Ar lepnu un nicīgu skatienu viņi nolūkojās uz šiem zemes lielmaņiem, kas devās tālāk meklēt godu un laimi, kamēr viņi, nabadzīgas būdiņas iemītnieki, dalījās savā mīlas laimē. Ak, cik bezgala bagātāki tie bija! Es to nojautu, es to izjutu. Nespēdama to izskaidrot, es vēroju šos laimīgos cilvēkbērnus. Es tos apskaudu un izlūdzos no tiem sev drusciņ viņu laimes, kaut gan pati nezināju, kas bija šī laime, ko es tik nepacietīgi gaidīju un kas kavējās nākt.

Skaistajās vasaras naktīs, kas tagad sākās jau agri, zem lielajiem kokiem, ap kuriem viļņoja smaržu pietvīkušais gaiss, kas reibināja manu dvēseli, es bieži mēnesnīcā staigāju sapņos aizmirsusies. Es radīju pati savu tēlu un vīziju pasauli. Man patika iet pa garu, mēness gaismas pielijušu aleju un tad galā strauji apgriezties, it kā mīļā soļi būtu sekojuši manās pēdās. Es klausījos lapu šalkoņā un kā mazie putniņi čiepstēja savās ligzdās, kamēr lakstīgala dziedāja. Es klausījos, kā čalo ūdens strūklakās, kaskādēs līdams uz akmeņiem, bet visvērīgāk es klausījos savā sirdī, kas murmināja lakstīgalu aicinošās meldijas un — es biju viena!

Es plūcu manas mīļākās puķes, sasēju no tiem pušķīšus con amore un metu tos tālu projām, pati nezinādama, ko sev atbildēt uz parasto jautā­jumu:

- Kas šis?

Beidzot es atgriezos mājās. Es mēģināju aizmigt, bet nevarēju aizvērt acis: tās arvien vēl skatīja šīs ēnas, šo mēness vizmu uz ūdeņiem, šīs bezgalīgās alejas, kur man neatsaucas neviena balss, šos vieglā nakts vēsmā klusi šalcošas kokus. Šīs vīzijas jaucās kopā ar maniem sapņiem un neatkāpās no manis, kamēr iemigu.

Tagad es vairs nedomāju par Bavārijas Žakelīnu.

Karaliskā kundze gatavojās uz lieliem svētkiem pils dārzos, lai nosvinētu sava dēla saderināšanos ar mūsu princesi, Orleānas Annu Mariju, Ludviķa XIV brāļameitu, pavaldoņa māsu. Viņa un Spānijas karaliene bija nelaimīgās Anglijas Henrietes meitas, kuru noindēja Lotringas marķīzs Defiā.