Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Savojas hercogs vēl bija ļoti jauns un pilnīgi aizrāvies no savas mīlas uz Dekumiāna jaunkundzi, tāpēc arī pirmajā dienā viņš uz mani pat nepaskatījās. Kas attiecas uz mani, es par viņu nemaz nedomāju. Mani nodarbināja divas lietas: pirmkārt, mans vīrs un, otrkārt, mana vīramāte.

Es gribu vaļsirdīgi un sirsnīgi atzīties. Ja Deverī kundze būtu bijusi maiga un laba, ja viņa būtu man ļāvusi mīlēt savu dēlu, ja viņa nebūtu mēģinājusi ar savu autoritāti un savām kaprīzēm nostāties starp mums, tad varbūt manas jūtas būtu palikušas nesatrauktas, bez uzbudinājuma un skandālu vētrām. Bet manas vīramātes tendence atņemt man to vietu, kuru man mana vīra dzīvē un sirdī pienācās ieņemt, bija tieši tā, kas man lika iespītēties un uzstāties ar savām prasībām. Mans vīrs, -savas mātes iespaidots, uz manu mīlu atbildēja ar dzedrumu. Tā bija īsta cīņa starp manu sirdi un viņa gļēvajām bailēm. Jau no bērna kājām viņa māte to bija audzinājusi. *

Pieradis tai paklausīt un nedrīkstēdams pat iedomāties kaut ko tādu, ko viņa nebija atzinusi par labu, viņš neuzdrošinājās bez viņas atļaujas ne acu pacelt. Pat mūsu dzīvokļa visintīmākajā klusībā viņš, to atcerē­damies, drebēja.

Bet cilvēks pie visa kā pierod, sevišķi jaunībā: pēc sešiem Turīnā nodzīvo­tiem mēnešiem es jau pati biju pakļāvusies šim jūgam. Es arī nedomāju to nokratīt un, ja dažreiz man tas šķita pārāk smags, es centos sevi apmānīt, atgādinādama sev, ka tā vajag būt. Mums bija sevišķi labas attiecības ar Karalisko kundzi, kas pret mani izturējās kā māte un bija nobažījusies par manu nomākto izskatu. Viņa man bieži teica:

— Kur palikusi jūsu jautrība, contessina?

Šo vārdu es paturēju ilgi, lai mani atšķirtu no manas vīramātes.

Es nedrīkstēju atbildēt valdniecei:

— Ak, madamc, mana jautrība ir aizgājusi līdz ar manu brīvību, ko man ir nolaupījuši; līdz ar manām bērna dienu ilūzijām, ko ir saminuši! Es esmu contessina, bet Dieva un mana vīra priekšā es esmu tikai Žanna Dalbēra.

Šinīs pēdējās rindās gan slēpjas kāds neizprotams noslēpums, kuru man tomēr nākas tūdaļ noskaidrot. Savas īpatības dēļ šis fakts ir vērts, ka to atzīmē, neskatoties uz kutelīgo piegaršu un uz to, ka es tanī figurēju kā varone. Es neesmu nekāda nevainīgā, pasarg' Dievs! Tai zemē un tajos laikos tas būtu viskodīgākais izsmiekls.

Tomēr ir lietas, ko es nevaru atstāstīt un ko es ne tik neprotu aprakstīt. Tās parasti pastāsta starp smaidu un smaidu, starp joku un joku, kamēr tās iegūst nopietnas atzīšanās veidu. Ja grāfs Deverī nebūtu miris, man būtu daudz grūtāk runāt par viņu, kā es to esmu darījusi līdz šim un darīšu turpmāk. Labi, ka šiem memuāriem lemts parādīties dienasgaismā pēc tik ilga laika, jo citādi varbūt man attiecībā pret viņu nāktos sajust nožēlošanas kaunu. Pietiek ar to, ka es tiku nolikta uz sava tagadējā ceļa, lai nerespektētu viņa piemiņu.

Ja es esmu „Kaislību princese", tad tas nozīmē, ka man šīs kaislības ir visas, beidzot ar jūtu smalkumu, kas nav mazāk vērtīgs kā pārējās.

Savojas hercogs gandrīz vai vienmēr bija mūsu sabiedrībā. Viņš nemeklēja vairs sievietes un galmā garlaikojās, ka princis nepiegriež vairāk vērības dāmām. Viņa tēvocis, dons Gabriels, kas bija liels dāmu cienītājs, zobojās par viņa atturību un norādīja tam uz viņa vectēvu kā paraugu.

— Monsieur brāļadēls, ja mans slavenais tēvs būtu līdzinājies jums, tad gan es tagad nekomandētu jūsu kavalēriju un nebūtu piedzīvojis vienu otru jauku brītiņu šinī pasaulē. Ir dabīgi, ka ikvienam ir sava dāma, kuru mīl vairāk par visu, bet ja viņa mūs atstāj, tad darām tāpat. Tā kā Sense­bastjana kundzei šis lielais nelga ir iepaticies labāk, nekā tāds skaists un jauns princis kā jūs, tad nav vērts viņu nožēlot un tā jānodod aizmirsto lietu nodaļā. Vai tad galmā citu vairs nav? Nekad vēl tas nav bijis tik krāšņi dekorēts kā tagad. Ak, būtu man jūsu gadi!

— Monsieur, es nepavisam nedomāju par mīlu, es domāju, ka man drīz būs divdesmit gadu, un ka esmu pilngadīgs, ārpus aizbildniecības un man gribētos pašam valdīt.

— Kas jums to liedz? Jums jāsaka tikai viens vārds un pavaldonības iaiks būs beidzies, par to es galvoju. Karaliskā kundze nemaz nav tik godkārīga, lai par katru cenu paliktu pie varas. Ja gribat, es ar to parunāšu.

— Vēl ne.

— Vienmēr vilcināties un nogaidīt ir slikta sistēma.

Dons Gabriels bija interesants cilvēks. Viņš izskatījās pēc kuprīša, kaut gan patiesībā tāds nebija. Kāda jaunībā iegūta ievainojuma dēļ viņš gaja sakumpis uz vienu pusi. Viņam bija sevišķa patika uz mūziku un tas maksāja lielu naudu vijoļu orķestrim par pusdienu galda mūziku. Viņa otrā mānija >ija mazu sunīšu dresēšana. Tos viņš lika sameklēt pa visu zemi un ik gadus tam atveda veselu baru, no kura viņš tad nu i/meklēja savus pa­valstniekus.

Dona Gabriela suņi patiesi bija labi dresēti un tos bija interesanti redzēt. Nosaukti visslavenāko vēsturisko personu vārdos un apģērbti glītos paltraciņos, tie dejoja un pēe sava kunga pavēles izpildīja visādus trikus. Tur bija Cēzari, Pompeji, Bajardi; kuces turpretī bija antīkās sievietes: Venēra, Junona, Flora, Pomona, Mincrva — viss Olimps.

Katram artistam bija elegants būris. Visu favorīte bija Idomēna, kuras būris saucās Krētas sala. Suņi apdzīvoja kādu lielu istabu, no kuras tos izlaida tikai pie viņu kunga. Viss galms gāja tos apbrīnot. Lielais priors — tā mēd/a saukt donu Gabrielu, kuram bija piešķirts Lielais Maltas ordeņa krusts — bija sajūsmā par savu audzēkņu panākumiem. Viņš sveicināja un pateicās kā to dara komedianti, ja ir izpelnījušies publikas piekrišanu.

Un tomēr šis krietnais bastards bija ļoti gudrs cilvēks un dūšīgs kareivis, kas kāvās kā īsts landsknehls. Viņš ļoti mīlēja manus bērnus un viņus atcerējās pat savā nāves stundā.

Savojas hercogs vēl astoņus gadus palika savā līdzšinējā stāvoklī, kas viņu t imēr nomāca. Savus nodomus viņš neizpauda nevienam, bet viņā klusi nobrieda kāds plāns, kaut arī viņš izlikās it kā to būtu ierosinājis Sistern. s princis un vēl divi vai trīs jauni karstgalvji, kas pilnīgi atradās viņa ģēnija ietekmē. Šīs pārmaiņas valdībā notika 1688.gadā, un mēs līdz tām esam nonākuši.

Kā jau tiku teikusi, Dekumiānas jaunt-undzei nācās steidzigi apslēpt zem laulības segas viņas un hercoga mīlas sakaru sekas. Pēc aizbrauk­šanas no galma viņa ļoti vientuļa un neievērota dzīvoja kādā no Sen­sebastjana pilīm. Par viņu galmā maz lika runāts, vai nu īpašas uzmanības dēļ, vai arī tādēļ, lai piespiestu jo drīzāk aizmirst sievieti, kas būtu varējusi kļūt visvarena favorīte.

Kādudien pie Savojas hercoga ieradās slepens vēstnesis ar ziņām, kas hercogu ļoti uztrauca.

Dons Gabriels, kurš bija hercoga dēku līdzzinātājs, man to visu vēlāk pastāstīja.

— Labi, — viņš teica ziņnesim, — es to pārdomāšu.

Ziņnesis aizgāja, un Viktors Amede, būdams ļoti uztraukts, lieliem soļiem staigāja pa savu kabinetu, kaldams tūkstošiem plānus un tos atkal citu pēc cita atmezdams.

Lūk, kas bija noticis.

Tikko bija pagājuši seši mēneši, kopš Dekumiānas jaunkundze bija kļuvusi Sensebastjana kundze, kad viņai jau tuvojās brīdis laist pasaulē bērnu, kas neatbilda dabas noliktajam termiņam un tātad varēja atklāt savas ieņemšanas īsto laiku.

Sensebastjana kundze lūdza princi viņai palīdzēt un to glābt.