Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Viņš sveicināja Deverī kundzi ar godeienības pilnu familiaritāti, kas man ļoti patika. Tad viņš paņēma aiz rokas manu vīru, lai tas viņu atvestu pie manis. Es skatījos platām acīm un, pats par sevi saprotams, neteicu ne vārda.

— Esiet sveicināta, madame, — viņš man teica, — un lai Dievs atmaksā jums ar to pašu svētību, ko jūs ar savu klātbūtni esat ienesuši šinī namā.

Šie vārdi, acīm redzot, nāca no vistēvišķīgākās sirds, kādu vien es kopš manas aizbraukšanas no Francijas biju sastapusi, un tie man dziļi iespiedās atmiņā. Es piecēlos kājās un sveicināju cienījamo priesteri ar tādu pašu reveransu kā viņa augstību.

Viņš pateica vēl dažus laipnus vārdus par mani pašu, par mūsu ģimeni un manas mātes tālu pazīstamo labo slavu, tad viņš apsēdās līdzās grāfam, kurš tagad pirmo reizi, kā man likās, bija labā omā un sarunājās brīvi un nepiespiesti.

Līdzās priesterim stāvēja kāds mazs radījums, kas tūdaļ saistīja manu uzmanību, kaut gan neviens tam neteica ne vārda un likās, ka tas tikai tāpēc būtu istabā, lai turētu monsieur Ptī platmali un lielu niedri ar bumbu galā, kas pēc sava lieluma pārsniedza turētāja galvas apmērus.

Tas bija desmit vai astoņus gadus, vecs puisēns, resns, uzdundzis, ar platu, strupu un gluži sarkanu degunu, smejošu muti ar lieliskiem zobiem, tik tikko saredzamām acīm, kas mirdzēja kā karbunkuli un bez mitas šaudījās uz visām pusēm vienlaikus. Viņa apģērbs bija melns, šaurs kamzolis, tādas pašas krāsas bikses un violetas zeķes, kas cieši piegūla resnajām kājām un spēcīgajiem ikriem. Tas bija īsts labi nobarojušās, veselīga un drastiska abata, vai, pareizāk sakot, kanoniķa atveids miniatūrā. Viņu nevarēja saukt par lelli: viņš bija pārāk neglīts, bet, raugoties uz to, ikvienam gribot negribot bija jāaizmirst sava sliktā oma.

Tomēr no klātesošiem neviens viņam nepiegrieza nekādu vērību. Viņš atradās še kā nezin kāda vajadzīga, parasta lieta, kas nevienu neinteresēja. Monsieur Ptī laiku pa laikam tam iedeva dunku sānos, bez šaubām, lai viņš stāvētu taisni; tad tas sāka lēkāt no vienas kājas un otru kā putns, kurš grasās iemigt un kuru nelaikā atmodina.

Kopš es viņu tiku ieraudzījusi, es nevarēju vairs beigt to apbrīnot. Es redzēju, kā viņa dzirkstošie redzokļi tāpat pētīja mani. Kamēr mana vīramāte dalīja kārtis, es pieliecos tuvāk abatam Delaskalija un klusi jautāju, kas tas par cilvēciņu.

— Tas? Tas ir Mišons, — atbildēja man abats, viegli paraustīdams plecus.

— Jā, bet kas ir šis Mišons?

— Mišons, piķis lai parauj! Mišons… Monsieur komandier, uzma­nieties, jūs palaižat garām savu gājienu!

Un tas bija viss, ko es no viņa uzzināju.

Tomēr mani joprojām interesēja šī mīkla, kuras atminējums man netiķa dots. Es vēl kādu brīdi nogaidīju, tad, kā to ieteic darīt maziem bērniem, kad tiem ir bail, es droši piecēlos un gāju taisni uz manas ziņkārības objektu, kurš, redzēdams mani nākam, tomēr nelikās ne zinis.

Priesteris, domādams, ka es gribu runāt ar viņu, godeienīgi piecēlās, kas man šinī brīdī, kur man bija prātā nopietnākas lietas, nemaz nepatika.

Tādā vecumā, kā toreiz biju es, cilvēks parasti ir pārsteidzīgs un daudz nedomā. Es paklanījos priesterim, ar reveransu atbildēdama uz viņa piecelšanos, un tad vērsos tieši pie mazā, apjautādamies, kas viņš tāds un kā viņu sauc.

Viņš man atbildēja ar galvas palocīšanu, kas, kā man šķita, nemaz tik slikti nepiestāvēja būtnei, kas atradās tik tālu no manas kārtas stāvokļa. Redzēdams manu izbrīnu, labais priesteris uzmeta mazajam tēvišķīgu un labvēlības pilnu skatienu.

— Kas viņš tāds ir, madamcl Viņš ir mans mīļais dēls, mans dārgais Mišons! Piedodiet, ka viņam trūkst galma manieru. Viņš savu mūžu neko citu nav redzējis, kā manu kalponi, vecus priesterus un sinjorus, kurus tam gadas sastapt grāfienes Deverī kundzes namā, kur tas visžēlīgi tiek ielaists, bet kur neviens viņam nepiegriež nekādu vērību.

— Es, monsieur, to esmu ievērojusi un gribu ar viņu runāt. Viņš mani interesē, un man liekas, ka viņš ir saprātīgs.

Lāga priestera sejā pamirdzēja prieks, dzirdot šo uzslavu bērnam, ko tas mīlēja kā savu miesīgo dēlu.

— Saprātīgs? Jā, madamc, tāds viņš ir, un ja viņš tāds nebūtu, es to viņam dzirdot neteiktu. Bet viņš arī labi zina, ka nebūs lepoties ar tām . dāvanām, ko mums mīļais Dievs ir piešķīris. Mums būs viņam par tām pateikties, izlietot tās Dievam par godu un censties ar tām sagādāt citiem labumu šinī pasaulē un savai dvēselei pestīšanu nākamajā dzīvē.

Mišons satvēra sava labvēļa roku un to godeienīgi noskūpstīja, kas pierādīja viņa mīlestību. Bet viņš tomēr nerunāja, kas mani pārsteidza un es kļuvu jau neatlaidīga.

Vai viņš bija mēms, vai tā bija viņa iespītība.

— Monsieur, — es jautāju, — kā tas nākas, ka viņš ne tik vien nekā nerunā, bet arī neatbild, ja tam kaut ko prasa?

— Madame, viņš neuzdrošinās; es viņam esmu noteicis nekādā gadījumā neiejaukties sarunās.

— Es tomēr vēlos, ka viņš atbildētu, atbildētu tieši man. Monsieur, es jūs lūdzu, man par patikšanu atraisiet viņa mēli.

— Jums par patikšanu, madamc\ Viņš būs aizgrābts, ka jūs to gribat uzklausīt.

Es apsēdos pie labā priestera. Mazais puisēns kā sastindzis neuzdroši­nājās pat pakustēties, toties jo daiļrunīgākas bija viņa acis. Es sāku to iztaujāt. Viņš drusku pietvīka un tūdaļ smalkā asā balsī atbildēja man tik skaidri un noteikti, ka es to nebiju gaidījusi.

Priesteris smaidīja un likās ļoti laimīgs.

— Madame, — viņš iejaucās, kad es Mišonam prasīju, vai viņš ir monsieur Ptī rada, — atļaujiet man runāt viņa vietā, es zinu labāk par viņu, kas ir noticis senāk. Nabaga bērns atcerās tikai manu mīlestību uz to, bet ir aizmirsis tās cēloņus. Mišons nav no mūsu ģimenes; viņš ir mans adoptants, kādas krietnas un godīgas atraitnes dēls, kura ik rītu, iedama uz darbu, iegriezās noklausīties manu mesi: tā viņa darīja dienu no dienas un vienmēr nostājās vienā un tai pašā vietā — pa kreisi no altāra, tā kā es nevarēju to neredzēt. Kad viņai piedzima dēls, tā to atnesa pie manis nokristīt un lūdza, lai es izvēlētos tam patronu. Es izvēlējos tam mana tēva svēto, cerēdams, ka tas atnesīs bērnam laimi. Sākot ar šo dienu māte nekad vairs nenāca viena, bet es brīnījos, ka brangais un dūšīgais bērns izturējās tik klusi, ka nekad viņu nedzirdēja raudam. Tā tas gāja apmēram gadu. Pēkšņi es vairs neredzēju nabaga sieviņu, pagāja trīs dienas, bet tā arvien vēl nerādījās. Es zināju viņas jumta istabiņu, jo viņa bija viena no manas draudzes nabadzīgākajiem locekļiem. No baznīcas es devos tieši uz viņas dzīvokli un atradu to pusdzīvu uz lāviņas guļam, bet pie krūtīm tā bija piespiedusi savu mazo dēlu, kuram toreiz vēl nebija viņa sārtie vaigi. Ieraudzījusi mani, viņa priekā iekliedzās:

„Ak, tēv, jūs esat še! Debesis ir dzirdējušas manu lūgšanu."

„Manu labo sieviņ," es teicu, „ jums vajadzēja man dot kādu ziņu. Kas jums kait?"

„Ak, tēv!.." viņa nopūtās.

„Jums vajag palīdzēt. Kāpēc jūs to man neprasījāt?"

„Ak, tēv, ir jau par vēlu! Es to zinu jau sen, mana kaite nav ārstējama. Mana vira nāve man bija pārāk smags sitiens. To es vairs nepārcietīšu. Viss, ko es vēl esmu spējusi darīt, bija tas, ka devu dzīvību šīm bāriņam, un vadīju viņa pirmos soļus.

Tagad es to atstāšu Dieva un jūsu ziņā, tēv, tāpēc, ka jūs esat atnācis."