Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Ir jābūt krūtīs akmens sirdij, lai varētu pretoties šim lūgumam, un no tā laika…

— No tā laika, madame, — žigli iekrita valodā mazais cilvēciņš, — es neesmu atstājis godājamo tēvu ne dienu, ne nakti un atstāšu viņu tikai savā miršanas stundā. Viņš ir kļuvis par manu tēvu, viņš par mani gādā un mīl mani tāpat, kā es mīlu viņu. Lūk, tāpēc es esmu še un tāpēc jūs dzirdējāt visu to, ko mans labais tēvs jums teica. Jūs saprotat, ka bez viņa nabaga māzais Mišons nekad nebūtu ieradies atraitnes grāfa kundzes namā.

Sākot ar šo dienu es ļoti interesējos par abatu Ptī un viņa audžudēlu Mišonu. Ja es būtu bijusi brīva un zinātu, kur palikusi mana nabaga Bavārijas Žakelīna, es tai droši vien būtu stādījusi priekšā manu mīļo Mišonu. Kopš manas ierašanās Savojas galmā, šī, bez šaubām, bija mana visinteresantākā iepazīšanās.

Bet drīz nāca kāda cita, un tai bija nolemta svarīga loma manā jūtu dzīvē.

Es nezinu, vai lasītāji vēl atcerēsies kādu muižnieku, kuram es manas atbraukšanas pirmajā dienā, izsalkuma mocīta, palūdzu apelsīnu. Redzēdama to vienkāršā tērpā, es, neskatoties uz viņa dižciltīgo izskatu, noturēju viņu par kādu šīs mājas sulaini. Neviens man netika aizrādījis uz šo misēkli. Ir taisnība, ka es arī nevienam netiku prasījusi, līdz. tam laikam, kad es viņu redzēju sēžamies pie galda un turklāt vēl goda vietā, par ko, man jāatzīstas, es biju ļoti izbrīnījusies. Es nevarēju nociesties to nenoskaidro­jusi un vērsos pie mana vīra ar jautājumu, vai tad Itālijā parasts, ka sulaiņi ēd pie viena galda ar saviem kungiem. Viņš sāka smaidīt.

Grāfa Deverī smaids bija ļoti īpats. Viņa lūpas tik tikko pavērās. Šis smaids bija skumjš. Un tiklīdz tas bija atplaiksnījies uz grāfa lūpām, jau likās, ka viņš nožēlo, ka sev atļāvies pasmaidīt.

— Šis sinjors, — atbildēja man grāfs Deverī, sevišķi uzsvērdams vārdu „sinjors", — stāv ļoti tālu no sulaiņa. Tas ir kāds ļoti augstas kārtas jauns vācietis, kurš ceļo studiju nolūkos. Vīnē ir paredzēts viņu iecelt augstos amatos, bet pašreiz viņš ar rekomendācijām ir ieradies pie mana tēvoča abata Delaskalija. Lūk, kāpēc ari jūs viņu redzējāt pie manas mātes ģimenes kopsapulcē. Tas ir Darmštates prineis. Viņa ģimene ir bagāta ar novadiem, kas piederēs viņam, tiklīdz viņš būs kļuvis par vīru. Viņa un mūsu galms, tāpat arī Svētais Krēsls, to vērtē ļoti augstu.

Neatceros, vai tiku jau stāstījusi, ka man sevišķi krita acīs šā jaunā cilvēka godīgais izskats, viņa sejas pievilcīgais daiļums un dižciltīgā augstmaņa manieres. Varēja teikt, ka tas ir maskojies princis, jo vairāk tāpēc, ka viņam patika valkāt pavisam gludi šūtas, vienkāršās drēbes bez jebkādām uzšuvēm, lādas pat lentas un tumšas krāsas audumus, kas sevišķi izcēla viņa bālo seju ar Zilajām acīm.

Galmā viņu dēvēja par Drūmo Skaistuli par piemiņu Amadisam, kuram tas dažā labā ziņā līdzinājās. Tai vakarā viņš man netika teicis ne vārda, un es par to vairs nedomāju. Es pašreiz sarunājos ar priesteri, kad pieteica prinča ierašanos.

Pēc šā vārda es pacēlu galvu: viņš ienāca kā īsti dižciltīgs un tomēr kautri atturīgs kavalieris, un viņa sveiciens bija domāts visai sabiedrībai, bet it sevišķi man, tā vismaz man likās.

Un patiesi, pārmijies dažus vārdus ar grāfieni Deverī un abatu, viņš devās tieši pie manis, tad, pametis godcienības pilnu mājienu monsieur Ptī, viņš man atkal dziļi paklanījās.

Mišons, no kura es biju atvērsusifcs, no jauna sastinga savā vietā. Bet kad Darmštates princis un mēs trijatā uzsākām sarunu, es redzēju, ka mazais Mišons klausījās ar abām ausīm.

Runājām par visu ko: par Franciju, par impēriju, par Savoju, par Toskānu, arī par to, kas Turīnā notiek dažās galma aprindās. Princis bija tikpat dzēlīgs, cik labais priesteris bija nosvērts un iecietīgs: vienā bija pirmās jaunības dedzība un straujums, otrā — nobriedušo gadu rāmums, uz kura balstās mierīga sirds un skaidrs sirdsapziņa.

— Godājamais tēv, — viņš teica, — vai jūs zināt, ka tagad, kad laulības ar Portugāli ir izjukušas, Savojas hercogu grib apprecināt ar kādu Parmas princesi?

— Tas jau var būt, mans prinei, — atbildēja priesteris, — es pat zinu kādu jokdari, kurš sakās esot sūtņa vietraudzis un mosiņjora bīskaptēva factotum's.

— Ak, es zinu, ko jūs gribat teikt.

— Tas ir kāds Ab… Alb…

— Alberoni!

— Pareizi.

— Un jūs viņu pazīstat?

— Viņš man nedod miera ar savām vizītēm, jo piedzejo man lielāku iespaidu, nekā tas patiesībā ir. Neskatoties uz visu viņa dižošanos, viņš nemaz, man liekas, nebūtu slims dabūt kādu kondīciju še Turīnā. Manā draudzē ir vakants kāds kanonikāts un to viņš vēlētos saņemt kā visu savu ambīciju piepildījumu.

— Es domāju gan! Droši vien kāds zvaniķis.

— Vai viņš ir ordinēts?

— To es nemāku teikt. Viņš gan tā saka, tomēr līdz šim vēl nav pacenties man to pierādīt. Viņš sakās esam kāda dārznieka dēls no Parmas apkaimes, un grūti būtu atrast kaut ko ar vēl zemāku dzimumu. Tā kā mums radās zināmas šaubas, mēs viņu vēl neesam pielaiduši pie amata pildīšanas. Šo kanonikātu nodibināja kāds Sistēmas princis par gandarījumu zaimošanai, ko viņa ļaudis bija izdarījuši šinī svētajā vietā. Tas būs nu jau pirms apmēram simt gadiem. Viņš tur lika uzcelt nelielu kapelu, kuru apkalpo viens kanoniķis, cita darba tam nav. Viņa rīcībā ir skaista māja ar dārzu un bez tam vēl diezgan lieli blakusienākumi, ar vārdu sakot, vieta kā radīta sliņķim, kur tas var dzīvot kā Dieva ausī. Šis nabaga velns Alberoni sev citu neko vairāk neprasa un viņam tā jau būtu tikusi, ja viņš būtu uzrādījis savu ordināciju. Šo beneficiju princis ir nodevis manā zināšanā un es izvēlos tai apkopēju.

— Uzmanieties, godājamais tēv, šīs puisis ir gudrs un viltīgs, kā desmit kapituli jezuītu. Neticat viņa vārdiem, bet ievāciet par to drošas ziņas.

Tā, lūk, no gadījuma ir atkarīgi daudzu likteņi. Ja Darmštatcs princis nebūtu brīdinājis monsieur Ptī no šā Alberoni, tas, droši vien būtu dabūjis savu kanonikātu un nebūtu nokļuvis tur, kur mums nācās ar to sastapties, līdz ar ko viens otrs no šā gadsimta notikumiem būtu izveidojies citādi.

Tā, pārskatot savu dzīvi, es esmu atradusi daudz šādu sīku iemeslu, kuriem bijušas lielas sekas. Un šīs te arī ir viens no interesantākajiem un zīmīgākajiem.

Darmštates prinča domāšanas veids bija ļoti vijīgs un lietas vispusīgi aptverošs, un tomēr viņš, kā pats mēdza teikt, uz visu skatījās caur tumšām brillēm. Viņš visu redzēja otrādi nekā citi. Kaut gan viņam toreiz bija tikai apmēram divdesmit gadu, viņš nepazina ne šim vecumam parasto dzīves līksmi, ne nākotnes cerības, bet bija tik nopietns un prātīgs, ka pārējie jaunie sinjori par viņu smīnēja. Viņš vienmēr noteikti atsacījās piedalīties viņu trakulībās, dzīvoja vientuļi, ieracies savās grāmatās, un tikai vakaros ieradās galmā vai dāmu sabiedrībā, un vismīļāk pavadīja laiku nopietnās sarunās ar valstsvīriem. Es dažu labu reizi dzirdēju runājam, ka princis nemīlot sievietes, un ka viņš saviem gadiem esot pārāk prātīgs, un ka šāda neizskaidrojama un neizskaidrota izturēšanās var izaugt vienīgi no dažādiem noslēpumainiem motīviem. Vēlāk es būtu varējusi atbildēt uz šiem minējumiem un visu izskaidrot.

Šis 1683.gads bija vairāku slavenību ceļa sākums. Vienā laikā ar mani Turīnā uz dažām nedēļām ieradās kāda persona, kas vēlāk kļuva plaši pazīstama un kas pirmo reizi pierādīja Ludviķim XIV, ka viņš nav neuzvarāms un nemaldīgs: divas lietas, kurām Viņa Majestāte līdz tam laikam negribēja ticēt. Es runāju par princi Savojas Eiženu. Viņam toreiz bija vēl tikai divdesmit gadu un viņš piedāvāja savus pakalpojumus ķeizaram.