Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Ņemot vērā viņas izmaņu, kundze to būtu varējusi izdarīt pati. Bet viņai nebija ne mazākās vēlēšanās neizmantot^ tik izdevīgu gadījumu, lai atdzīvinātu Viktora Amedes sirdī atmiņas un mīlu, ko laiks beidzot tomēr izdzēš, ja nerūpējas to aisvaidzināt.

Jāteic, ka viņas vēstule hercogam bija pietiekami gudri un veikli uzrakstīta, lai sirdī, kas vēj smeldza mīlā, saceltu jūtu vētru.

Viņa rakstīja, ka tā esot upurējusi šai mīlai savu dzīvi, bet ka esot kaut kas vēl augstāks par šo mīlu — gods. Ja viņa reiz savas kaisles reibumā esot likusi uz spēli savu labo slavu, tad tagad viņa to vairs nevarot darīt, jo viņas gods esot arī grāfa Sensebastjana gods. Ja viņai tagad esot jācieš, tad tikai tādēļ, lai grieztu par labu savu kļūdu un ar nesto upuri izpirktu savu vājību. Bet viņa nedrīkstot gāzt kaunā un izmisumā to, kurš viņai uzticējies, dodams tai savu neaptraipīto vārdu.

„Jums pienākās glābt mani, kas jūs tik ļoti esmu mīlējusi," viņa turpināja, „un jums pienāķās to darīt Sensebastjana dēļ, kurš ar miesu un dvēseli ir gatavs kalpot Savojas namam."

Hercogs bija tai vecumā, kad ātri atrod izeju, tāpēc ka visu uzdrošinās, un viņa plāns drīz vien bija gatavs.

Viņš tūdaļ izsauca uz Turīnu Sensebastjanu, kas bija diezgan pārsteigts par šo sava valdnieka pavēli. Tomēr vecais grāfs pasteidzās ierasties uz slepeno satikšanos, ko viņam Savojas hercogs bija nolicis. Informēts par grāfa ierašanos, princis pārģērbies un bez pavadoņiem ieradās kādā vientuļā namā Turīnas priekšpilsētā. Grāfs Sensebastjans to jau gaidīja.

— Jūsu augstība ir mani aicinājusi, — teica grāfs, — un es gaidu jūsu pavēles ar pateicību, ka esat atminējies savu veco kalpu.

— Nē, grāf, savu uzticīgo' draugu, un tā nav pavēle, bet gan lūgums, ar ko es pie jums gribu vērsties.

— Jūsu lūgums man ir pavēle.

— Es pazīstu jūsu uzticību un jums par to pateicos. Tāpēc arī es ne mirkli neesmu kavējies izvēlēties jūs kā viscienīgāko no augstmaņiem izpildīt misiju, kas saistās ar Savojas nama spēku un varu.

— Misiju man, kas dzīvo vientulībā un ir aizmirsis visas diplomātiskās darīšanas?

— Tieši tāpēc, ka jūs dzīvojat tālu no galma, jūs labāk kā jebkurš cits noderat misijai, kuru es jums esmu nolēmis uzticēt. Es jūs sūtīšu uz Venēciju pie dodža, bet jums nebūs oficiālā titula. Varat rēķināties ar patīkamu ceļojumu jūsu kundzei.

— Augstība, viņas stāvoklis tai neatļauj uzņemties tik garu ceļu.

— Tad atrunājaties ar svarīgām darīšanām, kā nu jūs to redzat. Lūk, vēstule Republikas dodžam. Jūs nogaidīsiet manu ierašanos Venēcijā. Es tur ieradīšos pilnīgi oficiāli pēc nedaudz dienām, lai piedalītos karnevāla svētkos. Jūs saprotat…

Apgādāts ar Viktora Amedes instrukcijām, grāfs Sensebastjans bez mazākām aizdomām devās ceļā.

Grāfiene Sensebastjana rūpīgā gādībā par savu vīru piespieda to ņemt līdz viņa ārstu. Grāfam tas varēja noderēt, turpretī viņai bija no tā ko bīties.

Divas dienas pēc vīra aizbraukšanas grāfiene sajuta pirmās sāpes. Hercogam par to tika ziņots. Viņš bija atstājis Turīnu un apmeties Sensebastjana kundzes pils tuvumā.

Grāfienei viņš aizsūtīja ārstu, ko pats bija izmeklējis — uzticamu un padevīgu cilvēku. Sensebastjanas kundzei piedzima žirgts un ļoti veselīgs puisēns. Dzemdības ilgu laiku slēpa: Savojas hercogs gādāja, ka grāfs tiek aizturēts Venēcijā vairāk nekā trīs mēnešus, jo pats viņš šogad uz svētkiem nemaz neieradās, kā to bija solījis. Un tikai dažas dienas pirms atgriešanās savā pilī Sensebastjans uzzināja, ka piedzimis viņa titulu un bagātības mantinieks.

Grāfiene bija bijusi tik gudra palikt gultā un pēc iespējas mazāk rādīties saviem ļaudīm. Tikai viena vienīga no viņas sievām zināja kundzes noslēpumu.

Grāfs bija sajūsmā par savas sievas ātro atveseļošanos un sava dēla straujo attīstību.

— Bērnam vēl tikko astoņas dienas, — viņš teica, apskatīdams Senscbas- tjanu cilts skaisto atvasi, — bet no skata tam varētu dot trīs mēnešus.

Viņš nezināja, cik pareizi bija uzminējis.

Stāsta, ka Sensebastjana kundze pie šiem vārdiem neesot varējusi atturēt smaidu, ko grāfs uzskatīja par mātes apmierināta pašlepnuma smaidu.

Es netiku minējusi, ka grāfa prombūtnes laikā hercogs bija slepeni saticies ar savu bijušo mīļāko.

Šī satikšanās izvērsās kaislīga un sirdi plosoša. Es jau teicu par Dekumiānas jaunkundzes ārkārtīgo veiklību, un veiklība kopā ar kaislību še nospēlēja reti saskaņotu spēli.

Hercogs atcerējās viņu tik liktenīgi pārtraukto mīlu, runāja par mīlas baudās pavadītām naktīm. Viņš gribēja atdzīvināt pagātni un bija kaislī­gāks nekā senāk.

Grāfiene likās apjukusi, dreboša un aizvainota. Viņa tēloja kaisles pilnus jūtu uzliesmojumus, kuriem sekoja satricinošas sirdsapziņas mokas. Aizmir­susies, viņa atdevās, tad atkal izrāvās no prinča skāvieniem, piesaukdama palīgā Dievu, godu un tikumu.

Viņa krita ceļos pie prinča kājām, raudādama patiesas asaras, plosīja savas krūtis, plēsa matus un lūdza hercogu saudzēt viņas nespēkā sabru­kušo tikumu.

Hercogs bija apjucis. Viņš apbrīnoja to arvien vairāk un vairāk, jo viņa šinī spēlē bija bezgala pavedinoša.

Arī viņš lūdza un runāja par savām ilgajām mokām un nemitīgajām ciešanām, par negulētajām naktīm, kopš viņa to atstājusi.

— Jūs sakal, ka mani mīlot, — nopūtās hercogs, — un tomēr gribat ļaut man nomirt.

Še viņa parādīja skaistu žestu, kam, droši vien, uz hercogu vajadzēja atstāt iespaidu.

— Mirt! Jums! Kura dēļ es atdotu savas asinis, sevi visu! Ko nozīmē mans tikums, ja tik jūs dzīvojat!

— Tu mani mīli un piederi man?

— Jā, tev, vēlreiz tev, bet vienu žēlastību, tikai vienu žēlastību es lūdzu!

— Saki, saki! Vai tu vēlies manu dzīvību, manu karaļvalsti?

— Nē, nē, ne to, bet kad es būšu tev piederējusi, tad, lūk, duncis, nogalini mani!

Šos vārdus pavadīja enerģiskas apņemšanās pilna kustība…

Viņa dzīvo vēl šodien.

Tā, lūk, tika likti pamati tai bezgalīgajai uzticībai, kādu vēlāk Viktors Amede parādīja šai jaunajai Mentenonai.

Šodien nezin kāpēc man ir uznākusi vēlēšanās atstāt galmu un politiku un jums pastāstīt par manu mājas dzīvi, par manu vīru un par tām manas laulības pirmajām dienām, kurām bija tik liels iespaids uz visu manu turpmāko dzīvi.

Grāfam Deverī nenāca ne prātā, ka viņš zaga manu laimi un pūlējās, lai mūs izšķirtu uz visiem laikiem. Un tad mana vīramāte — to es še saku gluži atklāti un, Dievs lai dod, ka uz šiem vārdiem kristu visu to māšu acis, kas nostājas starp dēlu un jauno vedeklu, kuru tās viņam izrau­dzījušas. Mana vīramāte bija īstais virzītājs uz mūsu šķiršanos un tās tiešais cēlonis, tāpat arī tai netaisnībai, ko es grāfam Deverī esmu nodomājusi, bet vai es vispār esmu nodarījusi viņam kādu netaisnību, to lai izspriež Dievs. Kas attiecas uz mani, tad es par to nekā nezinu'.

Es jau minēju, kādā veidā es biju sākusi pielāgoties savai verdzībai un, ka es, jauna meitene, tikpat viegli pakļāvos Deverī kundzes autoritātei, kā viņas dēla kungs, kurš jau bija pietiekami vecs, lai noteiktu pats par sevi un ļoti labi būtu varējis vadīt mūs abus. Jau Deluinas pilī es biju pieradusi pie padevības, bet, ja tā varētu izteikties, pie saldinātas padevības. Tur katra pavēle tika izteikta vienkārši — kā pati par sevi saprotama, un es izpildīju tikai to, ko no manis prasīja kā pienākumu: man likās, ka es rīkojos pēc savas gribas un tāpēc man tas nenācās grūti. Mana māte bija gan stingra un iespaidīga, bet arī laba un jūtīga. Deverī kundze domāja, ka bardzība ir tas pats, kas cienība, kas ir gluži aplam. Visam vajadžēja liekties viņas priekšā, viņas žestam bija jāpadodas… Viņa bija nolēmusi, ka līdz. zināmam, labi tālu nospraustam vecumam es joprojām palikšu tikai meitenīte šā vārda visplašākajā nozīmē.