Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Šī saistība pārsniedza visu vēlēšanos, tā bija solīda un izdevīga. Jaunais hercogs to bija pieņēmis bez sevišķas patikas, paturēdams sev brīvas rokas rīkoties saskaņā saviem politiskajiem ieskatiem un interesēm. Viņš vairāk tiecās uz Austrijas nama pusi, kā tas vēlāk arī bija redzams.

Hercogiene atraitne gribēja atzīmēt šīs laulības ar vislielāko greznību. Ar šiem pirmajiem svētkiem, kuros princese vēl nebija klāt, vajadzēja sākties izpriecām. Tāpēc arī tika gandrīz vai pavēlēts apģērbties pēc iespējas greznāk. Mana vīramāte nekavējās man norādīt, ka hercogienes Monbazonas venēciešu mežģīnes līdz ar dārgakmeņiem un skaistajām pērlēm, ko viņas augstība pavaldone man nesen bija uzdāvājusi, man šai gadījumā piestāvēšot vislabāk.

Viņa gribēja, lai es to visu sakārtoju pēc viņas gaumes, kas man, gluži pamatoti, likās bezgaršīga. Tā kā vajadzēja izskatīties skaistai, es saņēmu dūšu un īstenoju savu gribu. Aizgājusi pie uzlaikotājas, es apgriezu otrādi visus manas vīramātes priekšrakstus. Tā kā Deverī kundze kopš vakar­vakara atradās pie hercogienes, viņa neredzēja mani ģērbjamies, un es izmantoju šo izdevību, lai apģērbtos pēc manas pašas fantāzijas.

Ak jā, cs vēl tagad to atceros. Vēl tagad es redzu šo tērpu, pirmo, ko tiku apvilkusi ar vēlēšanos citiem patikt, pirmo, ar kuru palepojos sabiedrībā kā sieviete, kas beidzot nometusi meitenītes kleitiņu.

Pirmais bija faltēti sniegbalti muarē svārki ar brokāta pušķiem; pār svārkiem nokarājās gara, sidrabaina, rožaina brokāta, sānos ierafēta šlepe ar skaistā kritumā pāri gulstošām Venēcijas mežģīnēm, ko saturēja žuburotas dimantu saktas. Visas šīs garnitūras vairākās kārtās ietvēra manu augumu. Kāda rota un auskari bija pieskaņoti matu rotājumam, kas sastāvēja no sīku pērļu tīkliņa, kurš bāli vizēja starp dimantiem un smaragdiem un bija vismaz trīsdesmit tūkstoš mārciņu vērts.

Man teica, ka šis tērps man lieliski piestāvot un, man ieejot zālē, atskanēja tie klusie apbrīnas un piekrišanas saucieni, ko sieviete uzklausa ar tādu prieku un lepnumu. Es devos pāri zālei, lai nonāktu pie viņu augstībām, kas stāvēja pašā galā.

Mana vīramāte, redzēdama mani šādu, aiz dusmām pietvīka. Viņa redzēja, ka neesmu uzlikusi vainadziņu, kuru viņa to bija iedomājusi un uz kura vajadzēja simetriski novietot apmēram divpadsmit vairāk vai mazāk agrafētus bumbulīšus, ko tā sauca par Deverī nama mazarīniem. Es biju darījusi prātīgi, tos atstādama atvilktnē guļam.

Karaliskā kundze gandrīz vai iekliedzās:

— A, lūk, kur īsta francūziete! — viņa teica.

Deverī kundzes acis zibsnīja, un viņa uzņēma viņu augstību kompli­mentus tikpat galanti, kā kaķis sasaldinātu etiķi. Savojas hercogs panāca man pretī aptuveni trīs soļus un pateica man pirmo komplimentu, ko viņš vispār pēc marķīzes Sensebastjanas aizbraukšanas kādai dāmai bija teicis. Nu bija galmā ko runāt.

— Tas tā, lai, gaidot uz savas kundzes ierašanos, mazliet ievingrinātos, — teica dons Gabriels, — tātad man būs taisnība: viņš no veča atkal kļuvis par jaunu cilvēku.

Mans vīrs bija pārsteigts, viņam galva griezās riņķī. Visur runāja tikai par mani un es biju šā vakara lielākais notikums. Viktors Amede parādīja man godu, divas reizes uzmeklēdams, un kad mēs beidzām pēdējo menuetu, viņš no manis tā atsveicinājās, ka man bija par ko padomāt. Vēlāk viņš man atzinās, ka no tās dienas viņa sirdī radušas pirmās jūtas, no kurām vēlāk izauga mīla, par ko mēļoja visa Eiropa.

Sākot ar šo mirkli bija izšķirts, ka es esmu skaistākā sieviete galmā. To stāstīja un atstāstīja visdažādākās variācijās. Es pati sāku tam ticēt. Grāfs Deverī bija izbrīnījies, varbūt pat lepns uz to, un mana vīramāte jo vairāk pastiprināja savas prasības un sprediķus, bet no šīs reizes viņa bija atradusi savu pretinieci.

Pēc balles mēs atgriezāmies savā dzīvoklī, bet ne vieni: Deverī kundze, kas bija brīva, mūs pavadīja, viņa baidījās no mana triumfa sekām. Es biju nogurusi, un man gribējās būt vienai, tāpēc atsveicinājos no Deverī kundzes un pamāju ar labunakti savam vīram. Viņš satvēra manu roku, noskūpstīja un paturēja savējā ilgāk nekā tas bija vajadzīgs. Viņš sekoja ar acīm, kamēr es atgriezos savā istabā. Tad viņa māte to aizveda, aizbildi­nādamās, ka viņai tam jāparādot kāda svarīga vēstule, — pulkstens trijos naktī.

Viņa mierīgi apgulās, bet kopš viņas pirmās jaunības bija pagājuši ilgi gadi, ja vien viņai tāda vispār bijusi. Viņa aizmirsa rītdienu, aizmirsa, ka arī domās var staigāt savu ceļu un ka šķēršļi pavairo mīlu.

Piecēlusies parastā laikā, viņa stājās pie savu pienākumu veikšanas galmā, atstādama mūs savā vaļā, bet to viņai šoreiz nācās ilgi nožēlot.

Istabā ienāca Mariona un atbīdīja priekškarus, pār manu gultu nolija saules staru šalts. Es jutos tik līksma, un pirmie vārdi, kas nāca man pār lūpām, bija kāda dziesmiņa.

— Ak, madamc, cik ārā skaists laiks! — iesaucās mana kalpone, — palūkojaties lejā, cik skaisti rasa un ziedi mirdz! Ja jūs vēl jūtaties nogurusi, maza pastaiga jūs atsvaidzinās.

— Tev taisnība, Marion, — cs uzmetīšu pār savu naktstērpu tikai šo plāno apmetni un iešu drusciņ paskraidīt pa alejām.

Es steigšus izlēcu no gultas, ietinos pirmajā drēbju gabalā, kas gadījās pie rokas, un smiedamās aizskrēju kā putniņš, kas izsprucis no būrīša.

Manu logu priekšā atradās puķu dārzs, kurā koki bija apgriezti pēc franču parauga. Es devos taisni turp, lai koku ēnā padzīvotu pēc sirds patikas. Pašķīrusi kādus krūmus, es ieraudzīju grāfu Deverī, kurš, mani neredzēdams, nāca uz manu pusi. Nezin kāpēc, bet es negribot nosarku, ko jutu tikai no tvīksmes, kas karsēja manus vaigus.

Es tūdaļ atrāvos atpakaļ, lai mani nepamana, it kā es būtu ko noziegusies un pelnījusi bārienu.

Viņš nāca uz manu pusi galvu nokāris un rokas nolaidis — kā cilvēks, kas nogrimis dziļās pārdomās vai sapņos. Es noraudzījos viņā caur lapām. Sirds man skaļi pukstēja. Viņš nāca lēnām, bet tomēr nāca, pašreiz jau tas gribēja paiet man garām. Viņš mani varbūt nemaz nebūtu ieraudzījis: es izstiepu roku un to aizskāru. Viņš sarāvās, it kā sitienu dabūjis, un mūsu skatieni sastapās. Mēs abi pēkšņi nosarkām.

— Jūs še, madame! — viņš drebošā balsī jautāja.

— Jā, monsieur, un jūs ari.

Mēs abi bijām tik naivi, cik vien tas mīlētājiem ir atļauts. Tā ir jauka un vilinoša naivitāte, kuras pēc mums vienmēr ir žēl, sevišķi, kad esam izpratuši, kas mums līdz ar to ir zudis.

Mums likās, ka mēs pirmo reizi redzamies, un mēs pēkšņi atklājām viens otrā tādas lietas, par kurām agrāk mums nebija ne jausmas. Prātā nāca tūkstošiem dažādu jautājumu. Mēs gribējām izrunāties un iesākām ar klusēšanu, jo mums bija daudz ko teikt. Mēs abi gājām blakus, es skaitīju akmentiņus, bet viņš, kā likās, mani neuzkrītoši novēroja.

— Madame, — viņš pēkšņi ierunājās, kā cilvēks, kas beidzot pieņem izšķirošu lēmumu, — jūs vakar bijāt ļoti daiļa.

Tas nu nebija nekas sevišķs — pateikt komplimentu savai sievai. Es viņam atbildēju ar dziļu reveransu un galvas mājienu, kam vajadzēja nozī­mēt: „Jūs, monsieur, esat ļoti laipns."

Tā nu bija otra vientiesība, bet tik dabīga un parasta, ka visi to atkal un atkal atkārto.

Viņš turpināja:

— Bet šodien jūs esat vēl skaistāka.

Lūk, tāpēc es teicu, ka viņš mani neuzkrītoši novēroja.