Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Ap divdesmit gadiem dzīve ir tik skaista. Mums viņa šķita greznota ar tūkstoš priekiem, un mūsu acīs viņa laistījās kā tās prizmas, ko saule apstaro ar savu krāsu bagātību.

Bet, ak vai, bieži krāsas izdziest, prizma salūzt un mums paliek pāri tikai nedzīvi tēli un gaistošas atmiņas!

Māja, kurā mēs iegriezāmies, bija skaista un ērta, uzcelta kalna piekājē uz upes krasta, ap to drūzmējās kupli krūmi, stalti koki un smaržīgas puķes. Pie vietējiem klimatiskajiem apstākļiem šai gada laikā tā ir brīniš­ķīga atpūtas vieta. Grāfam Deverī visās viņa pilīs bija pietiekami liels kalpotāju štats un tur varēja ierasties jebkurā laikā, par to iepriekš nemaz neziņojot. Tur netrūka nekā un tāpēc arī neradās nekādas grūtības. Tā gluži neliet- derīgi tika patērētas milzīgas summas, bet tas nu tā reiz bija pieņemts.

Arī tajā dienā man vajadzēja tikai teikt vienu vārdu: pusdienas un vaka­riņas mūs jau gaidīja. Vēl tagad es atceros vismazākos sīkumus, jo, pa­tiesību sakot, tas bija manu kāzu vakars un katrā ziņā viens no laimīgākajiem manā mūžā.

Kā jau teicu, mūsu villa atradās uz upes krasta, kalnu piekājē, brīnišķīgā vietā, kur bija atrodams viss: jauki dabasskati, veselīgs gaiss un pasakaini skaists apvidus. Laiks pieturējās tik jauks un saulains, ka spētu sasildīt pat marmoru. Nekad es vēl nebiju bijusi šāda iespaida varā.

Kas attiecas uz grāfu Deverī, man liekas, ka ar viņu bija tāpat. Situācija bija gandrīz vai tā pati. Izņemot dažas mazas nerātnības ar kalpotājiem vai pavadonēm, šī bija pirmā reize, kad viņš atradās tādā tuvībā ar jaunu, skaistu, dižciltīgu sievieti, ar sievieti, kurai vajadzēja patikt, lai to iegūtu, un šī sieviete jau trīs gadus bija viņa sieva. Jāatzīst, ka no visām līdzšinējām mīlas intrigām šī bija laime.

Pusdienas drīz vien bija gatavas. Visās mūsu Itālijas augstmaņu pilīs pastāv kaut kas tamlīdzīgs, kā to Mazarīni ir ieviesis Francijā. Es pat zinu kādu aizkustinošu gadījumu. Sazvērestības vai, labāk sakot, Francijas karaļa apvainošanas dēļ hercogs Viktors Amede bija licis izraidīt no valsts kādu augstmani. Viņa vārdu es neminēšu, jo esmu hercogam svinīgi solījusi to neizpaust, un es neuzdrošinos lauzt šo zvērestu. Šis augstmanis vēl ir dzīvs, bez tam šī lieta ir viens no tiem noslēpumiem, kas spēj pazudināt kādas dzimtas vārdu uz visiem laikiem. Šinī ziņā man arī ir savi pienākumi pret maniem # bērniem.

Un tā, lūk, kaut ari augstmanis bija izraidīts no zemes, tomēr ik dienu ēdiens tika gatavots un zināmā stundā sulaiņi klāja galdu. Uz tā novietoja traukus un kādu laiciņu atstāja, pie kam sulaiņi svinīgā klusumā izturējās tā, it kā pats marķīzs sēdētu pie galda. Tad ēdienu atkal aiznesa un izdalīja nabagiem, lai tie aizlūgtu par izraidīto ekselenci. Nākamajā dienā ceremonija sākās no jauna. Šo gadījumu atstāstīja hercogam un tas atstāja uz viņu tādu iespaidu, ka pēc neilga laika viņš apžēloja izraidīto, teik­dams, ka tik labs kungs nevar būt viņam slikts kalps.

Bet nu atgriezīšos pie mūsu pusdienām. Gaidīdami uz tām, mēs izgājām pastaigāties, un grāfs ar prieku parādīja man visus savas mājas jaukumus, ko es vēl maz pazinu. Mēs še bijām jau dažas reizes bijuši, bet tikai kopā ar Deverī kundzi, kas nozīmēja tik daudz, ka mums bija jāpaliek mierīgi sēdot mūsu krēslos, jātaisa reveransi un jāuzklausa komplimenti. To viņa sauca par prezentēšanos. Es redzēju gleznas, kas nedrīkst trūkt nevienā itāliešu pilī, un lieliskas mēbeles, redzēju sudrabu un dārglietas, un kādu istabu, kas, apsista ar ungāru ādu un izlikta ar rožainu brokātu, izskatījās tik tīra, it kā nule būtu iekārtota.

— A, — smaidīdams teica grāfs, — šī istaba vēl ir gluži jauna, tāpēc ka manam tēvam bija bail no tās.

— Bail? Bet no kā, monsieur?

— To šādā veidā bija licis iekārtot mans vectēvs, gatavodamies uz kāzām ar kādu jaunu, skaistu grāfieni no Speciju dzimtas, kurā viņš bija kaislīgi iemīlējies.

— Nu un tad?

— Tad kāzu priekšvakarā pilī ieradās kāda veca sieviete un lūdza ļaut viņai apskatīt dzīvokli, bet it īpaši līgavas istabu, lai viņa tur varētu noskaitīt lūgšanas un izdarītu kādu burvību, kas aizdzītu visus ļaunos garus. Mans vectēvs to atļāva: viņš bija pārāk iemīlējies, lai būtu neticīgs. Vecā izstaigāja visu pili no augšas līdz apakšai, lādēdama un murminādama kaut ko nesaprotamu, līdz kamēr sastapa jauno līgavaini, kas savā mīlas līksmē uzskatīja sevi par laimīgāko cilvēku visā pasaulē.

— Tā kā viņš tik ļoti mīlēja šo skaisto dāmu, tas tā ari bija.

— Jā, bet vecā, noraudzīdamās viņā, sāka tik ļoti to apgaust un nopūsties, ka viņš beidzot apvaicājās, kāpēc viņa tā darot.

„Tāpēc, ka es redzu " tā atteica.

„Un ko tad tik briesmīgu jūs redzat?"

„Jūsu nelaimi, ekselence, un jūs to nemaz neesat pelnījis."

„Manu nelaimi! Manu nelaimi! Šodien? Tas nevar būt!"

„Bet tā tas ir. Jūs neapprecēsit savu karsti mīļoto un…"

„Es neapprecēšu savu līgavu, kuru jau rīt pat vedīšu pie altāra?"

„Nē. Kad jūs to meklēsit, jūs viņu vairs neatradīsit, un šī skaistā istaba…"

„Vecā ragana, kas būs ar šo skaisto istabu?"

„Tā kalpos tikai neuzticīgai mīlai, un visas sievietes, kas še dzīvos, pievils savus vīrus."

Traks aiz dusmām mans vectēvs lika veco pareģi izsviest pa durvīm.

Nākamajā dienā līdz ar rītausmu viņš steidzās pie grāfienes, kas, pārģērbusies par pāžu, bija no viņa aizbēgusi kopā ar savu brālēnu. Un tāpēc, lūk, šī skaistā gulta, šī lieliskā tualete un greznās mēbeles ir palikušas nelietotas, līdz šai dienai, tik lielas bailes bija iedvesis manam tēvam un vectēvam šis ļaunais pareģojums. Gulta vēl ir segta ar tiem pašiem smalka batista palagiem, kas bija klāti neuzticīgajai grāfienei. Viss še ir palicis tādā pašā stāvoklī, kā bija kāzu priekšvakarā. Palūkojiet!

— Tas viss ir ļoti interesanti un es gribu paturēt sev šo istabu.

— Jūs, madamel — grāfs satraukts iesaucās.

— Jā, es neticu šādām paredzēšanām, un bez tam, es esmu pietiekami droša par sevi un par jums, lai pierādītu, ka pareģojums ir tukši māņi.

Šai brīdī mums pateica, ka galds ir klāts, un mēs devāmies lejā- Pusdienas ieturējām kā jau laulāti ļaudis - bez kādām sarunām. Visu šo ļaužu priekšā, kas mūs apkalpoja, mums nebija nekā tāda, ko viens otram varētu teikt, bez tam mūsu mielasts nevilkās ilgi: es steidzos piecelties, lai turpinātu šo pastaigāšanos, kas man tik ļoti patika. Šoreiz mēs sēdāmies laivā. Mēs bijām kā savvaļā tikuši skolēni, kas, izmantodami skolotāja prombūtni, steidz izdzīvoties pēc sirds patikas.

Grāfam Deverī bija skaista balss un, kā jau visi itālieši, viņš mīlēja mūziku. Viņš iesāka kādu Venēcijas laivinieku barkarolu. Vēlāk, kad ceļoju kopā ar Viktoru Amede, es to bieži tiku dzirdējusi, bet reti kad tik labā izpildījumā. Šī dziedāšana un laivas šūpošanās mani ieaijāja.

Es noliku galvu uz spilveniem, kas pēc turku paražas bija novietoti visapkārt. Manas acis aizvērās un salds gurdenums pārņēma visus locekļus. Es negulēju, bet tas arī vairs nebija nomods. Šī balss, kura tik maigi dūdoja mīlas vārdus skaistajā itāliešu valodā, kas jau pati par sevi ir mīlas mūzika; šīs ūdenī līkstošo puķu smaržas un smaržojošie dzīvžogi krastā; koki, kuru ziedu čemuriem pārpilnie zari nokarājās līdz pat ūdens līmenim; šie vagulīši, kas sīkdami griezās ap mums, un koku lapotnē paslēpušies put­niņi, kuru melodiskais vidžinājums šad tad iespiedās manā snaudienā; dienas tveice, kas mani nogurdināja, un airu klusā guldzēšana ūdenī, tas viss mani apbūra un pildīja manu sirdi ar tādu neizsakāmu aizgrābtību, kādu varbūt nekad vairs neesmu pieredzējusi, kopš dzīvoju šinī pasaulē, kur viss ir tik reāls un kur vairs nav šo spārnoto sapņu, kurus es gribētu nosaukt par iedvesmu no augšas.