Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Karalis (tas viņš toreiz jau bija) vēlāk jokoja ar saviem galdabiedriem.

— Kungi, es ar jums apejos slikti, bet es taču neesmu Ludviķis XIV. Nevajag no manis prasīt vairāk nekā es spēju.

Viņa vecākajam dēlam bija pavisam pretēja gaume; sevišķi tas nāca redzams, kad viņš kļuva par karali.

Viktors Amede mēdza teikt:

— Vai jūs ar saviem dimantiem esiet mirdzošāki? Vai jūs domājat, ka valdnieka lielums vērtējams pēc viņa izdevumiem? Ja vien jūsu tauta ir bagāta un jūtas laimīga, tad ģerbjaties kaut vai bakalaura svārkos, jūs būsit lielāki nekā Indijas radžas ar visiem viņu dārgumiem.

Stāsta, ka tagadējais karalis turoties pie tā paša uzskata. Bet viņa vecākais brālis, kurš aizgāja tik nelaimīgā nāvē, nebūtu bijis apmierināms ar bakalaura svārkiem un nodalītām porcijām. Viņā bija daudz dotību, lai reiz no ta iznāktu varens valdnieks un, pazaudēdams viņu, Pjemonts ir daudz ko zaudējis.

Izcilās Viktora Amedes īpašības atmirdzēja visā savā spožumā tiklab kara, kā arī miera laikā. Viņa personā bija apvienots veikls administrators, smalks politiķis un drošsirdīgs karavadonis. Viņš Eiropā ieņēma tādu vietu, kā to neviens cits nebūtu varējis izdarīt.

Neviens tik labi nepazina valdošos kabinetus un to intrigas. Visu iespaidīgo personu, visu valsts sekretāru, visu valdnieku un viņu mīļāko tikumus, paražas, raksturus viņš pazina uz to labāko.

Kad šī nožēlojamā Burgundijas hercogiene, viņa meita, devās uz Fran­ciju, viņš tai tā iemācīja un ieskoloja šā galma mehāniku, it kā viņš tur pats no laika gala būtu dzīvojis.

Viņas iespaidā nonāca Mentenonas kundze, pats karalis un viņa kļuva šīs zemes valdniece tādā laikā, kad tik grūti bija valdīt un viss tas bija iespējams tikai pateicoties karaļa, viņas tēva, padomiem.

Man bieži nācās pārliecināties par viņa gudrību un lielajām cilvēku pazīšanas spējām. Bet to visu mēs vēlāk redzēsim.

Tāpat arī, kā mēs redzējām, Sistēmas princis, viņa pavaldnieks grāfs Provana, dons Gabriels un pat Karinjanas princis viņu ik dienas mudināja ņemt valdības grožus savās rokās.

Bez šaubām — tā arī bija viņa karstākā vēlēšanās, bet viņš gribēja izlikties, ka to piespiež, lai neaizvainotu Karalisko kundzi un lai izskatītos, ka viņš padodas vienīgi apstākļiem un savu pavalstnieku lūgumam. Tās ik rītu bija nebeidzamas konferences, kurās viņš tiem suflēja, kas tiem jāsaka, lai viņš varētu izšķirties. Viņš cēla iebildumus, lai tie tiktu atspēkoti. Viņš uzmanīgi runāja ar savu māti un padevīgi uzklausīja tās atbildes.

Turas grāfs, viens no viņa galvenajiem uzticības vīriem, straujš, nepa­cietīgs, drošs un uzņēmīgs cilvēks, reiz pēc kādas ieilgušas konferences pie sava kunga, aizgāja, teikdams Sistēmas princim:

— Es redzu, ka viņš ir jāpiespiež. Es to izdarīšu un, ja vien jūs varat man ticēt, tas notiks jau rīt pat.

Viņi devās kopā uz Rivoli un uzrakstīja cirkulāru visiem valsts minis­triem, padomniekiem, ģenerāļiem, cietokšņu komendantiem, lai ar to visiem paziņotu, ka, sākot ar šo dienu, viņš nolēmis pieprasīt savas tiesības, ko tam viņa dzimums un pilngadība dod.

Līksmi un priecīgi viņi atgriezās ar šo dokumentu, lai princis to parakstītu. Kaut gan šis viņu jau nepacietīgi gaidīja, tomēr viņš vēl cēla tūkstoš iebildumu, pirms dotu savu piekrišanu.

— Bet mana māte, — viņš nemitīgi atkārtoja, — mana māte! Tas viņai būs tāds sitiens, ka es to neuzdrošinos izdarīt. Es viņu pazīstu.

— Un tas būtu viss? — to bez kādas kautrēšanās pārtrauca dons Ga­briels. — Nu tad es došos pie Karaliskās kundzes un atnesīšu jums viņas piekrišanu! Es, es arī viņu pazīstu!

Un tiešām — viņš aizskrēja. Pavaldone to uzklausīja, acis nepa­mirkšķinādama, lai kāda vētra trakoja viņas sirdī. Viņa pat nedeva tam laiku pabeigt savu priekšlikumu.

— Mans dēls vēlas valdīt un neuzdrīkstas man to teikt. Mani pavalstnieki to skubina, bet, baidīdamies mani aizvainot, viņš noraida to lūgumu. Jums taisnība, monsieur, jūs mani pazīstat labāk nekā viņi. Es tūdaļ gribu visus apmierināt.

Viņa paņēma spalvu un uzrakstīja savam dēlam vēstuli, īstu veiklības un nesavtības paraugu. Es ilgi tiku to glaLijusi, bet Savojas hercogs man to noņēma.

Par to es šodien sevišķi skaišos, jo tā būtu kļuvusi vēsturisks dokuments. Viņa to uzrakstīja vienā spalvas vilcienā, nemaz nepārlasot.

Karaliskā kundze rakstīja tam, ka tajā vecumā, kādā viņi abi atrodas, viņam pienākas valdīt pašam, bet viņai — uzlabot savu iedragāto veselību. Tāpēc viņa tam lūdza atļaut tai nomest valdīšanas nastu, ko viņa vārdā tik ilgi nesusi, cerēdama uz šo dienu.

Vai var būt vēl kas maigāks un kautrāks par šo izteiksmes veidu? Vai var runāt vēl cēlāk un cienīgāk?

Dons Gabriels atgriezās, starodams priekā. Sazvērestība bija izdevusies. Viktors Amede uzlika galvā savu tēvu kroni.

— Jūs, kungi, to vēlaties, mana māte to lūdz, es piekrītu. Lai Dievs dod, ka es valdītu tikpat slaveni kā viņa un darītu manu tautu tikpat laimīgu, ka tā bija zem viņas varas! Tāda ir mana vēlēšanās. Lai Dievs man palīdz!

Tai laikā es jau biju Turīnā. Es vēl atceros, kādu saviļņojumu sacēla šī jaunā vēsts un cik nošļucis garastāvoklis bija manai vīramātei, kuras varenība saplaka līdz ar viņas kundzes aiziešanu.

Viņas acīs Savojas hercogs bija izrādījies ļoti nepateicīgs un maz godprātīgs, atļaudamies sev tā nobīdīt pie malas valdnieci, kas tik ilgus gadus ar tādu saprātu un rūpību par viņu gādājusi.

Mūsu savstarpējās sarunās viņa par to bieži žēlojās, bet labi, ka atklātībā viņa to neriskēja izrādīt.

Mans vīrs, kurš atradās tādā pašā aizbildniecībā kā princis, neuzdrošinājās nekā iebilst, bet viņš labprāt būtu sekojis šim paraugam, lai nokratītu savu jūgu.

Deverī kundze nevarēja un nevarēja nomierināties. Viņas sirdi sevišķi grauza tas, kad tā iedomājās kādu citu kā pirmo galma dāmu pie nākamās hercogienes, kurpretī viņai līdz ar savu bijušo kundzi jāaiziet atvaļinājumā. Tādēļ arī viņa tik ļoti vēlējās, lai es ieņemtu šo vietu, tad viņa būtu vēl varējusi saglabāt savu iespaidu un ar manu starpniecību visu būtu vadījusi pēc sava prāta.

Kaut gan es vēl biju tīrais bērns, es to jau nopratu, un neļāvos sevi ievilināt šajos slazdos.

Tiklīdz princis bija kļuvis valdnieks un viņa laulības bija nolemtas, Karaliskajai kundzei vairs cits nekas neatlika, kā palikt mierīgi pilī un nodarboties ar labdarību.

Viņa pietiekami labi pazina savu dēlu, lai zinātu, ka no šā laika tas viņai vairs neļaus iejaukties valsts darīšanās.

Viņai bija diezgan takta pašai atiet sānis un nogaidīt, kamēr tas griezīsies pie viņas pēc padoma, ko tas mēdza darīt tikai tādos gadījumos, kad viņš bija nodomājis par katru cenu rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Es jau runāju par Viktora Amedes laulībām ar Orleānas princesi Mariannu.

Tā kā man īsti nepiederas vērtēt šo princesi, tad es par viņu teikšu tikai dažus vārdus. Mans stāvoklis ir ļoti delikāts ne tik vien tāpēc, ka man pret princesi nebūtu bijis pietiekami daudz cieņas, vai arī citu kādu pārkāpumu dēļ pret to, izņemot vienīgi viņas vīra mīlu uz mani un manu kļūdu. Es zinu, ka viņa par to sevišķi neuztraucās. Mīla viņai maz ko nozīmēja un vēl mazāk — vara.

Ilgodamās pēc Francijas, pēc savas ģimenes, viņa Savojā citu neko nemīlēja kā vienīgi savus bērnus. Kad viņa ieradās, tā bija pret mani laipna un labvēlīga. Viņai patika redzēt mani savā tuvumā. Mēs stundām ilgi runājām par Versaļu, par Parīzi, par Senkludu un arī par galmu, kur man gan toreiz, manas mazgadības dēļ, nebija atļauts ierasties, bet kuru es tomēr pazinu pēc manu vecāku un draugu nostāstiem.