Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Bez tam vēl man bieži bija tas gods tikt novestai uz Palērojālu, lai spēlētos ar monsieur meitenēm, no kurām Savojas hercogiene bija pati jaunākā. Vecākā apprecējās ar Spānijas karali, bet, diemžēl, neskatoties uz šīs skaistās saistības ārējo spožumu, viņas laulības dzīve bija nelaimīga.

Franču princeses vispār neder laulībām ar ārzemniekiem.

Abas šīs monsieur meitas cerēja apprecēties ar monsiņjoru; to viņas sev bija ieņēmušas galvā un, viena otrai slēpdama, abas klusībā bija viņā iemīlējušās. Nabaga Spānijas karaliene veselu mēnesi vāļājās pie Ludviķa XIV troņa pakāpieniem, lūgdamās nenotiesāt viņu uz šīs, viņai pretīgās, laulības dzīves mokām.

— Ko jūs, madame, sūdzaties? — viņš tai atbildēja. — Es tiešām nezinu, ko vēl vairāk savas meitas labā es varētu darīt.

— Nē, sire, bet jūs gan savas māsasmeitas labā varētu darīt kaut ko vairāk.

Savojas lielkundze bija tikpat neapmierināta kā viņa, jā, pat vēl vairāk, jo Savoja nav Spānija.

Tai laikā es vēl baudīju viņas uzticību. Viņa mani lūgšus lūdza kļūt par tās galma dāmu. Es atteicos un vēl šodien esmu priecīga par to. Kas vēlāk notika, būtu noticis tik un tā, un es būtu jutusies vainīga kā manas kundzes uzticības negodīga valkātāja un būtu līdzinājusies mājas zaglei.

Princese nebija tik skaista kā Spānijas karaliene, bet viņa no nabaga Henrietes kundzes bija mantojusi apburošu pievilcību. Neviena neprata dejot labāk par viņu. Viņai bija maiga, sirsnīga balss, un sevišķi viņas itāļu akcents bija patīkams.

Viņas augstais laulātais draugs to nemaz nemīlēja: viņa bija tam pārāk laba un vientiesīga un skatījās uz savu vīru bez kādiem aplinkiem. Viņš, mūžīgais sofists, neticēja citu atklātībai. Visvienkāršākajos vārdos viņš centās saskatīt kādu apslēptu jēgu. Šā iemesla un vēl arī tūkstošiem citu dēļ viņu laulība nebija laimīga.

Tomēr princesei bija seši bērni. Izņemot pašreiz valdošo, tie visi nomi­ra jaunībā.

Man šķiet — es jau teicu, ka Savojas valdnieka jūtas pret Ludviķi XIV bija dalītas. No vienas puses viņš, pats negribēdams, to apbrīnoja, no otras puses viņš centās tam kaitēt, kur vien tas bija iespējams. Viņš vairāk tiecās uz Austrijas valdošā nama pusi un labprāt vēlējās tā uzplaukšanu un Francijas karaļa pazemošanu, jo jāatzīst, ka viņš to apbrīnoja pat līdz skaudībai, kas man bieži lika pārdomāt.

Kā zināms, tad es biju viena no tām dāmām, ar kurām visvairāk sagājās abas hercogienes. Tāpēc man arī pie viņām bieži nācās sastapties ar Savojas valdnieku, kurš parasti uzturējās viņu sabiedrībā, jo toreiz tam vēl nebija nevienas mīļākās.

Kaut gān viņš nevienam sevišķi nepieķērās, pret mani tomēr tam bija vairāk simpātijas. Šīs simpātijas gan vēl nekādā veidā neizpaudās, bet neviens par tām nešaubījās. Es pati tās vēl nepavisam neapjautu un tikai kaut kāds instinkts mani darīja uzmanīgu.

Runāja par Venēcijas izpriecām, par karnevālu, par tērpu greznumu un par to, cik patīkami būtu to visu reclzēt.

— Kas attiecas uz mani, es domāju tās apmeklēt, - pēkšņi ieteicās hercogs.

— Jūs, mans dēls? — izbrīnījusies jautāja hercogiene.

— Jā, madamc, es: vai tad man nebūtu atjauts manos gados drusciņ papriecāties?

— Es nesaku, ka tas nebūtu atļauts. Tomēr tas būs visai neparasti. Vai tik šajā akcijā nesaskatīs kādu politisku nolūku?

— Politisku akciju, madamc, var saskatīt katrā valdnieka solī. Un muļķis būtu tas, kas nodarbotos ar šādiem niekiem.

— Bet, mans dēls, ja Francijas karalis…

— Madame, Francijas karalis man nevar liegt iet uz balli, tāpat kā es viņam neliedzu iet pie bikts vai mīlināties ar Mentenonas kundzi. Jūs vienmēr aizmirstat, ka jūs vairs neesat Nemūras jaunkundze, bet Savojas hercoga māte, un ka jūsu dēls cer reiz Eiropā kaut kas būt. Nu, redzēsim, manas dāmas, kura no jums ļausies pavedināties no Venēcijas valdības jaukajiem solījumiem? Kas nāks man līdzi?

— Es, — atbildēja valdošā hercogiene, — ja jūs to atļaujat.

— Tas, madame, jau pats par sevi saprotams, reiz es pats tur būšu, bet no šīm dāmām?

Hercogiene pagriezās pret mani.

— Deverī kundze, vai jums nepatiktos mani pavadīt? — viņa jautāja.

Es savukārt pagriezos pret vīramāti, par ko visi sāka skaļi smieties, un

atbildēju:

— Ar lielāko prieku, madamc, bet…

— Bet kas jums to var liegt, ja jūs tā vēlaties, — dzedri atteica grāfiene atraitne. — Mans dēls un es, vai tad mēs būtu tik neatjautīgi un nesaprastu, kādu godu mums parāda viņas augstība?

— Tātad es varu iet, madamel Ak, kāda laime!

Grāfiene Deverī man uzmeta iznīcinošu skatienu. Šis brīvē pasprukušā bērna izsaucines pārāk skaidri norādīja uz manu verdzību. Bet es par to nedomāju un priecājos no visas sirds.

Mājās man nācās uzklausīt veselu sprediķi.

— Jūs, madame, brauksit viena: mans dēls paliek še. Viņa augstība to nav uzaicinājis viņam sekot. Jums vajadzēs pašai būt nomodā par jūsu izturēšanos, lai uzvestos, kā tas jūsu kārtas dāmai pienākas.

Es atbildēju viņai ar dziju reveransu. Tas bija mans panēmiens ik reizi, kad es negribeju tuvāk izskaidroties. Grāfs Deverī nekad neteica ne vārda.

Trīs dienas pēc šīs sarunas mēs jau bijām ceļā uz Venēciju. Savojas hercoga sagatavošanās ceļam vienmēr bija īsa un ātra.

Hercoga kundzes svītā bija pavisam tikai piecas vai sešas jaunas dāmas, un neviens nebūtu varējis iedomāties, ka šai nabadzīgajā karietē suverēns valdnieks brauc apmeklēt republiku. Visnabadzīgākajam Venēcijas patri­cietim bija greznāka svīta.

Ceļā gāja jautri, tikai es viena biju skumja. Tas, ka līdzās nebija mana vīramāte, nevarēja atsvērt to, ka līdzās nebija mana vīra. Bet pēc lielāka ceļa gabala izgaisa arī mana nomāktība.

Venēcijā ieradāmies jaukā februāra rītā un apmetāmies pie viņa augstības sūtņa, kurš bija sagatavojis mums lielisku sagaidīšanu.

Tika norunāts tai pašā vakarā maskās doties uz Marka laukumu.

— Manas dāmas, — teica hercogs, — mēs esam atbraukuši šurp paprie­cāties un to mēs arī darīsim. Kas attiecas uz mani, tad es esmu nodomājis uzbrukt visai pasaulei un ieteicu jums darīt to pašu. Monsieur, — viņš piebilda, pagriezies pret Francijas sūtni, kurš bija paguvis atsteigties, lai apsveiktu princesi, — sniedziet jūsu roku Savojas hercogienei. Es vēlos, lai visi zinātu, cik ļoti mani pagodina saistība ar Viņa Majestāti Ludviķi XIV un cik ļoti man rūp tās uzturēt spēkā.

Monsieur Davo šie komplimenti neapmulsināja: pats būdams smalks diplomāts, viņš viegli uzminēja karaļa slepenos nodomus vai vismaz tos nojauta, un no šā laika starp abiem iedegās cīņa.

Gondolās mēs aizbraucām uz Marka laukumu, kur nepārredzamais daudzkrāsainais pūlis mūs, kas pie tā nebija pieraduši, pavisam apreibināja.

Bija ieradušies arī dodža un visgaišākās Republikas pārstāvji, lai apsveiktu hercogu. Tā kā viņa atbraukšana bija zināma, mūs jau no visām pusēm ielenca inkvizīcijas policija.

Viktors Amede palika ilgu laiku kopā ar hercogieni un Francijas sūtni. Tad viņš sāka plosīties ar dažām maskām. Viņas pret to izturējās piesardzīgi, it kā pazīdamas viņu. Tāpēc viņš kļuva nepacietīgs, turklāt viņam apnika arī pastāvīgi atrasties Francijas vēstnieka acīs. Draiskodamies viņš saņēma mani aiz rokas un aizveda gabaliņu tālāk.

— Madame, — viņš teica, — vai jūs, kas esat francūziete, nevarētu piespiest monsieur Davo acis palūkoties arī kaut kur citur nekā tikai uz mani? Es nebūt neesmu ieradies Venēcijā, lai neparunātos ar dāmām, un, nemaz neapbēdinadams hercogieni, es gribētu pārliecināties, vai patricietes tiešām ir tik gudras, kā to par viņām mēdz teikt.