Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Mans vīrs nosēdās pie manis un man pie auss klusi čukstēja… Ko — es nezinu… Bet viņš runāja ilgi, viņa vārdi atbalsojās manā sirdī, iespiedās tur dziļi, dziļi un atdzīvināja to, kā ziedos ielijuši rasa.

Es neatbildēju ne vārda, bet tikai klausījos, klausījos. Viņa roka glāstī­dama uzmeklēja manējo, es atbalstījos uz to. Mūsu ļaudis bija tālu, laivas otrā galā, telts brokāta priekškars slēpa mūs viņu aeim.

Un tad es saņēmu no sava vīra pirmo skūpstu, kura iespaids nav aizmirstams, ne arī vēlreiz izjūtams. No visiem jaunavības pametumiem šis ir visjaukāk dodams un ņemams un arī pirmais, kas zūd.

Bet par to es netiku stāstījusi Voltēram: viņš būtu pazobojies par mani. Šis gadu simtenis vairs nesaprastu, kā mēs tā varējām izniekot mūsu jaunību. Tagad dzīvo straujāk un plašāk.

Pavaldonības laiks ir mūs izārstējis no mīlas garlaicībām, un pret šādām slimībām pavaldonis ir izrādījies teicams ārsts.

Pēc manām domām tas ir ļaunums, bet es arī nezinu, ko še darīt un nevaru pierakstīt šim laikam to, kā tam nav: proti, sirds smalkjūtību. Tagad meklē tikai faktus un pierādījumus un nedod pat ne graša par mūsu sapņiem. Bet — vienam patīk šis, otram tas. Pēc manām domām senākajām mīlas tradīcijām bija tomēr vairāk priekšrocību un no maniem ilgajiem meitenes gadiem, kur tik maz bija vaļības, tieši šīs nerātnības ir tas, kā man visvairāk žēl.

Bija pienācis vakars un līdz ar to laiks atgriezties Turīnā, lai atkal uzņemtos piepsiesto attiecību smagās važas. Grāfs Deverī lūkojās manī un es jau vairs nenolaidu acis. Man bija ienākusi prātā vēl kāda niķīga iedoma, kā sariebt Deverī kundzei un sagādāt mums vēl dažus laimes mirkļus.

— Mans draugs, — es teicu, (es jau uzdrošinājos viņu šādi uzrunāt), — kā būtu, ja mēs paliktu še uz vakariņām?

— Vai jūs to gribētu? — viņš atjautāja, būdams priecīgi pārsteigts, bet mazliet apjucis.

— Es būtu ļoti priecīga! Dodiet rīkojumu!

Tas tūdaļ tika izdarīts un arī nekavējoties izpildīts. Šoreiz mums vairs neklāja lielajā viesību ēdamzālē, bet ziediem klātā lapenē lāpu gaismā, tālam mūzikas skaņām skanot. Pie mūsu kājām plūda Po un ugunis atmirdzēja tās ūdeņos. Tas bija tik skaisti!

Mēs dzērām Lakrima Kristi vīnu no mūsu kalnos iegūta kristāla glāzēm un, kad mēs pēc deserta piecēlāmies, pulkstenis jau bija vienpadsmit. Bija jau par vēlu atgriezties Turīnā. Deverī kundze jau būs devusies pie miera vai palikusi pilī. Kāda nozīme bija to darīt? Tik un tā bāriens bija neizbē­gams. Paildzināsim tāpēc savas brīvības skaistos mirkļus, cik vien tas iespē­jams!

Šādas domas klusībā nodarbināja mūs abus. Slēdziens bija viens un tas pats, un tīri spontāni tika izteikts no abām pusēm.

— Ja nu mēs paliktu! — mēs abi reizē iesaucāmies.

— Bet vai tas ir iespējams? — es piebildu.

— Un jūs riskētu gulēt manas vecmāmiņas istabā?

— Labprāt.

Un tā, lūk, istaba ar skaistu ungāru ādas tapsējumu, zeltīto tualeti un brīnišķīgo gultu dabūja savu pirmo iemītnieci, Deverī namā ieprecētu jaunu sievieti. Bet, ak vai! man jāatzīst, ka vecās pareģojums piepildījās. Ja viņa būtu melsusi niekus, šie memuāri nekad netiklu uzrakstīti.

Un kas man būtu bijis ko stāstīt?

Stingri tikumiskajām sievietēm ir maz ko par sevi teikt, un par citiem viņas var runāt tikai zināmos apstākļos vai izpildot zināmus pienākumus, kas dod tām iespēju iedziļināties interesantos noslēpumos.

Seviņjī kundzes vēstules nekad nebūtu bijušas tik interesantas, ja viņa tajās runātu tikai par sevi un šo Degrinjana kundzi, kuras es nekad neesmu varējusi ciest. Par laimi Ludviķim XIV bija daudz mīļāko un favorītu, kuru dzīves aizkulises tā labi pazina.

Otrā dienā mūs atmodināja ziņnesis no manas satrakotās vīramātes. Viņa bija atsūtījusi savu pirmo kambardāmu, kurai pilnīgi uzticējās, lai ar viņas palīdzību pārliecinātos par manu rīcību un izturēšanos. Viņa nolādēja savu stāvokli, kas to spieda palikt viņas augstības tuvumā un neļāva tai ar savām acīm pārliecināties par to, no kā viņa visvairāk baidījās. Šī meiča, kuru viņa sauca par mamzeli Lūciju un kura pēc dzimuma bija šveiciete, ar savu raksturu un īgno izskatu bija īsts savas kundzes prototips un pilnīga kopija.

Mariona to nevarēja ciest. Tanī rītā, tiklīdz viņa ieradās, Mariona, kuru bijām paņēmuši līdz, tai atbildēja, ka iešot palūkot, vai grāfa kungs ar kundzi jau atmodušies, lai tiem varētu nodot atnesto ziņu.

— Atmodušies! — iesaucās Lūcija. — Vai tad viņiem jāatmostas reizē? Tas līdz šim ar tiem vēl nekad nav gadījes.

— Bet šorīt gan laikam tā būs, — atcirta Mariona uzvaras priekā, — kad jau guļ vienā istabā…

— Vai tad grāfa kungs ir tai pašā istabā, kur kundze?

— Vai tad tas nav gluži dabīgi, ka viņš tur ir?

— Labi, mana mīļā, — atteica Lūcija, kas prata labāk savaldīties, — tas neattiecas ne uz mani, ne uz jums. Tā ir mūsu kunga darīšana. Paskatieties, lūdzu, vai viņi var mani pieņemt!

Marionai nebija ko iebilst. Tā kā Babetei, kas bieži sirga, nācās arvien palikt istabā, tad Mariona bija kļuvusi par manu pirmo pavadoni. Es varēju arī pieņemt itālietes, bet es to darīju tikai tad, kad etiķete prasīja. Viņas man nepatika, bez tam man vēl bija aizdomas, ka viņas ir manas vīramātes spiedzes, kā tas bieži arī bija.

Mariona torīt uzmanīgi pavēra mūsu gultas zeltītos priekškarus un, graciozi paklanījusies, teica:

— Atraitne grāfienes kundze atsūtījusi apvaicāties par jūsu ekselencēm. Tai nolūkā ir ieradusies mamzele Lūcija.

Ak, mīlas vara! Manam vīram nemaz vairs nebija bail, un viņš sāka smieties.

— Lieciet ienākt mamzelei Lūcijai, lai viņa varētu paziņot manai mātei, ka es savu mūžu neesmu juties labāk.

Ienāca mamzele Lūcija, dzeltenāka nekā viņas cepures lentas, un palika pārsteigta bez valodas stāvam.

— Grāfa kungs!.. — viņa šļupstēja, — grāfienes kundze…

— Atraitne grāfienes kundze, — atbildēja mans vīrs, uzsvērdams vārdu „atraitne".

— Atraitne grāfienes kundze, — atkārtoja uzticības dāma, pie kam viņas seja savilkās kā skābs krējums, — vēlas zināt, vai jūsu ekselences ir labi pavadījušas šo nakti un kāpēc viņas vakar nav atgriezušās Turīnā. Vai neveselības dēļ?

— Vienīgi tikai mūsu pašu patikas un nekā cita dēļ, — es atteicu. — Mēs še izklaidējāmies un tāpēc arī palikām, tas ir viss. Aplieciniet Deverī kundzei mūsu visdziļāko padevību un sakiet, ka no šīs dienas… pēc brīvdienām mēs atgriezīsimies Turīnā.

— Bet, madamc i viņas augstībai, Karaliskajai kundzei par to nekas nav teikts…

— Es aizsūtīšu kādu no saviem ļaudīm pie viņas augstības, — Lūciju pārtrauca mans vīrs, kurš savas mātes prombūtnē bija kļuvis grāfs Deverī šā vārda pilnā nozīmē, — un jums, mamzel Lūcija, par to nebūs jārūpējas.

Es paslēpu seju zem segas, tik ļoti man gribējās smieties un tik ļoti mani smīdināja mamzele Lūcija, kuras deguns stiepās arvien garāks. Vīrs manās acis bija izaudzis trīs elkoņu garš, kā Nebukadnecara statuja svētajos rakstos. Mamzele Lūcija apmulsusi, atmuguriski kāpdamās, izgāja, lai aiznestu par mums ziņojumu, kam pie grāfienes Deverī bija jāsaceļ īsta revolūcija. Mariona to izvadīja ar ironisku un izsmejošu ceremoniālu, atvērdama tai gandrīz vai abas durvju puses.

Mūsu līksmie smiekli tai sekoja, to pagalam saniknodami. Vēlāk mums par to nācās samaksāt, bet vai tad jaunība ko aprēķina?