Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Es viņu redzēju galmā audiencē pie Karaliskās kundzes. Gandrīz vai visu laiku viņš pavadīja kopā ar mani, stāstīdams par Franciju, cik daudz viņš tur pametis draugu un cik tam bijis žēl to atstāt.

Viņš pašreiz grasījās piedalīties karā pret turkiem, kurp arī bija devušies viņu augstības prinči Dekonti, par spīti karalim, kas tiem šo bēgšanu nekad nevarēja piedot. Viņiem to visu mūžu vajadzēja nožēlot.

Princis Eižens bija skavenās Soasonas kundzes dēls, bet Soasonas kundze bija tuvos rados ar kardinālu Mazarīni, ko Ludviķis XIV tik ļoti mīlēja savos jaunības gados, bet vēlāk nežēlīgi pievīla. Viņai bija nācies atstāt Franciju 1860.gadā kādas prāvas dēļ, kurā figurēja burvestība un vēl daudz sliktākas lielas. Soasonas kundze tika ļoti sakompromitēta un viņu turēja aizdomās par vairākkārtīgām noindēšanām, un ja karalis, ņem­dams vērā senākos sakarus, nebūtu piekritis viņas bēgšanai, tai būtu nācies stāties Augstās tiesas priekšā, kas kā to apgalvo, uz izmeklēšanā iegūto materiālu pamata būtu atraduši pietiekami daudz iemeslu viņu notiesāt uz uguns nāvi. Karalis par to bija tik pārliecināts, ka viņš kādudien manas mātes klātbūtnē teica savam svainim Bujonas hercogam:

— Es gan ļāvu grāfienes kundzei, — tā viņu parasti titulēja, — no Francijas aizbēgt, bet debesis lai dotu, ka man nebūtu Dieva un manu pavalstnieku priekšā jāatbild, ka neesmu licis to notiesāt.

Spriežot pēc viņas turpmākajām gaitām un arī pēc tā, ko mēs vēl redzēsim, varēja iedomāties, uz ko visu šī sieviete bija spējīga un grūti būtu pie­ņemt, ka viņa toreiz tikusi nepatiesi apvainota. Viņas dēls no tās bija atsvešinājies. Šai laikā viņa uzturējās Briselē un gatavojās doties uz Spāniju.

Kad es princim Eiženam jautāju, vai viņš to nedomā apciemot, princis atbildēja:

— Nē; es došos tieši uz Vīni, un nu turienes uz armiju. Man nav ne mazākās patikas pie Soasonas kundzes sāniem baznīcā tikt nomētātam ar akmeņiem, kā tas ar dažu labu jau ir gadījies. Kā rādās, tad šie flamandrieši pret sātanu un viņa piekritējiem nav diezcik iecietīgi.

Princis Eižēns nebija sevišķi slaids, bet labi noaudzis, kaut arī kalsnējs un ar ļoti melnīgsnēju ādas krāsu. Viņam bija ļoti simpātiska seja ar patīkamiem vaibstiem un dedzīgām acīm. Savus melnos matus viņš nēsāja parūkveidīgi safrizētus, kas bija viena no viņa savādībām. Viņa mīlas uzvaru skaits Francijā, kur viņš triumfēja visās ielās, bija ļoti liels, bet ar to viņam nepietika. Viņš dzinās pēc slavas un gribēja iekarot sev spožāku stāvokli, nekā bija pārējiem valdošā nama jaunākajiem dēliem un viņa tēvam, kurš savās prasībās bija daudz mērenāks.

Vispirms viņš sev pieprasīja kavalērijas eskadronu. Vajadzēja gan dzirdēt, ka viņš pats to atstāstīja! Lai to panāktu, viņš vērsās tieši pie paša karaļa. Šis solis to pazudināja. Toreiz vēl visvarenais un pie galma lišķībām pieradušais Luvuā atrada, ka, neievērodams dienesta pakāpi un noraidīdams viņa atbalstu, jaunais cilvēks ir rīkojies bezkaunīgi pārdroši, un zvērēja tam mūžīgu naidu. Tāpēc, kad valdnieks viņam par to ieminējās, Luvuā nicīgi smīnēdams papurināja galvu: šo žestu pazina visi armijas virsnieki un zināja, ka tas nenozīmē nekā laba.

— Sire, princis Savojas Eižens! — lai Jūsu Majestāte par to labāk nemaz nedomā: viņš ir par vārgu un smalku armijas dienestam, viņš pat vienu karagājienu neizturēs.

— Tomēr nevar taču noliegt grāfienes Soasonas dēlam un kardināla Mazarini brālēnam šo mazo laipnību ļaut piedalīties gājienā. Atmetīsim arī viņam kādu kauliņu, lai cik mazs tas būtu.

— Jūsu Majestāte nepazīst šo jauno cilvēku, viņš ir bīstams: viņš alkst pēc slavas un goda un grib to sasniegt par katru cenu.

— Par katru cenu! Man šķiet, šis puisis ir lietojams, — teica karalis.

— Nē, viņš nāk no Dinoā dzimtas un ir rada Savojas namam, bet ārzemnieki nekad nav bijuši veiksmīgi viņiem uzticētos amatos.

Šo nedaudzo vārdu pietika, lai Ludviķis XIV, kurš diez kā nesim­patizēja princim, no tā novērstos. Kad Eižens ieradās pie Viņa Majestātes un ar klusu reveransu, kā tas bija pieņemts, izlūdzās karaļa atbildi, tas viņam atbildēja:

— Man ļoti žēl, monsieur, bet jūs esat par vārgu manam dienestam, — un izgāja ārā.

Bet jaunais cilvēks nezaudēja dūšu, viņš pārrevidēja savus uzskatus un nopūzdamies nolēma iestāties garīdznieku kārtā.

— Ja neesmu pietiekami spēcīgs, lai kalpotu karalim, — viņš pie sevis domāja, — es tomēr būšu diezgan spēcīgs, lai kalpotu Dievam.

Tēvs Lašēzs toreiz pārzināja visu bcneficiju un abatēriju lietas, un, lūk, princis, kaut arī sevišķi neiederējās šais aprindās, sāka parādīties viņa pieņemamajās istabās.

Tur viņš bija redzams it bieži, ka Luvuā, visatriebīgākais cilvēks pasaulē, to drīz vien uzokšķerēja arī zem sutānas un pa otram lāgam aizkrustoja tam ceļu. Viņam bija ar to vēl jānorēķinājās par viņa mātes parādiem, jo savas varenības laikā viņa bija to diezgan dancinājusi. Un tā, lūk, nākamais abats drīz vien sastapa ceļā vēl vienu šķērsli, pret kuru tam nekā vairs nebija ko teikt.

— Monsieur, — teica viņam Lašēza tēvs, — jūs esat pārāk brīvdomīgs uzskatos, lai kalpotu Dievam.

— Piedošanu, manu tēv, bet par to reiz vajadzētu tikt skaidrībā,— atcirta princis, kuru šī atbilde bija izvedusi no pacietības, — karalis man teica, ka es esot pārāk liels kapucīns, lai derētu zaldātos, un jūs sakāt, ka es esmu pārāk liels zaldāts, lai iederētos kapucīņos. Kuram no jums ir taisnība?

Bet taisnība bija abiem, jo neviens no sava viedokļa neatkāpās.

Velti mūsu lūdzējs spēlēja uz visām stīgām: visur viņš tika atraidīts. Tas viņu ārkārtīgi saniknoja un viņa sirdī iedegās nāvīgs naids pret mūsu kungu karali.

Prinči Dekonti apsvēra savu Ungārijas dēku, un viņš nolēma tiem sekot.

— Es vairs neatgriezīšos, — viņš teica saviem draugiem.

Noguris no piedzīvotajām neveiksmēm, atmezdams visam ar roku, viņš atstāja Franciju. Kad par to dzirdēja Luvuā, tas ņirdzīgi nošņāca:

— Jo labāk, viņš mūs še vairs neapgrūtinās!

— Ak, — iesaucās princis, kad tam šos vārdus atkārtoja, — es viņu patraucēšu citā vietā. Es atgriezīšos šinī zemē, no kurienes mani izdzen, bet atgriezīšos ar ieročiem rokā.

Un viņš turēja vārdu. Ludviķim XIV un Luvuā turpmāk nevienu reizi vien nācās nožēlot, ka tie nebija nojautuši, kādu kareivi tie ir aizsūtījuši savam ienaidniekam.

Princim Eiženam bija ārkārtējs naids pret Mentenonas kundzi. Es par to tiku bieži pārliecinājies un visdažādākos apstākļos, bet arvien tās bija tās pašas jūtas un tie paši draudi karalim un viņa favorītei.

— Ja man būtu izdevies nokļūt līdz Parīzei, — viņš teica man, kad pēdējo reizi tikāmies, — ja maršals Viārs nebūtu mani aizturējis pie De- nenas un ja angļi nebūtu sabojājuši man šo operāciju, tad es tagad būtu likumdevējs lielā monarha galvaspilsētā un Mentenonas kundzi būtu licis ieslēgt uz visu mūžu klosterī. Bet Dievs tā nebija lēmis.

Es pārāk ilgi esmu pakavējusies pie prinča Eižena un vēl pirms tā laika, kad viņš jau bija kļuvis pazīstams, bet es domāju, ka nebūtu slikti aprādīt viņa pirmsākumu cēlonisko sakarību, tāpēc ka reiz viņu redzēsim lielu un slavenu.

Es arvien esmu jutusi un jūtu vēl tagad pret viņu sirsnīgu draudzību, uz ko, es par to esmu pārliecināta, viņš man atbild ar to pašu. Mēs vēl turpinām sarakstīties. Kad pienāks kārta stāstīt par viņa lielajām kaujām un spožajām uzvarām, es mēģināšu darīt, ko spēju, kaut gan sievietēm kara apraksti sevišķi nepadodas. Ir taisnība, ka es tos vairāk esmu dzirdējusi no citiem, sevišķi no Savojas hercoga, kas tos ļoti mīlēja. Tieksme nonāvēt savu tuvāko ir tā, kas kara varoņiem atnes vislielāko godu. Kara zinātni, viltības un stratēģijas paņēmienus mācās tāpat kā vijoļspēli, tā ir reizē zinātne un māksla. Kas attiecas uz mani, es pārāk mīlu savu mieru, savu labsajūtu un savu māju, lai varētu nenosodīt cīņas un kara nemieru.