Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Uz karaļa mājienu visi izgāja.

Tad, ar pūlēm atspiedies uz elkoņa, jezuīts teica:

— Sire, jūs pret manis vienmēr bijāt laipns un labs, es labāk nevaru jums parādīt savu atzinību, kā dodot jums vēl pēdējo padomu, bet šis padoms ir tik vērtīgs, ka ar to varbūt pietiks, lai nolīdzinātu manu parādu pret jums: nekad neņemiet par biktstēvu jezuītu!

Kad karalis pārsteigts sakustējās, viņš vēl piebilda:

— Neprasiet man, kādi ir šā padoma dziļākie motīvi, to man vairs nebūtu atļauts jums teikt.

Viņš atslīga savos spilvenos un vakarā nomira.

Tas bija gandrīz vai tas pats, ko Mazarini bija teicis Ludviķim XIV attiecībā uz viņa pirmajiem ministriem.

Šo faktu man atstāstīja pats Viktors Amede un turklāt vēl vairākas reizes.

Kopš tā laika karalis nekad vairs neņēma sev biktstēvu no šā ordeņa un negribēja atstāt jezuītu rokās skolu vadību.

Obetona tēvs bija vēl jauns, pārāk jauns biktstēva amatam: viņam bija tikai trīsdesmit gadu. Es nezinu vai, pareizāk sakot, es zinu tīri labi, kāpēc viņu man bija izmeklējuši. Viņam vajadzēja stāties visciešākā sadarbībā ar manu vīramāti, lai tā būtu pārliecināta, ka ar viņa starpniecību varēs pār mani valdīt.

Viņš pie manis vērsās ar diviem vai trim jautājumiem un sāka jau klausīties, pirms es tam kaut ko biju atbildējusi. Šķita, ka viņš manās atbildēs meklēja kādu apslēptu domu un pēc maniem vārdiem centās mani izpētīt. Beidzot viņš man jautāja, vai es esmu bieži gājusi uz grēku sūdzēšanu. Mana māte bija ļoti dievbijīga un katru mēnesi mūs turp aizveda. Es viņam to pateicu un viņš apmierināts pamāja ar galvu, paskatīdamies uz Deverī kundzi, kas šinī sarunā bija klāt. Bet viņa pēc šā skatiena pat nepakus­tējās, tāpat arī visu atlikušo sarunas laiku.

Starp visiem šiem cilvēkiem mans virs man likās vismazākais puisītis pasaulē: viņam nebija neviena vārda, ko teikt vai, pareizāk sakot, viņam neļāva to teikt: viņš cieta, bet neuzdrošinājās to likt manīt. Šāda jūtu un prāta atkarība man arvien ir likusies visnožēlojamākais stāvoklis uz pasaules. Šī gļēvulības un mazdūšības cīņa ar gribu, saprātu un godkāri, manuprāt, ir neizturama un atgādina īstu elli.

Obetona tēvs palika uz pusdienām, uz kurām viņš bija uzaicināts līdz ar kādu citu mūku, kas tam bija nācis ceļabiedros. Tas ēda, ka bija bail skatīties, kas mani ļoti uzjautrināja: mūsu ēdiens tam gāja labāk pie dūšas nekā klostera virumi.

Pie pusdienu galda tika apspriests, ko darīt ar kādu zināmu abatu Ptī, Senležēras priesteri, kurš ģimenē bija ļoti iecienīts un kurš bija cerējis kļūt par manu biktstēvu.

-r Nelaiķa grāfs Deverī viņu uzskatīja par pareģi,— teica mana vīramāte, — un uzdeva viņam rūpēties par mūsu namu.

— Es vairākkārt esmu griezusies pie viņa. Manu dēlu jau no pašas mazotnes tēvs nodeva abata Ptī rokās un viņš ar nepacietību gaidīja manu vedeklu, lai uzņemtos gādību par viņas dvēseli. Ko lai es viņam saku? Esmu gatava derēt, ka viņš šovakar ieradīsies.

— Madamc, — atbildēja Obetona tēvs, pieņemdams to īpato sejas izteiksmi, kas nav aprakstāma, — es pasteigšos atstāt šo namu, jo baidos, ka mana klātbūtne varētu sagādāt jums neērtības. Par svētību baznīcai un jums pašai godājamie tēvi bija vēlējušies saistīt pie sevis jūs un grāfienes kundzi. Bet monsieur Ptī ir svēts, ļoti cienījams un ļoti dievbijīgs cilvēks, kas spēs jūs abas vadīt šinī un arī viņā pasaulē! Tāpēc es labāk atkāpšos. Tikai, man šķiet, jums būtu vajadzējis par to iepriekš informēt mūsu brālības tēvus, kas bez šaubām nebūtu uzsākuši sarunas, kur tos beidzot noraida.

Man nav iespējams attēlot tā sejas izteiksmi, kamēr viņš runāja, ne arī to, kādi draudi un solījumi izpaudās viņa lūpu lustībās, bet viņa nāsis izpletās un sarāvās kā plēšas. Kas attiecas uz viņa acīm, no tām nebija redzams nekas: ne baltums, ne redzoklis — garas skropstas līdzīgi priekškaram aizēnoja viņa skatienu.

Mana vīramāte nodrebēja.

Savojā toreiz šī brālība bija visvarena. Pateicoties abatam Delaskalija, tai bija radusies reta izdevība iespiesties mūsu namā kā priekšpostenī, lai no turienes sekotu galmam un ari mūs ierindotu to ļaužu skaitā, kurus bija ieteicams paturēt savā iespaidā. Vispirms jau grāfieni atraitni, hercoga galma dāmu un mani, kurai, pēc visa spriežot, vajadzēja sekot viņas pēdās.

Tāpēc mani kā sevišķu labvēlību bija lūguši, lai mana garīgā vadība tiktu uzticēta Obetona tēvam, kurš skaitījās viens no viņu slavenībām. To viņš arī drīz vien pierādīja, kad kopā ar kardinālu Saprāni aplaimoja zemi ar bullu U nigenitus.

Nebija noliedzams, ka manai vīramātei bija bail. Šī parasti tik augstprātīgā sieviete locījās kā niedra.

Abats Delaskalija bija viņu darījis uzmanīgu par dažām noraidījuma sekām. Priesteris Ptī un viņas draudzība ar to nespēja cīnīties ar šo vis­vareno ordeni, kuru vienīgi Viktors Amede spēja turēt grožos, kaut gan arī viņš nevēlējās ar to sanīsties.

Es, protams, šinī gadījumā izturējos pilnīgi pasīvi, jo man atlika tikai piekrist, un ja arī man būtu ļāvuši atbildēt, es tik un tā nezinātu, ko atbildēt. Kas attiecas uz mani, tad jāteic, ka mani priekšstati par biktstēvu saistījās ar pašu biktsceremoniju, kurā bija maz kā patīkama. Man tikai rēgojās priekšā biktskrēsla aizrežģojums, biktslodziņš, grēki, kas jāizsūdz, un gandarījums, kas jāizpilda.

Turpretī mans radinieks abats biktēšanā redzēja pavisaam ko citu: slepenu un neatvairāmu iespaidošanu bez sāncenša.

Tāpēc, lūk, mani vairākkārt arī pārsteidza un apmulsināja tie savādie priekšstati, ko uzspieda manai iztēlei, un pavedinošās jūtas, ko centās iedēstīt manā dvēselē.

Abats Delaskalija pie manis izmēģināja visas indes, kuras tas saņēma no briesmīgā kapucīņa Luidži.

Saruna turpinājās diezgan ilgi, un Obetona tēvu nācās ilgi lūgties, lai viņš paliktu. Pat mans vīrs pēc savas mātes mājiena atvēra muti un lūdza parādīt šo labvēlību manas jaunības dēļ.

Beidzot tēvs paklanīdamies deva savu piekrišanu un teica:

— Monsieur, atceraties, ka jūs mūs uz to piespiedāt.

Pēc pusdienām ieradās vēl dažas personas. Deverī kundze ap šo laiku parasti bija pilī; bet viņa augstība manas atbraukšanas pirmajās dienās bija atļāvis tai nebūt klāt.

Sāka spēlēt kārtis un uz ļoti lielām summām. Mani interesēja abata Delaskalija spēle, jo, neskatoties uz viņa tērpu, viņš bija viens no sava laika labākajiem spēlmaņiem. Tā kā viņš ieņēma augstus amatus jau nelaiķa hercoga un ari tagadējā laikā un pārvaldīja vairākas abatejas, viņa ienākumi bija ļoti lieli. Kā uz Valsts sekretāru visi uz to raudzījās ar cieņu; viņu uzskatīja par ļoti izveicīgu diplomātu, bet sabiedrībā un savā dzimtā viņš netika īpaši ieredzēts. Kas attiecas uz mani, tad man no viņa vienkārši bija bail.

Stundu pirms vakariņām kāds veca mažordoms, kas bija dzimis un uzaudzis mūsu namā un mīlēja to kā savējo, peteica manai vīramātei, ka esot ieradies Sentležērās priesteris un lūdzis apjautāties, vai grāfienei lab­patiktu to pieņemt.

Grāfiene pasteidzās atbildēt piekrītoši.

— Viņš, bez šaubām, paliks arī uz vakariņām? — jautāja mažordoms.

— Protams, — īgni atteica mana vīramāte.

Un patiesi — pēc dažiem acumirkļiem uz sliekšņa parādījās monsieur Ptī.

Viņa laipnais, cienības pilnais izskats tūdaļ noskaņoja mani draudzīgi pret to. Kaut gan viņam bija ne vairāk par četrdesmit pieciem vai piecdesmit gadiem, tā mati bija gluži balti un ietvēra īstu patriarha seju. Viņa patīkamais smaids, mierīgais un laipnais skatiens skaidri noteica viņa dabu un raksturu.