Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Tas ir neiespējami, Bernardo. Visu un it sevišķi tevis labā ir nepie­ciešams, ka viņš pazūd bez pēdām. Vai tu nezini, ka grāfs Mariani ir ļoti uzmanīgs un ka viņš gandrīz jau zina visu patiesību. Kas notiks, ja mēs nerīkosimies ātri? Bērna dzimšana kļūs visiem zināms fakts, tāpat arī, ka viņš ir piedzimis dzīvs un pareizā laikā, tas ir nepilnus septiņus mēnešus pēc grāfa atgriešanās, kurš bērna ieņemšanas laikā atradās vairāk kā simts jūdžu tālu no Itālijas… Ko mēs atbildēsim uz šiem faktiem?.. Bernardo, tu esi noziedzies un tev pašam ir jāvērš viss par labu, lūk, te ir zāles un nav cita līdzekļa… Es piekrītu, tas ir darbs, kas mīkstsirdim nebūtu pa spēkam, bet es esmu pārliecināts, Gavaca, ka tu neesi gļēvulis.

Bernardo pārvilka ar roku pār pieri, it kā gribētu aizdzīt kādu smagu domu.

— Nē, — viņš pēc neilgas klusēšanas teica, — es neesmu gļēvulis un, ja nu viņu citādi nevar glābt, kā tikai par šo cenu…

— Tu viņu glābsi, vai ne tā?

— Es ceru, ka man netrūks dūšas.

— Tad ņem šo flakonu un iegaumē sekojošo: ja kaut kas notiktu tavas neuzmanības dēļ, tu gulēsi kapā, pirms vēl no Anželas galvas būs nokritis kāds mats.

— Tēv, ja jūs viņu tik ļoti mīlat, tad ir neiespējami, ka mēs abi nesaprastos. Es paklausīšu jums tāpat kā viņai: lai Dievs man piedod, ja es būtu maldījies.

Bernardo paņēma flakonu un aizgāja. Bet bija vajadzīgs laika sprīdis, lai noietu ceļa gabalu no klostera līdz Santorī villai. Viņš soļoja lēni, ļaudams vaļu savām drūmajām domām. Brīžiem viņš apstājās, juzdams, ka viss viņa gribas spēks saslienas pret viņam uzspiesto upuri. Tad atkal viņam likās, ka starp viņa sirdi un prātu paceļas it kā vara siena un nepieciešamība paklausīt liktenim Šķita pavēlošāka un nepielūdzamāka kā jebkad.

Bija jau vēls, kad viņš ieradās Santorī villā. Kaut gan Bernardo vēl nebija īsti izšķīries, viņš tomēr juta sirdī pietiekami daudz spēka un enerģijas paklausīt liktenim, ja tas tiešām būtu neuzvarāms.

Pulkstens nosita pusnakti, bet vēlais laiks nevarēja būt par kavēkli cilvēkam, kurš pazina katru mājas iemītnieku un kuram še visas durvis bija vaļā. Karstās asarās kaisa viņa acis, kad tas, domās nogrimis, izgāja cauri vairākām istabām un beidzot nonāca tanī, kur līdzās jaunpiedzimušā šūpulītim gulēja aukle.

Še viņam vajadzēja apstāties, viņš juta, ka ceļi tam ļogās. Pēc maza brītiņa viņam izdevās aizvilkties līdz šūpulim; uz galda degošā lampa izplatīja nespodru gaismu un ar vēl neizjustām trīsām sirdī viņš raudzījās bērnā, kurš saldi gulēja. Tad viņš noslīga ceļos.

— Nē, — viņš teica, rokas saņēmis un ar asarām acīs, — Dievs nevar no manis prasīt tik smagu upuri… Nabaga bērns, tu dzīvosi, kaut arī tev nekad nebūs lemts pazīt savu tēvu…

Un paklausīdams vienīgi tikai savai sirds balsij, Bernardo atstāja šo istabu, kur viņš bija ienācis, lai izdarītu noziegumu.

Tomēr pēc trim stundām viņš atkal atgriezās, nezdams rokās kādu vā­rīgi satītu nastu, ko viņš nolika šūpulī, kur gulēja Anželas un viņa bērns.

Pēc mirkļa viņš aizgāja, aiznesdams kaut ko līdzīgu tam, ko bija ielicis šūpulī.

Iedams taisni pāri laukiem, Bernardo sasniedza kādu fermu divu jūdžu attālumā no villas Santorī. Kāda sieviete viņu sagaidīja pie zemnieku mājas sliekšņa, tai viņš nodeva savu saini, noskaitīja naudu un klusā balsī teica:

— Es jums uzticu vislielāko noslēpumu: jūsu bērns nav miris. Brī­nišķīgās zāles to ir izrāvušas no pašām nāves rokām. Tikai jūs par to ne ar vienu nedrīkstat runāt, kamēr es jums došu ziņu.

Pie šiem vārdiem viņš aizgāja.

Nākoša rītā Santorī villā runāja, ka Anželas bērns naktī ir miris. Un patiesi: šūpulī gulēja jaunpiedzimuša bērna līķītis.

Tai pašā laikā, kad konstatēja šo negaidīto nāves gadījumu, jauna nelaime piemeklēja Mariani ģimeni.

Nezināmu iemeslu dēļ pēkšņā nāvē nomira arī grāfa vecākais dēls.

Šinī nāves gadījumā bija darbojusies Luidži inde un tas bija Gavaca, kurš bija izplānojis šo noziegumu un to slepenībā izdarījis.

— Ak, tēv Luidži, — bija čukstējušas viņa lūpas, — tu runā tikai par manējo, kādēļ lai tas otrs tev būtu mīļāks?

Tā, lūk, grāfs Mariani vienā laikā saņēma ziņu par sava vecākā dēla un tāpat ari par otra bērna nāvi, kas bija dzimis pēc atgriešanās Itālijā.

Grāfu vispirms pārņēma šausmas; viņam likās, ka uz to no visām pusēm glūn nāve, bet tad viņš pasteidzās atkratīties no šīs pārejošās mulsas.

— Viņi mani grib tikai iebiedēt, — viņš pie sevis teica, — bet tās tiem neizdosies. Manā pusē ir mana nevainojamā dzīve un manas tiesības, par visu citu lai spriež tiesa un tā zinās atrast taisnību. Pēc astoņām dienām es būšu Santorī villā un — Dievs lai tad ir vainīgajiem žēlīgs! Ncnokusis es meklēšu rokā tos cilvēkus, kuri ir kļuvuši mani ienaidnieki, lai gan es nezinu, kāpēc. Šīm lietām jānāk gaismā. Man nav nekā ko bīties: es vienmēr esmu rīkojies godīgi un atklāti. Mani nicina un apstrīd manu grāfa titulu, kaut arī tas ir ticis piešķirts manam tēvocim, kura vienīgais mantinieks es esmu. Es vienmēr esmu gatavs no tā atteikties. Mariani tēvs ir bijis Dženovas tirgotājs, jā, es to nenoliedzu, bet tas bija sirsnīgs un godīgs cilvēks, un visi Spenco ģimenes dižciltigie nevarētu piepsiest nobālēt vienu Mariani. Es došos uz Santorī villu, šo noziegumu un nelietību perēkli, un redzēsim, vai drosme un godaprāts nebūs stiprāki.

Grāfa Mariani lēmums bija pārāk nopietns, lai kaut kas varētu viņu aizkavēt to īstenot. Nokārtojis savas darīšanas, viņš atstāja Turīnu, lai galīgi apmestos uz dzīvi Santorī villā, nebēdādams ne nieka par skandāliem un savstarpējiem ķīviņiem, kas to tur varbūt gaidīja. Viņš juta, ka vietējo zemes ļaužu un viņa kalpotāju sabiedriskā doma būs viņam labs atbalsts: viņa zināšanas lauksaimniecībā un administratīvajās lietās starp Santorī apkaimes mazgruntniekiem bija sagādājušas viņam daudz draugu jau toreiz, kad viņš pirmo reizi šinī īpašumā pavadīja savu atvaļinājumu. Viņu mīlēja un cienīja nevis kā savu sinjoru, bet vai nu kā labu kaimiņu, vai arī kā labu kungu, kurš labprāt sarunājās vietējo ļaužu dialektā, lai tie viņu labāk saprastu un vaļas brīžos nebūt nekautrējās kā īsts tēvs apsēsties pie savu kalpotāju galda.

Un tā, lūk, Mariani bija pilnīgā skaidrībā, kā viņu saņems zemes ļaudis un viņa muižu kalpotāji. Tomēr viņš nevarēja tikpat mierīgi domāt par to saņemšanu, kādu tam gatavoja sieva un sievasmāte. Bet šīs abas pat nenogaidīja viņa ierašanos: uzzinājušas par viņa aizbraukšanu no Turīnas, tās atstāja villu Santorī un apmetās Šivā, tādā kārtā uzticēdamās sevi Bernardo Gavacam, kas bija kļuvis par viņu intendatu.

Ar to situācija tagad bija skaidra: pretinieku pozīcijas bija labi nocietinātas, bet par nelaimi viņas bija atkarīgas no naudas un naudas jautājums ir visnepateicīgākais no visiem jautājumiem, kādus gadās iztirzāt ģimenē. Kaut gan marķīze Spenco, izprecinādama savu meitu grāfam Mariani, bija krietni paplicinājusi savus īpašumus, viņa vēl arvien bija ļoti bagāta. Bet viņas izdevumi vienmēr pārsniedza ienākumus, tā kā trūkums jau sāka apciemot Šivu, kurpretī villā Santorī, pateicoties Mariani gudrajai un saprātīgajai saimniekošanai, valdīja pārpilnība.

Bernardo Gavaca bija izmisis. Viņš bija veikls, saprātīgs cilvēks, kurš no viņa pārvaldīšanā nodotajām muižām prata iegūt vislielākos ienākumus un to viņš arī darīja. Bet visa tā vēl nepietika un viņam vajadzēja aizņemties.