Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Jau toreiz abats Delaskalija juta sevī mostamies to liktenīgo mīlu, ar kuru viņš man vēlāk tik neatlaidīgi uzmācās. Bet es viņu nemīlēju un tai vietā, lai mani nomierinātu, abata piezīme vēl pavairoja manu īgnumu.

Ak, šīs sirds mistērijas! No pretīga cilvēka mutes nekas mums nepatīk, turpretī mūs iepriecina viss, ko čukst mīļa cilvēka lūpas.

Netālu no Turinas ir maza pilsētiņa Šiva. Šis nosaukums vēl būs sastopams šajos memuāros sakarā ar tiem briesmīgajiem notikumiem, par kuriem jau ieminējāmies šīs grāmatas sākumā un kuros Mariani dzimtas locekļiem bija vai nu varoņu, vai upuru loma.

Pagaidām runa vēl nebija par šo asiņaino drāmu, bet gan par vienu no tiem sīkajiem starpgadījumiem, kādus ap mums radīja manas vīramātes piekritējs abats Delaskalija, lai sasniegtu savu sevišķo mērķi.

Pilsētas vidū atrodas kapucīņu klosteris. Dievbijīgie klostera iemītnieki ir devuši nabadzības solījumus, kas tomēr nav kavējis Savojas hercogus un daudzus citus augstmaņus ar neskaitāmām dāvanām padarīt šo mūku mītni bagātu.

Un tā, lūk, šie mūki dzīvo greznībā un pārticībā. Tomēr ļaudis joprojām tic viņu nabadzībai, tāpēc ka ik rītu dāvanu vācējs brālis Luidži, inteliģents un viltīgs cilvēks, netīrās drēbēs un ar maisu uz muguras iznāk pa vārtiem, lai lūgtu ticīgos atvērt tam savu dārgo roku. Šī ubagošanas sistēma bieži vien noder visdažādāko intrigu dzīšanai un tai pašā laikā stiprina ticīgo svētbijibu.

Šis Luidži bija kādas krietnas pjemontiešu ģimenes pastarītis. Vīlies savos nodomos, viņš kļuva par mūku, kurš buduāru intrigās pierādīja lielu inteliģenci un spējas.

Es nezinu, kādos apstākļos viņš bija iepazinies ar abatu Delaskalija. Viņu starpā nodibinājās tuvāki sakari, jo abi šie cilvēki bija kā radīti, lai saprastos.

Pirms neilga laika es biju ieradusies Turīnā. Vajadzēja sameklēt manas dvēseles vadītāju, un abats Delaskalija gribēja uzņemties tas rūpes un izvēlēties manu biktstēvu.

Tā ir delikāta lieta un tai laikā Pjemontā biktstēvs viegli varēja ietekmēt jaunas dāmas sirdi.

Kā zināms, es toreiz biju tikai četrpadsmit gadus veca. Abats baidījās, ka man vēl trūks piedzīvojumu un negribēja, ka es tiktu pakļauta kādai spēcīgai ietekmei, kas pilnīgi izslēgtu viņa iespaidu uz mani. Viņš bija noteicējs par manu vīramāti un gribēja būt ari noteicējs pār manu dvēseles ganu.

Šim cilvēkam bija savi nolūki. Viņš lika sevi aizvest uz Šivas klosteri un pieprasīja sarunu ar brāli dāvanu vācēju. Tiklīdz viņš bija nosaucis savu vārdu, tā vispadevīgi tūdaļ tika ievests klosterī.

Brāļa Luidži cellei bija ļoti ērmots izskats. Piekrauta ar fiolēm un retortēm, tā atgādināja laboratoriju. Likās, ka Luidži strādā pie kāda lielāka darba. Es šaubos, vai viņš bija mēģinājis taisīt zeltu, bet neapšaubāmi bija tas, ka viņš lielā vairumā pagatavoja gan derīgus, gan kaitīgus eliksīrus. Šīs dziras varēja atdot cilvēkam veselību, skaistumu (tā vismaz apgalvoja), pagarināt jaunību, mūžu, pēc patikas iemidzināt un nogalināt uz vietas vai arī palēnām.

Nezinu, kādus augus pašreiz apstrādāja Luidži, izvilkdams no tiem vērtīgo esenci, kad durvis atvērās un ienāca abats Delaskalija.

Parasti augstprātīgais mūks apvaldīja savu uzpūtību un pat kļuva lišķīgi pakalpīgs pret mana vīra tēvoci.

— Monsieur abat, jūs še!

— Vai tu par to brīnies?

— Ja gan, ka jūs ierodaties šinī nabaga cellē; vai nu man ir vajadzība pēc jums, vai…

— Vai man ir vajadzība pēc tevis.

— To sakāt jūs.

— Nu, labi, man tiešām ir vajadzība pēc tevis.

— Ak, — nomurmināja Luidži ar tik tikko manāmu smaidu.

— Tu zini, ka esmu izglābis tev dzīvību.

— Jā, es biju jauns, kaislīgs un nepratu pār savām kaislībām valdīt, es mīlēju sievieti, viņa mani pievīla un es to nonāvēju.

— Un pateicoties man, šo slepkavību reģistrēja kā pašnāvību.

— Jā, jūs izglābāt manu dzīvību un godu! Vēlāk es vēlreiz mīlēju. Viņa bija dižciltīga dāma. Es vienkāršs zemas kārtas cilvēks. Viņa apprecējās ar kādu augstmani. Es gribēju nogalināties, bet tad pārdomāju un izvēlējos šķietamu nāvi noteiktā dzīves veidā.

Un pie šiem pēdējiem vārdiem mūka acīs uzliesmoja dīvains spožums.

3 3axa3 78

pilnbriedā. Tiklīdz šis mūks bija pazaudējis no redzesloka klostera mūrus, tā viņš simts soļu attālumā pamanīja liela auguma cilvēku, kurš steidzīgi nāca no pretējās puses. Labajā rokā viņš nesa smagu nūju, bet kreisajā mutautu, ar kuru nemitīgi slaucīja savu sviedriem pārklāto seju.

— Ak, — nomurmināja mūks, — es jau tā domāju — lūk, Bernardo Gavaca. Lieta gluži vienkārša: grāfs Mariani beidzot ir piekāpies dzīvot viens Turīnā un gluži dabīgi Bernardo ir kļuvis kungs un valdnieks Santorī villā. Sev par nelaimi, viņš savus aprēķinus ir veicis bez manis un ir iedomājis sevi pietiekami spēcīgu, lai neņemtu vērā arī manas domas. Tomēr mums jāpanāk kāds atrisinājums šīnī ilgstošajā krāpšanas lietā un to mēs panāksim.

Kad ceļagājējs bija jau gluži tuvu klāt, brālis dāvanu vācējs to skaļā balsī uzrunāja:

— Tu jau agri esi ceļā, draugs Bernardo!

— Kas tur sevišķs? Tāpat arī jūs, godājamais tēv, bet nevienam nenāk prātā par to brīnīties.

— Man tas ir dabīgi: klosteris ir bez maizes un nu jau sen Dievs vairs nesūta saviem bērniem mannu rasas vietā. Tā, lūk, es nāku no klostera, ko Dievs man norādījis par mitekli, bet tu, pēc visām zīmēm spriežot, nāc no Santorī villas, no kurienes grāfs Mariani pirms vairāk nekā desmit mēnešiem tevi padzina un kur es tev esmu aizliedzis rādīties. Atzīsties, tu nāc no turienes!

— Godājamais tēv, jūs šorīt esat ļoti ziņkārīgs, — atbildēja Bernardo, pieri saraucis, bet viņa pirksti sažņaudza īso spieķi, ar kuru tas bija apbruņojies.

— Kā tu gan domā, mīļais dēls, manos gados vairs nemaina savus paradumus un mans paradums ir uzminēt to, ko man negrib teikt.

— Piesargāties, tēv, ir gadījumi, kur tas jums var atnest nelaimi!

— Bērns, — teica kleriķis, lepni sasliedamies, — Dievs lai tevi pasargā, ja tu gribētu cīnīties pret mani. Pieņem labāk un seko tam gudrajam padomam, ko es tev dodu, un nerādies vairs Santorī villā, no kurienes tu nāc un kur tu esi pavadījis nakti, par ko es esmu pārliecināts.

Pie šiem vārdiem Bernardo piere apmācās; zem tumšajām uzacīm viņa acis izšķīla zibeņus un nūja, ar kuru tas bija bruņojies, nosvilpa gaisā. Bet mūks jau bija sagatavojies aizsargāties: ar vienu roku, kuru sedza maiss, ko viņš nesa, mūks atvairīja sitienu, bet ar otru tai pašā laikā sagrāba savu pretinieku pie rīkles un notrieca pie savām kājām.

— Es tevi, nelieti, varētu nokaut, — viņš teica, izvilkdams no savām drēbēm garu nazi, — un man to pat vajadzētu darīt.

Bernardo galīgi zaudēja galvu. Briesmīga nāve viņam rēgojās acu priekšā, bet viņam bija tikai divdesmit pieci gadi.

— Žēlastību! Žēlastību! — viņš aizsmakušā balsī šļupstēja.

— Nu, labi, es tevi apžēlošu, bet tikai ar to noteikumu, ka tu vaļsirdīgi atbildēsi uz visiem jautājumiem, ko es tev uzdošu

— Godājamais tēv, es jums izsūdzēšu visus manus grēkus.

— Tas turpinātos pārāk ilgi un šādām darīšanām lielceļš nav īsti piemērota vieta. Celies, apsēdīsimies grāvmalā! Un atbildi man skaidri uz visiem maniem jautājumiem, vairāk es no tevis neprasu!