Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Neviens vairs negribēs jums kalpot, — kliedza pilnā balsī Sistēmas princis, — ja tāda ir atlīdzība par to, ka jums ir pakalpots.

— Vai tiešām jūs, mīļo princi, tā domājat, — jautāja hercogs, smaidīdams savu apburošo smaidu. — Es tomēr pilnīgi paļaujos uz. jums. *

— Ja jūs, monsieur, gribētu parādīt man to žēlastību atsvabināt cietum­niekus.

— Šī lietas, princi, neattiecas uz mani, bet uz manu māti.

— Nu, labi, tad aizrunājiet par tiem Karaliskajai kundzei.

— Ja nu jūs, mīļo princi, to no manis lūdzat, tad, sākot ar šo vakaru, es pamēģināšu tai lietā kaut ko darīt.

Patiesi, pēc šā vakara hercogs ar lielu pavadonību ieradās pie Karaliskās kundze un, pieņēmis apjukuša cilvēka izskatu, aiz kura viņš tik veikli prata noslēpt savu viltību, tas teica:

— Madamc, tikpat kā savā personīgā lietā, es esmu nācis jūs lūgt dot brīvību tiem sinjoriem, kas man pakalpoja pret manu pienākumu. Neno­raidiet mani, es jau tā esmu diezgan sodīts ar to, ka esmu jūs apbēdinājis un nav taisnīgi, ka citiem jācieš manis dēļ.

Tomēr, kad cietumnieki ieradās apsveikt princi, viņas augstība tos atrada ļoti rezervētus, ļoti dzedrus un pat augstprātīgus pret to.

— Nu, kungi, — teica Viktors Amede, izlikdamies it kā nekā neredzē­tu, — man rādās, ka es vairs nebraukšu uz Portugāli un ka pie mums vairs nav pavaldonības.

Sinjori, acīmredzot, to saprata, jo viņu sejas tūdaļ noskaidrojās un kopš tā laika viņi bija tik uzticīgi un padevīgi savam kungam, it kā tie nemaz nebūtu dabūjuši viņa dēļ pavadīt dažus mēnešus cietumā. Viktors Amede ar viņiem par šo lietu nekad vairs nerunāja un neatklāja tiem, ar kādām kārtīm spēlēts šai intrigā. Kaut arī šini lietā bija iejauktas sievietes: pavaldone Sensebastjana kundze un es, tomēr noslēpums bija drošās rokās. Kā hercogs un karalis Viktors Amede bija-atklāts tikai pret savām favorītēm; kas attiecās uz viņa mātes kundzi, tai bija atstātas tiesības nekā nezināt.

Es gribu tagad pakavēties pie Sensebastjana kundzes un atgriezīsimies pie tā delikātā stāvokļa, kādā to bija novedusi iepriekš atstāstītā dēka.

Šo gadījumu man atstāstīja Peteča, kas tanī bija līdzzinātājs. Hercogs pats par to nerunāja. Mūsu starpā tas bija aizmūrēts noslēpums, un kā viņš to vēlāk pierādīja, viņam uz to bija savi dibināti iemesli.

Jaunā Dekumiāna bija pieņēmusi savu lēmumu sekojošu trīs iemeslu dēļ.

Pirmais bija tas, ka viņa gribēja par katru cenu saglābt godu, lai nesatricinātu savu stāvokli un kādu dienu atkal varētu parādīties galmā ar visām priekšrocībām, ko dod atklāti nevainojama reputācija un cienījama, starp visām lielmaņu ģimenēm augstu stāvoša laulātā drauga vārds.

Viņas otrais apsvērums liecināja, ka lai gan viņa vēl bija jauna galma­dāma, tai tomēr bija dziļš prāts. Viņa pārdomāja, ka hercogs toreiz vēl bija par jaunu, lai viņam drīz vien neapniktu šī pirmā mīla, kur visa pre­testība jau bija salauzta, sevišķi ņemot vērā vēl to, ka visskaistākās galma sievietes nekavētos aplaimot ar savu labvēlību šo vareno jauno un skaisto princi. Mīla, kas atzīst, viņa sprieda, nekad vairs nesasienas, turpretī jo spē­cīgāk mūs pievelk mīla, kas salūzt.

Un trešais apsvērums bija tas, ka vispirms viņai jāizturās tā, lai hercogs un Karaliskā kundze noticētu sirds aizrautībai, nevis prāta aprēķinam, un ka viņas mīla ir sirsnīga un nesavtīga.

Jaunās, godkārīgās sievietes lēmums bija noteikts un negrozāms.

Kādu rītu pēc meses viņa lūdza pavaldoni to dažus mirkļus laipni uzklausīt.

Valdniece ieaicināja viņu savā kabinetā.

— Runājiet, jaunkundz, — teica pavaldone. Viņas izskats bija bargs, jo tā paredzēja kādu pārkāpumu. Karaliskā kundze bija stingra savos tikumos un viņai bija maz iecietības pret vājībām, kuras tā savu mūžu nebija pazinusi.

Dekumiānas jaunkundze elsodama nokrita pie viņas kājām.

— Madame, — viņa iesaucās, — esiet žēlīga pret mani!

— Lai es esmu žēlīga, kāda iemesla dēļ? — jautāja pavaldone.

— Madame, madame, man jums jāatzīstas lielā grēkā.

— Grēkā? Man, jaunkundz? Bet es taču neesmu jūsu biktstēvs.

Sākums neko labu nesolīja, bet Dekumiānas jaunkundze neatkāpās no

uzņemtā ceļa.

Viņa raudādama turpināja:

— Madamc, jūs esat visu savu pavalstnieku māte. Dieva dēļ pasargājiet mani! Glābiet mani!

— Jūs glābt? Bet no kā?

— No manis pašas, madamc, un no jūsu dēla, prinča!

— Ak, — iesaucās Karaliskā kundze, — bet vai nav jau par vēlu?

Še nabaga radījuma pazemojums kļuva divkārt smagāks. Viņa vēl dziļāk

nolaida acis, lūdzoši izstiepa rokas un, asarām plūstot, atzinās.

— Bez šaubām, madame, ir jau par vēlu, lai glābtu manu tikumu, bet vēl nav par vēlu, lai glābtu manu labo slavu, mūsu ģimenes godu un varbūt arī prinča Amedes mieru. Es jūs lūdzu, neatstumjiet mani!

Un tūdaļ viņa izstāstīja savai lielkundzei šīs mīlas gaitu un bēdas, savu grūto stāvokli, arī par izmisumu, kas pārņēmis viņas sirdi, un kādas tam varēja būt briesmīgas sekas.

— Madamc, — viņa teica, — sodiet mani, kā gribat, tikai neatstājiet manu bērnu. Ja viņam neatradīsies tēvs, es visas Eiropas priekšā nosaukšu viņa īsto tēvu. Es nebaidīšos no atklātības, lai varētu darīt šā mana pārkāpuma nelaimīgā augļa labā visu to, ko man pienākas darīt. Savojas hercogs ir lojāls princis un īsts bruņinieks bez vainas, viņš man ir solījis atzīt šo bērnu un viņa mātei nodrošināt pie galma neaizskaramu stāvokli. Piemēru tam netrūks, sevišķi Francijā.

— Ja jau mans dēls visu iepriekš ir nokārtojis un jūsu stāvoklis ir noteikts, ko tad jūs, jaunkundz, lūdzat no manis? — vaicāja Karaliskā kundze. — Jūs viņu esat novērsuši no laulībām, kas bija visu manu vēlēšanos piepildījums. Jūs to esat padarījusi pretestigu un nepaklausīgu pret mani un, beidzot, jūs esat izmēģinājusi savu varu pār viņu. Ko vēl vairāk jūs varat gribēt?

— Ko es gribu un ko es prasu, madamc, ir tieši tas, lai viņš atkal iekļautos šinī paklausībā, no kuras tas nekad nedrīkstēja iziet. Un tas, ka viņš atsakās no tās pretestības, kurā jūs mani nepatiesi apvainojāt. Ko es prasu, madamc, ir laulāts draugs, kas mani uz visiem laikiem šķirtu no prinča, kas manu grēku apsegtu ar savu vārdu un dotu manam bērnam tēvu, ko es tam esmu atņēmusi. Piedodiet man, madamc, aiz cienības pret sevi, aiz labvēlības pret manu tēvu un mani un aiz mīlestības uz šo zemi, kuras vienīgā cerība ir jūsu dēls…

Lūgums tiešām bija neparasts un, neraugoties uz līdzīgiem piemēriem Francijas galmā, maz meiču būtu spējušas to izdarīt. Tanī viss bija sajaucies kopā: diženums un godkārība, cēlums un maziskums, nekaunība un nekautrība, kas uzspieda zimogu visam marķīzes raksturam. Visbīstamākais bija jau garām, viņa saņēmās un turpināja:

— Es nemaz neslēpšu, ka jūsu acīs mans plāns varbūt ir vēl viena kļūda vairāk. Patiesi piekrāpt godīgu cilvēku, tas ir vairāk ne kā kļūda — tas ir noziegums, un tomēr viņam jātop piekrāptam. Kas attiecas uz mani, es pat ar kāju negribētu pieskārties cilvēkam, kurš, zinādams visu patiesību, spētu apprecēt kāda prinča mīļāko. Bet šis pārkāpums, šis noziegums būs pēdīgais manā dzīvē. Es jums zvēru, ka sākot ar to brīdi, kad es pie altāra kāpnēm būšu solījusies ziedot sevi šā cilvēka laimei, es pilnīgi nodošos viņam un savam bērnam. Es aizmirsīšu savu mīļāko un, kalpodama tikumam, izlabošu savas kļūdas, kuras es apraudu un līdz kurām mani ir novedusi mana noziedzīgā vājība. Ak, madamc, ticiet man, mans upuris būs pietiekami smags, lai no manis neko vairāk neprasītu. Es nekad vairs neredzēšu princi. Sievietei, kura jau ta ir diezgan nelaimīga, uzveldama kādam citam savu apkaunoto pagātni, jāatstāj aiz laulāto laužu sliekšņa viss bijušais un jāatbild par nākotni ar goda vārdu, ko viņa ir devusi. Ak, ticiet man, madamc, ticiet žēlīgi, es nemaz neesmu nicināma, es arī neesmu palaidne. Bez šaubām, es esmu maldījusies, bet es atgriežos, es uz ceļiem lūdzu jūsu piedošanu, es jums atdodu jūsu dēlu, atdodu par manas laimes un brīvības maksu un viņš to ir vērts, ka jūs man piedodat. Piedodiet, ak, piedodiet man, madamel