Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Es domāju tāpat kā jūs.

— Tātad būsim prātīgi. Francijas karalis mums to nepiedos, bet viņš mums ir pārāk tuvs kaimiņš, ir spēcīgs un bīstams.

— Māt, es nemīlu Francijas karali, viņa panākumi ir padarījuši to vīzdegu­nīgu, tāpēc ka neviens nav pratis to uzveikt, atļaujiet man, es pamēģināšu.

— Ak, labāk piesargieties!

— Madamc, es vēl neesmu pats nodarbojies ar valdīšanas lietām, bet pagaidiet baiļoties, kamēr redzēsit mani darbā.

Visos priekšlikumos noraidīta, pavaldone pieķērās savam iecerētajam projektam. Viņa to apgaismoja savam dēlam no visādiem viedokļiem un ar tādu skaidrību un taktu, ka viņš bija spiests tai vēlāk izteikt savu atzinību. Viņš to atrada pieņemamu un ar māti ilgi to pārrunāja. Lomas bija sadalītas, izņemot šos abus, pārējie aktieri atklāti un godīgi tēloja savas lomas, pārliecībā, ka viņi rīkojās pilnīgi brīvi, sekodami vienīgi savām jūtām.

Tā savas veiklās mīļākās un gudrās mātes vadībā Savojas princis šinī gadījumā pabeidza savus mācekļa gadus politikā, un tā bija laba skola. Šie notikumi norisinājās gadu pirms manas ierašanās un visus sīkumus es dabūju zināt gan no tiem, kas bija apvesti ap stūri, gan arī no pašiem apvedējiem.

1680.gada beigās Portugāle svinīgi atsūtīja savu piekrišanu minētajām laulībām. Kad šī jaunā ziņa izpaudās Turīnā, tas bija dažas dienas pirms iepriekš minētās sarunas, visā zemē sacēlās uztraukums. Visiem tūdaļ bija skaidrs, ka tā būs tā pati kārtība kā senāk, kad Spānijas karaļi valdīja pār Neapoli un Milānu, un visi saprata, kas sagaida Pjemontu kā Portugāles vicekaralisti.

Vispirms pavaldone bija rūpīgi apspiedusi šīs baumas. Bet sākot ar šo mirkli, gluži otrādi, viņas veiklie aģenti paklusām visur sāka čukstēt, ka nevar ļaut princim aizbraukt, ka noteikti vajag protestēt pret viņa aizbraukšanu. Ka, beidzot, Viktors Amede, viņu valdnieku dēls, pieder savai tautai, ka nevienam nav tiesības to tautai atņemt un ka pjēmon- tiešiem un savojiešiem vajag sacelties, lai nepieļautu viņu prinča izraidī­šanu.

Kā šīs opozīcijas vadoņi uzstājās marķīzs Depiāndža un marķīzs Deparola: abi ļoti pazīstami un iespaidīgi sinjori. Labākus sabiedrotos Karaliskā kundze un jaunais hercogs nevarēja vēlēties un tieši šie abi pieteicās labprātīgi.

Viņi intriģēja tik veikli, ka Pjemonta un Savojas kārtas sapulcējās, lai protestētu, un kopīgi ieradās pilī iesniegt savas prasības pavaldonei, kas tam nepievērsa nekādu vērību un atbildēja, ka šīs laulības ir norunātas, ka to zina un tām piekrita visa Eiropa un ka viņa neuzklausīšot nekādus iebildumus.

— Jā, madāme, — iesaucās marķīzs Depiāndža, — visa Eiropa ir izteikusies par tām, bet ne Pjemonts un Savoja, uz kurām tas tieši attiecas. Un tāpēc, madame, ja jūs gribat, lai nenotiek vēl lielāka nelaime, tad apžēlojaties par mums un nepastāviet uz savu cietsirdīgo lēmumu.

Bet Karaliskā kundze atbildēja gluži pretējo: ka šis lēmums reiz esot pieņemts un ka viņa pie tā palikšot. Nospiesti un gandrīz vai saniknoti valsts kārtu delegāti aizgāja, lai sapulcētos pie marķīza Deparola, kur nu tika izteiktas vispretešķīgākās domas.

— Tā ir pavaldone, tā ir viņa pati, kas pastāv uz šīm laulībām, — sauca no visām pusēm, — bet mūsu hercogs mūs nemaz negrib atstāt.

— Jā, — teica kāds cits, — vai jūs redzējāt? Viņam bija asaras acīs, kad Karaliskā kundze tā ar mums apgājās.

— Mums vajag runāt ar viņu pašu, — sauca divas vai trīs balsis.

— Jā, ar viņu vien, lai viņš mūs uzklausa, — atkārtoja viss vairākums, — lai viņš mums atklāj savu patieso vēlēšanos, jo galu galā viņš taču ir mūsu kungs un ja viņš pavēlēs mums to aizturēt, mēs viņu aizturēsim, nerēķino­ties pat ar Karalisko kundzi.

Un tad kā apsēsti tie visi ņēmās korī saukt:

— Mūsu hercogs! Mūsu hercogs!

Šie kliedzieni drīz vien atskanēja visā pilsētā. Princis ar pavaldoni uzma­nīgi sekoja kustībai un, kad viņiem šķita, ka tā ir nobriedusi, viņi veica pēdējo gājienu.

Ņemdama par ieganstu savu vēlēšanos apskatīt cietoksni, kuru varbūtējā kara gadījumā vajadzētu aizstāvēt, un ari, lai parādītu godu manai vīramātei,

Karaliskā kundze aizbrauca uz kādām astoņām dienām to apciemot. Kas attiecas uz Viktoru Amede, viņš palika Turīnā un tanī pašā vakarā kāda augstmaņu delegācija, kuras priekšgalā stāyēja labais Depiāndžs un krietnais Deparola, šie dižciltīgie lelli, kurus dancināja Karaliskā kundze, ieradās pilī un izlūdzās audienci pie prinča. Kaut gan viņš ar nepacietību uz tiem jau bija gaidījis un aiz aizkariem paslēpies, bija redzējis tos ienākam, viņš tomēr lika sevi ilgi lūgt.

Delegāti tā bija iekaisuši, ka gandrīz vai ielauza durvis un krita tam pie kājām.

— O, monsieur 1 . monsieur! — viņi vienā balsī sauca, — apžēlojaties, palieciet pie mums! Dieva vārdā, neatstājiet mūs!

Un cauri yisam šim troksnim bija dzirdama marķīza Depiāndža žēlu pilnā balss:

— Monsieur, pavaldoncs kundze ļoti mīl viņas augstību princesi, bet viņas godkārīgie nolūki attiecībā uz to pazudinās Savoju un jūs pašus, monsieur. Tai svešajā zemē jūs droši vien nožēlosit, ka esat atstājis savu tautu un jūsu nama uzticīgākos kalpus. Monsieur, domājiet par mums! domājiet par mums!

Hercogs, likās bija dziļi aizkustināts. Viņš slaucīja acis it kā raudātu un murmināja, it kā nespētu pazrunāt:

— Mani draugi!., sinjori!.. marķīz Depiāndž! — viņš stostījās, — es saprotu… es zinu… bet… bet… ko man darīt?

— Jūs, monsieur, esat valdnieks, varens valdnieks. Jūsu gribai še pieder pēdīgais vārds. Sakiet, ka jūs tam nepiekrītat.

— Bet, mani kungi, — iebilda princis, — šīs laulības ir jau nolemtas, viss ir nokārtots, vārds ir dots. Kuģi, kuriem mani vajag aizvest uz Portugāli, ir jau ceļā. Hercogs Dekordu drīz vien izkāps malā Nicā, lai mani tur sagaidītu un aizvestu uz Lisabonu. Kungi, es prasu jums, vai nav jau par vēlu?

— Atsakieties, monsieur! — atbildēja Sistēmas princis. — Visa Pjemonta un Savoja sacelsies, lai jūs aizturētu.

— Bet mana māte, kungi! — iesaucās hercogs.

— Mēs jau to zinām, — atbildēja marķīzs Desimiāns, — ka tā ir Karaliskā kundze, kas jūs uz to spiež.

— Kas mani spiež?.. Kungi, — teica Viktors Amede, — šis ir pārāk stiprs vārds.

— Piedodiet, monsieur, piedodiet, — iekrita valodā grāfs Deprovāns- Debruins, bijušais hercoga audzinātājs, — piedodiet Desimiānam, — viņš

varbūt tiešām ir gājis par tālu, bet viņa domas ir ari mūsējās. Jūsu augstā māte bija visžēlīgi uzticējusi man jūsu augstības audzināšanu. Es esmu darījis visu, lai izkoptu jūsu dabīgās tieksmes un izaudzinātu manu kungu par lielu valdnieku un godīgu cilvēku. Es esmu pūlējies mūsu visu dēļ, lai sagatavotu mūsu zemei slavenu un laimīgu nākotni. Tātad manai zemei ir tiesības uz šo laimi, un tie, kuri mēģinās tagad likt kādus šķēršļus ceļā, ir jānobīda pie malas, lai kas arī viņi būtu.

— Mans audzinātāj, — iebilda jaunais hercogs, — es daru jūs uzmanīgu, ka jūs man mācāt nepaklausību.

— Es jums, monsieur, mācu pienākumu, es jums mācu ievērot likumu, ko jums dod pats Dievs. Valdnieks nepieder mātei, viņš pieder tautai. Jums nav dota brīvība atsacīties no savas nastas, jums tā jānes līdz galam. Jūs atbildat par saviem pavalstniekiem mūsu visu kunga Dieva priekšā! Un tātad jūs paliksiet!