Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Klausīdamās savā galma meitenē, Karaliskā kundze nevarēja nesajust pret to zināmu līdzcietību, ja pat ne apbrīnu. Acīmredzot vaļsirdība bija pilnīga un nožēla dziļa. Viņa piecēla jauno meiteni, lika tai atsēsties, centās to nomierināt un beidzot apsolīja, ka uzņemoties nokārtot šo lietu ar hercogu un monsieur Dekumiānu, bet ka sākot ar šodienu viņai vajag pārtraukt visus sakarus ar hercogu un nesatikties vairs ar to, kā tikai nepieciešamības gadījumos, tāpat arī neteikt tam nekā par pieņemto lēmumu un ļaut to visu nokārtot Savojas pavaldonei pēc viņas patikas.

— Bet, madamc, — iesaucās nabaga meitene, — mani apvainos!

— Jo labāk… Ja domās, ka jūs esat vainīga, jūs drīzāk aizmirsīs.

— Ak, madamc, es redzu, man jāsāk izpirkt mana vājība!.. Es jums padodos.

— Rīt ap šo laiku es būšu izmeklējusi un noteikusi vīru, kādu es jums nolemju, — turpināja Karaliskā kundze. — Padomājiet, jaunkundz, es topu līdzvainīga jūsu viltībā un līdzzinātāja jūsu krāpšanā, tā nu ir jūsu darīšana — mūs abas attaisnot.

— Nebaidieties, madame, man ir tik viens godavārds un jūsu augstība var uz mani paļauties.

Tai pašā vakarā Karaliskā kundze lika ataicināt pie sevis viņas pirmo staļmeistaru, grāfu Scnsebasljanu, mazliet parupju un uzpūtīgu, bet godīgu cilvēku, kas bija pazīstams ar savu labsirdību un lojalitāti. Viņa bija izvēlējusies to tāpēc, ka viņš nebija no tiem, kas ģjbst dēļ goda principiem, bet uzņem visu tā, kā tas nu reiz ir. Viņa tam lielīja Dekumiānas jaunkundzi, runāja par viņas ģimeni, bagātību, skaistumu, pat par viņas tikumu… Valdnieki un galma ļaudis ne par ko nešaubās!

Grāfs Sensebastjans ar viņam parasto nopietnību uzklausīja, ko teica hercogiene.

Viņš necēla nekādu iebildumu. Kad Karaliskā kundze bija beigusi, viņš pagriezās pret to un jautāja, vai viņa tam parādot to godu un piedāvājot Dekumiānas jaunkundzes roku.

— Jā, monsieur, un es ceru, ka ar to es jums sagādāju tikpat lielu prieku, kā godu.

— Vai grāfs Dekumiāns piekrīt šai saistībai?

Karaliskā kundze saslējās visā augumā.

— Es jums saku, monsieur, ka šis laulības vēlos es! Nezinu, vai jums ar to pietiek, bet es gan noteikti esmu pārliecināta, ka grāfam Dekumiānam ar to pietiks.

Šie vārdi skanēja drīzāk kā pavēle un nevis kā paskaidrojums.

Grāfs Sensebastjans paklanījās ar tik lielisku savaldīšanos, kāda ir rakstu­rīga tiem cilvēkiem, kas var paļauties paši uz sevi un kuru dzīvē nav traipu.

— Tai dienā, kad es apprecēšu Dekumiānas jaunkundzi, man par nožēlošanu būs jāiesniedz jūsu augstībai atlūgšanās no mana amata.

— Bet kāpēc, monsieur? - jautāja hercogiene, baidīdamies, ka viņam būtu radušās aizdomas.

— Tāpēc, ka jaunā un skaistā grāfiene Dekumiāna, kas izprecināta pēc jūsu augstības pavēles un nevis pēc savas sirds patikas, varbūt iemīlēs savu viru, ja viņa neredzēs vairs jūsu galma frantus, tāpat arī tai gadījumā, ja viņa mīlētu kādu citu, jūs, madamc, zināt, ka mūsu dzimtā neciestu šā laika vaļību… Tāpēc man un manai sievai būs labāk doties uz kādu no mūsu pilīm līdz tam laikam, kamēr viņa mani tā mīlēs, ka man nebūs vairs ko bīties…

Grāfs Sensebastjans bija it kā paredzējis Karaliskā kundzes vēlēšanos.

— Jums taisnība, monsieur, - viņa teica, - un jūs varat rīkoties brīvi.

Dažās stundās viss bija nokārtots: grāfs Dekumiāns necēla nekādus iebildu­mus un viņa meitas jaunkundze vēl mazāk.

Nākamajā rītā pamodies, Savojas hercogs visu to uzzināja no Karaliskās kundzes, kura bija ieradusies pie viņa un kurai bija diezgan daudz pūles to pierunāt. Vajadzēja viņam aprādīt, cik bezgala svarīgi bija viņa dēļ nestaigāt Ludviķa XIV pēdās un nemeklēt sev kādu Dcmančīni jaunkundzi. Visas šīs aizraušanās beidzās ar pazemojošiem ķīviņiem, skandāliem, ar* izpostītu vai vismaz stipri sakompromitētu reputāciju un, beidzot, vēl ar to nelaimi, ka dažai jaunai, nepiedzīvojušai princesei beigu beigās nākās valdīt pār visām šīm drupām.

Vai nu tā bija viņa mātes veiklība, vai paša īgnums, princis ļāvās sevi pierunāt. Tomēr šā sakara pārtraukšana atstāja viņa sirdī neizdzēšamas pēdas, kādas paliek, ja pārtrauc tik tikko uzliesmojušu pirmo mīlu, ko pretīgums un pārkairinājums nav vēl skāruši ar saviem melnajiem spārniem. Viņa vienmēr ir gatava iedegties; tā ir kā kvēlojošā dzirksts un dažreiz pietiek tikai ar vienu skatienu, lai tā uzliesmotu no jauna.

Pēc astoņām dienām bija laulības. Vakarā jaunlaulātā pēc galma noteikumiem tika stādīta priekšā viņu augstībām. Jau nākamajā dienā jaunlaulātie aizbrauca uz saviem īpašumiem, kur tie palika līdz grāfa Sensebastjana miršanas stundai 1703.gadā. Droši vien šā laulātā pāra mīlestība nekad nav bijusi diezgan stipra, lai viņi būtu varējuši atgriezties galmā.

Grāfienes uzvešanās bija nevainojama, viņas takts un saprāts bija viscildinošākās uzslavas vērts.

Neviens tās vairs neatcerējās, izņemot vienīgi to, kas viņu nevarēja aizmirst.

Šis nolikums ar Sensebastjana kundzi ir maz pazīstams. Man to atstāstīja Pcteča, kurš, lai gan bija ļoti noslēgts pret citiem, man nekā nemēdza slēpt.

Kas attiecas uz Viktoru Amede, viņš, man dzirdot, nekad nav pieminējis Sensebastjana kundzes vārdu.

Izņemot dažus sīkumus, kurus pieminēšu to turpmākajā sakarībā, tādi bija apstākļi Savojas galmā, kad es tur ierados.

Tagad pievērsīsimies atkal man un manam stāvoklim pie vīramātes, tāpat arī tiem pārsteigumiem, kas mani še gaidīja. Tā bija pavisam cita dzīve nekā Deluinas pilī.

Es apstājos pie manas priekšā stādīšanas; tā norisinājās parastā kārtībā. Ārzemniece arvien tiek vērīgāk apskatīta, kritizēta un it īpaši iztaujāta. Kā nu mācēdama, es lūkoju tikt ar visu galā. Par laimi še visi runāja franciski. Manas skaistās venēciešu mežģīnes tika ļoti apbrīnotas, tāpat arī mani dārgakmeņi. Karaliskā kundze mani uzņēma ļoti labi. Viņa man daudz apjautājās par Francijas galmu, bet uz šiem jautājumiem es gandrīz vai nemaz neatbildēju, jo par Francijas galmu zināju tikai tik daudz, cik man un māsām nejauši gadījās noklausīties, kad nokāpām lejā zālē, kas mums tika atļauts tikai retos gadījumos.

Galms bija svinīgs, ceremoniāls un noteikts. Es tajā velti meklēju tās atjautas un rotaļīgo vieglumu, kāds valda mūsu franču galmā. Karaliskā kundze ar savām stingrajām manierēm uzturēja šo toni; viņa bija ļoti dievbijīga un, kā parasts, tās galminieki centās būt vēl dievbijīgāki par viņu pašu. Pats par sevi saprotams, ka mana vīramāte pārspēja visus.

Karaliskā kundze bija cēlusies no savojiešu dzimtas un tagad kļuvusi īsta itāliete. Viņa nepavisam vairs neilgojās pēc Parīzes un ja arī varbūt klusībā ilgojās, viņa tomēr neļāva to manīt. No viņas man nepavisam nebija bail, bet jo vairāk no Savojas hercoga, kurš man pat ļoti nepatika. Kamēr pavaldone ar mani sarunājās, viņš vērās manī ar savām caururbjošajām acīm, tad savukārt teica man dažus vārdus, un aiziedama es dzirdēju, ka viņš diezgan skaļi teica monsieur Desantinam un saviem galma virsniekiem:

— Ak, šis nabaga grāfs Deverī! Kam gan bija ienākusi prātā Šī muļķība apprecināt viņu ar šo mazo meiteni?

Vārds — mazā meitene — mani tā pazemoja, ka es aiz dusmām raudāju, paslēpusi seju aiz mana vēdekļa.

— Lai nu, lai, — ierunājās abats Delaskalija, kurš arī bija dzirdējis šo vārdu, — mazā meitene var vēl izaugt, nevajag aizmirst, ka viņas dzīslās tek Dalbēru, Deševrēzu un Longeviju asinis.