Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Tam jābūt taisnībai.

— Mīļais draugs, jūs man iedvešat bailes.

— Tādas, lūk, ir sievietes! Jūs esat redzējusi, kā es bez bailēm jūsu dēļ upurēju savu brīvību, savu nākotni, visu savu dzīvi, bet jūs, lūk, drebat kāda augļa dēļ, kurš vēl nav ieraudzījis dienas gaismu un to arī nedrīkst redzēt, es ceru, ka jūs to saprotat.

Šos pēdējos vārdus Luidži izrunāja tik noteikti, ka marķīze vairs neiedrošinājās tam ko iebilst. Drebēdama viņa gaidīja, ka mūks teiks savu pēdējo vārdu par nelaimīgo jaunpiedzimušo, kura nāves spriedums jau bija pasludināts. Bet Luidži klusēja un tikai pēc laba brīža viņš jautāja, vai grāfam Mariani jau aizrakstīts par Anželas dzemdībām, uz ko marķīze atbildēja, ka to darīt viņai vēl neesot bijis laika.

— Nu, labi, — piebilda mūks, — nerakstiet vēl šodien. Rīt jūsu vēstule būs par dažām rindiņām garāka un jums turpmāk vairs nebūs par to jādomā.

— Vai jūs še paliksit līdz rītam, lai man šajos bēdīgajos apstākļos būtu drošs palīgs?

— Nē, Paola, tas nav nepieciešami. Bet viens cilvēks, uz kura uzticību jūs esat paraduši paļauties, pēdējo reizi pavadīs nakti šinī dzīvoklī. Tad viņš dosies uz jūsu Šivas muižu, kur tas, kā liekas, ir pārvaldnieks, jeb varbūt jums labāk patiktu nodot viņa pārvaldīšanā jūsu namu Turīnā, kamēr apstākļi mums atļaus nobīdīt viņu atpakaļ viņa tumšajā vidē, no kurienes jūs to nelaimīgā kārtā esat izvilkuši.

— Ak, es saprotu, jūs runājat par Bernardo Gavaeu… Apžēlojieties, Luidži, esiet iecietīgāks pret šo cilvēku, kurš mums ir tik uzticīgs! Es esmu pārliecināta, ka viņš bez kavēšanās atdotu dzīvību, lai tik mums pakalpotu. Vai tad nepietiek vēl ar to, ka mans znots grāfs Mariani ir viņu no šejienes padzinis un aizliedzis še vēlreiz rādīties.

— Un Bernardo ar šo aizliegumu ir ļoti rēķinājies, vai ne tā?

— Nē, to nevar teikt: viņš zināja, ka Anžela cieš; viņš saprata, ka zināmos gadījumos mēs varam paļauties vienīgi uz viņa spēku, noteiktību un uzticību, tāpēc viņš ir atgriezies… Ak, nesteidzieties mūs nosodīt! Jūs nezināt, kas par cilvēku ir šis grāfs Karlo Mariani, kurš mums reiz stādījās priekšā kā dižciltīga persona un kurš nekad nav bijis nekas cits kā beidzamās šķiras zemnieks. Vai viņš no sākuma arī mums negribēja uzspiest to apakšstāvu pilsoņu dzīves veidu, pie kura tas pieradis? Ar savu zirgu staļļu mēslos sabristiem apaviem viņš ieradās pie savas jaunās sievas un sēdās pie galda. Viņš nekad nerunāja par kaut ko citu, ka vienīgi par lauku darbiem, zemes mēslošanu, vēršiem un aitām, un viņa muižu zemnieki bija tā labākie draugi, protams, kamēr tie kārtīgi maksāja, jo viņa riebīgā mantkārība nekad neatstāja tā sirdī vietu līdzjūtībai. Tāpat ar kādu prieku mēs uzzinājām, ka viņš nemaz nav muižnieks un ka vārds, ar kuru tas lepojas, pieder kādam novadam, ko pircis viņa tēvs, kas veselus divdesmit gadus bijis viens no rosīgākajiem Dženovas ostas tirgoņiem. Šim atklāju­mam sekoja prāva: mēs pieprasījām, lai tiesa anulē šo riebīgo saistību. Mēs griezāmies ar lūgumu pie pāvesta, kurš vienīgais spēj atraisīt mezglus, kas sasieti pie altāra pakāpieniem. Neuzskatīdams par vajadzīgu aizstā­vēties, Mariani devās ilgā ceļojumā, no kura atgriezās tikai pirms dažiem mēnešiem. Viņam pietika nekaunības atkal apmesties šinī villā, kas ir viens no manas meitas pūra objektiem, un viņš no jauna centās iegūt Anželas labvēlību. Kad tas viņam izdevās, viņš visneģēlīgākā veidā sāka draudēt nabaga bērnam. Gavaca, kas toreiz visu dzirdēja, savā sašutumā uzdro­šinājās viņam pateikt: viņa vārdi esot vislabākais pierādījums tam, ka viņa dzīslās neesot ne pilītes dižciltīgu asiņu. Mariani to padzina, bet es, kas esmu pilnīgi neatkarīga, to uzņēmu pie sevis un iecēlu par manu Šivas īpašumu pārvaldnieku. Tagad Mariani mums draud ierasties še un pārņemt savā rīcībā Santorī, kas, pēc viņa domām, esot viņa un viņa sievas īpašumu centrs, kuru viņš esot nolēmis personīgi pārvaldīt… Luidži, spriediet tagad pats, vai mēs pie tik grūtiem apstākļiem varam noraidīt šā vīrišķīgā cilvēka atbalstu, ja šis cilvēks mūs spēj aizstāvēt pret materiālām pārestībām, ar kurām mums draud?

— Marķīze, es to visu saprotu! Bet tieši tāpēc, ka Mariani izturas tik draudīgi, viņam visādā ziņā būs savi dibināti iemesli uzstāties pret to. Tāpēc Gavacam, kad viņš vēl nākamo nakti būs pavadījis Santorī villā, no šejienes jāaiziet, lai vairs nekad neatgrieztos… Tas, Paola, viņam jādara un viņš to darīs, bez kā jums vēl vajadzētu to sevišķi lūgt, par to es jums galvoju… Bet tagad, marķīzes kundze, Luidži pazūd. Viņa vietā še stāv tikai nabaga brālis, dāvanu vācējs, un lūdz, lai jūs pēc iespējas bagātīgāk piepildītu maisu, kas viņam par saviem grēkiem jānes.

— Mīļo brāli, tas jau ir izdarīts un es ceru, ka tur netrūks it nekā, bet vai jūs tik drīz jau gribat aiziet?

— Bez kavēšanās, Paola: ir nepieciešams, ka pirms atgriešanās klosterī es parādos arī kādā apkārtnes ciemā. Nāks laiks un jūs sapratīsit, ka šādus sīkumus nedrīkst piemirst.

Šai brīdī kāds kalpotājs atnesa smagi piekrauto maisu; mūks to viegli uzsvieda uz pleciem; tad, roku izstiepis, viņš klusu nomurmināja svētīšanas vārdus un izgāja.

— Nu, Pjetro, — teica godājamais tēvs Luidži, iegriezdamies pie klostera vārtnieka, — es tev atļauju desmito daļu no visa tā, bet pasteidzies drīzāk pievākt, jo atlikumu ar nepacietību gaida ēdamzālē.

Pjetro likās pie darba ar tādu dedzību kā mednieks, kam beidzot izdevies notvert ilgi lenkto medījumu. Tomēr viņš likās mazliet apjucis.

— Piecas pudeles laba vīna, — viņš murmināja, — kā lai te nu māk atrast desmito?.. Bet man nav vaļas nodarboties ar daļu skaitļu rēķiniem, nolikšu vienu sānis un ar pārējiem man nav nekāda darīšana… Pieci šķiņķi, trīs kapauni, divi zaķi; kopā desmit gabalu, no kuriem viens pienākās man. Bet kurš? Eh, lai nekļūdītos, paņemšu no katra pa vienam…

Tiklīdz šī taisnīgā dalīšana bija beigusies, kad pēkšņi atskanēja āmura klaudzieni. Pjetro pasteidzās atvērt vārtus un saviebās, redzēdams ienākam Bernardo Gavacu. Viņš bija bāls un viņa drūmais skatiens bija tumšāks nekā parasti, kas likās liecināja par sāpīgu, bet noteiktu apņemšanos.

— Esmu klāt, — viņš īsi un cieti noteica.

— Labi, — atteica Luidži, — tava akurātība ļauj cerēt uz to labāko. Nu, Pjetro, tagad lai tas viss pazūd, bet citreiz tu man skaitīsi pareizāk.

— Kā jums patiks, godājamais tēv, — atbildēja vārtnieks, pusi maisa veikli iztukšodams kādā kaktā.

Kad šī operācija bija apzinīgi izpildīta, vārtnieks pasteidzās atlikumu nonest ēdamzālē, bet Luidži ar Bernardo devās uz slimnīcu, kur atradās liels daudzums brāļa Luidži pārziņā nodotu medikamentu. Brālis Luidži bija mācīts cilvēks. Kaut gan ķīmija toreiz vēl bija tīta bērnu autiņos, viņš tomēr pazina daudzus svarīgus ķīmijas likumus un bieži sasniedza tādus rezultātus, kuru nozīmi tikai viņš viens prata pienācīgi novērtēt.

— Še, — teica viņš Bernardo, izņemdams no skapja kādu pudelīti pirksta garumā, — pietiek uzpilināt bērna lūpām tikai vienu pilienu šā eliksīra, lai tas, kas vakar radīts, tiktu šodien iznīcināts.

— Ak, tēv, — ierunājās Gavaca aizlūzušā balsī, —. un jūs tiešām negribat piedot šim nelaimīgajan bērnam?