Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Luidži savukārt domāja, ka ir to pārliecinājis, lai viņš vairs nedomā par nāvi, tāpēc viņš bija bezgala pārsteigts un nobijies, kad nākamās dienas rītā, tai brīdī, kad viņš gribēja ieiet pie slimnieka, kopēja to lūdza mazliet uzgaidīt.

— Nabaga Bernardo, - viņa piebilda, - beidz sūdzēt grēkus. Tas ir gan īsts moceklis un viņš nomirs kā svētais…

— Viņš sūdz grēkus? — iekliedzās mūks, nespēdams vairs apslēpt savas izbailes.

— Ak, Dieviņ, uz viņa lūgumu es pasaucu vienu no mūsu draudzes vikāriem, esiet droši, tas ir svēts cilvēks, kurš labāk par katru citu spēs sagatavot viņu ceļam uz debesu tēviju…

Viņa vēl runāja, bet mūks uz to vairs neklausījās: viņš jau bija atrāvis durvis un metās pie Gavaci gultas.

— Tēv, — viņš uzsauca cienījamam priesterim, kas uzmanīgi klausījās sava biktējamā vārdos, - vai tad jūs neredzat, ka šis nelaimīgais drudža murgos nemaz neapjauš, ko viņš runā.

— Viņš ir pilnīgi pie samaņas, - atbildēja priesteris, kurš liekas bija dziļi aizkustināts, - viņa atmiņa to neviļ nevienā vietā un tas ir ļoti slikti, godājamais tēv, ka jūs pārtraucāt mūs tieši tai brīdī, kad viņš beidz atvieglot savu sirdsapziņu no briesmīgās grēku nastas.

Luidži saprata, ka Bernardo ir visu izteicis.

— Bet es saku, ka viņš murgo, — mūks atkārtoja, — un jūsu uzcītība ir jūs iegrūdusi postā, jo jūs jau ceturtdaļstundas esat ieelpojuši viņa miesas izgarojumus un tas priekš jums ir nāves spriedums.

Sirmgalvis nobālēja, jo Luidži to teica ar tādu pārliecību, ka nebija iespējams neticēt viņa vārdiem.

— Redzat, — turpināja mūks, neļaudams sirmgalvim ne apdomāties, — lūk, jau pirmā pazīme — lipīgie sviedri, kas raso jums uz pieres… Tomēr es gribu mēģināt jūs glābt…

Un, izvilcis no ķešas mutautu, viņš pasteidzās noslaucīt garīdznieka deniņus, ko patiesi klāja auksti baiļu sviedri, kam par cēloni bija nule dzirdētie vārdi. Bet, savādi! - pēkšņi no mutauta, kas nogulās uz garīdznieka mitrās pieres, izbira kaut kas putekļiem līdzīgs un kā viegls mākonis pacēlās gaisā.

— Es smoku nost, — gārdza garīdznieks dziestošā balsi, — man trūkst elpas!

Mūks pieskrēja pie kāda loga un to atvēra. Tai pašā brīdī atskanēja smaga kritiena troksnis — vecais priesteris nedzīvs bija saļimis uz parketa.

— „Tā arī vajadzēja!" nodomāja Luidži, palīdzēdams vecajai slimnieku kopējai. „Turpmāk es vairs nešaubīšos par šā pulvera iedarbību, katrā ziņā tas ir viens no maniem visvērtīgākajiem atradumiem."

Tā domājot, viņam bija izdevies ar kopējas palīdzību novietot sirmgalvi krēslā, bet visi mēģinājumi to atdzīvināt izrādījās pilnīgi veltīgi: viņš bija beidzis dzīvot, un pārbiedētā kopēja aizskrēja paziņot mājas kundzei par šo bēdīgo gadījumu.

Palicis vienatnē ar slimnieku, Luidži piegāja pie tā un norādīdams uz priestera līķi, teica:

— Bernardo, tu viņu nogalināji. Ja tu man būtu ļāvis izvēlēties tev biktstēvu, šis te nebūtu miris…

— Ak, — nomurmināja pārbiedēts Bernardo, — es nepaguvu vēl saņemt grēku atlaišanu un es jūtu, ka man jāmirst.

— Nē, tu nemirsi, ja vien man visur un visās lietās būsi padevīgs.

— Ak, godājamais tēv, vai jūs esat pats nelabais?

— Es esmu tas, kas es gribu būt, Gavaca, un tev par to vismazāk vajadzētu šaubīties. Tomēr es tev vēlreiz pierādīšu, ko es spēju. Vai tu vēlies mirt? Labi, es atstāšu tevi un stundas laikā tu būsi mironis… Vai tu gribi dzīvot? Ņem šo maisiņu ar smaržīgām zālēm, ko es esmu tev sagatavojis, noliec sev uz krūtīm un paliec kādu brīdi mierīgi guļot, tad karsonis, kas tevi dedzina, mitēsies; izsitumi, kas apklāj tavu ķermeni, sāks lobīties; tavas rokas un kājas atgūs vingrumu un pēc astoņām dienām tu varēsi ķerties pie sava parastā darba. Tas tevi pārsteidz, vai ne?

— Nē, godājamais tēvs, tas mani baida, jo esmu spiests atzīt, ka jums ir dota vara pār jūsu paziņu dzīvību un nāvi.

Tai brīdī, kad slimnieks teica šos vārdus, uz kāpnēm atskanēja troksnis.

— Tur pašreiz aiznes šo nelaimīgo, — piebilda mūks. — Lai viņš aiziet Dieva mierā… Bet kas attiecas uz tevi, Bernardo, tad pasteidzies izveseļo­ties un turpmāk ej pa to ceļu, ko es tev norādīšu un nedomā no tā novirzīties, tad mana aizgādība pār tevi būs vienmēr nomodā.

Gavaca varēja tikai kaut ko nomurmināt, kas izklausījās pēc patiesības; jo viņa nespēkam pievienojās vēl bailes par visu to, ko viņš bija redzējis un dzirdējis. Luidži aizgāja. Priestera līķis bija aiznests, un Bernardo varēja drošāk un svabadāk uzelpot. Viņam likās, ka mūka zāles sāk jau iedarboties.

— Ak, Dievs, — viņš čukstēja, — man liekas, ka dzīvība atkal atgriežas manī.

— Vai jūs, monsieur Delaskalija, arī tagad vēl apšaubāt šo inžu visspēcību, — jautāja mūks un līdz ar to gribēdams še nobeigt savu stāstu, pasniedza savam sarunu biedram kristāla flakonu ar briesmīgo indi un mazu kārbiņu, kur atradās adata, kas līdzīga tai, ar kādu bija nācies iepazīties Gavacam.

Abats Delaskalija sajuta slepenas bailes un viņš kavējās saņemt šos bīstamos posta un nelaimes nesējus.

— Nebīstieties, monsieur abat, — smaidīdams teica Luidži, — jūs taču nejūtāt nekādus sirdsapziņas pārmetumus un šīs indes jums ir vajadzīgas tikai jūsu ienaidnieku dēļ. Ja vien es pareizi esmu uzminējis, šīs trīs lietas, kas jums vajadzīgas, ir: pirmā — inde, kas iznīcina skaistumu; otrā — inde, kas uz vietas nogalina miesu, bet kas ir trešā lieta?

— Trešā?

— Jā?

— Inde, kas nogalina dvēseli.

— Vai jūs ticat apdzirzālēm? — jautāja mūks ar tikko jaušamu ironiju.

— Nē.

— Velna iespaidam?

— Ne tik ne.

— Kādu indi tad jūs domājat, lai samaitātu dvēseli?

— Vārda indi.

— Rakstīta vārda, grāmatas?

— Nē, dzīva vārda! Man vajadzīgs veikls, apbrīnas cienīgs cilvēks, kas varētu savaldzināt kādas jaunas meitenes sirdi.

— Biktstēvs.

— Jā, biktstēvs… jezuīts.

— Es jūs saprotu. Rīt pat es aizsūtīšu jums cilvēku, kas ar saviem viltīgajiem vārdiem vislabāk prot apmāt savu ganāmo sirdis un dvēseles un vadīt tos pēc savas patikas.

— Kas ir šis cilvēks?

— Tēvs Obetons.

— Labi, jūs varat paļauties uz manu atzinību un atbalstu.

Un pēc šiem vārdiem abats Delaskalija atstāja klosteri, nodrošinājies ar trejkārtēju indi.

Tēvs Luidži turēja vārdu.

Otrā dienā pēc manas vizītes pie viņu augstībām es pieņēmu abatu Obetonu, man izraudzīto biktstēvu.

Šis Obetona tēvs bija godeienīga izskata jezuīts, kurš vēlāk kļuva plaši pazīstams Francijā un Spānijā. Man viņš nepatika: tas bija blēdīgs mūks, mantrausējs un nelietis, kas gāja acis nolaidis, liekulīgi šķielēdams zem acu plakstiem.

Pēc sava ordeņa noteikumiem viņš mani sveicināja, sakrustojis rokas uz krūtīm, kas vēl vairāk uzsver šīs brālības nesimpātisko raksturu, kaut

gan starp tiem netrūkst ievērojamu personu un kanonizētu svēto. Viņš bija labi pazīstams hercoga biktstēvam, augstākās pakāpes jezuītu priekšniekam, kas bija krietas un izcils cilvēks un nomira dīvainos apstākļos.

Viktors Amede, kas tai laikā jau bija karalis, viņu sirsnīgi mīlēja un parādīja tam vislielāko labvēlību.

Kad tēvs saslima, karalis to apciemoja. Juzdams, ka tuvojās viņa pēdējā stundiņa, pēc pirmās apsveicināšanās, kas, protams, bija ļoti īsa, mirējs lūdza savu karalisko biktsbērnu izraidīt no istabas visus pārējos.