Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Jūs paliksiet, jūs paliksiet! — visi atkārtoja.

— Es nevaru, kungi, es tiešām nevaru.

— Bet jums vismaz vajag to mums apsolīt.

Un, nometušies ceļos, tie visi izstiepa rokas pret savu princi, saukdami:

— Palieciet! palieciet!

Jaunais labais princis vēl kādu brīdi lika tiem sevi lūgt. Tad viņš izlikās, it kā piekāptos, un beidzot ļāva tiem izspiest no viņa solījumu, par kuru jāteic, ka viņš dega nepacietībā to drīzāk dot. Prieks un līksme tagad pārsviedās no pils uz ielu, no ielas un pilsētu un no turienes pār visu Savoju un Pjemontu.

Bet dabūtais solījums vēl nebija viss.

Hercogs izlikās, it kā viņš tūdaļ domātu par savu māti un ka šīs domas liek tam nodrebēt.

— Bet ko teiks pavaldone? — viņš jautāja. — Kungi, kungi, kad viņa atgriezīsies, kā lai es to tai pasaku?

— Pavaldones kundzei? — atjautāja hercoga audzinātājs.

— Jā, monsieur Deprovān.

— Vai man būtu atļauts dot jūsu augstībai kādu padomu?

— Jūs zināt, monsieur, ka es to vienmēr pieņemšu, — smaidīdams atbildēja princis, zinādams, ka viņš tam tik un tā nesekos.

— Lūk, monsieur, pavaldones kundzei uz jums ilgu laiku ir bijis liels iespaids. Viņa ir paradusi valdīt pār jums un jūs vadīt. Tiklīdz jūs viņu redzēsit, tās iespaids gūs virsroku un jūs mūs aizmirsīsit.

— Bet ko tad darīt? — jautāja princis.

— Jūs viņu vairs nedrīkstat redzēt.

— Tas, monsieur, ir neiespejami, pec divām dienām viņa atgriezīsies.

— Viņa neatgriezīsies, ja jūs būsit tik laipni pieņemt manu priekšlikumu.

— Sakiet!

— Deverī cietoksnis ir viens no vislabāk apsargātajiem Savojas cietokš­ņiem. Dažas rindiņas no jums, monsieur, un pavaldone tiks ne tik vien aizturēta, bet uzskatīta par cietumnieci, vai tas nu būtu cietoksnī, vai viņas pilī, kur tad to aizturētu, kamēr uz Portugāli tiek nosūtīts atsaukums.

— Bet, kungi, viņa taču ir mana māte!

— Ticiet man, monsieur, ka Karaliskā kundze baudīs visu mūsu godeienību, ka ar viņu apiesies, it kā tā būtu savā pilī un ka viņai, izņemot brīvību, nekā netrūks.

— Izņemot brīvību!

— Karaliskās kundzes pieķeršanās jums ir pārāk pazīstama, lai šaubītos par to, ka viņa jums piedos.

— Nē, mani kungi, nē, es tam nevaru piekrist! — atteica hercogs.

Šie pēdējie vārdi tika izteikti pavisam nedrošā balsī. Lāga ļaudis noprata,

ka viņiem vajag tikai uzstāt. Ja ari princis atrunājās, tad vienīgi tikai tādēļ, lai viņam būtu tas gods, ka viņš ir pretojies. Beidzot Sistēmas princim, hercoga labākajam draugam, ienāca prātā uzrakstīt pavēli grāfienei Deverī un viņas dēlam grāfam aizturēt Savojas hercoga atraitnes kundzi līdz turpmākajam viņu cietoksnī, nekādā gadījumā neļaut to atstāt un visās lietās paklausīt vienīgi Viktora Amedes uz pergamenta rakstītām pavēlēm ar viņa parakstu un valsts zīmogu.

Kad rīkojums bija uzrakstīts, to vajadzēja tikai parakstīt. Princis to arī izdarīja, aizgriezdams acis un dziļi nopūzdamies.

Pavēle tika nodota kurjeram un aizsūtīta pa taisnāko ceļu. Pa to laiku pavaldone jau devās mājup pa citu ceļu un atgriezās Turīnā astoņas stundas pēc tam, kad delegācija jau bija atlaista. Lai šo komēdiju nospēlētu līdz galam, hercogs izlikās pārsteigts un nobijies. Raudādams viņš krita uz ceļiem un liecinieku klātbūtnē, visiem dzirdot, atzinās savos pārkāpumos un nodeva sevi pavaldones rīcībā, lai saņemtu sodu, kāds tam pienācās.

— Vai atsaukums uz Portugāli jau ir nosūtīts? — jautāja pavaldone

— Jā, madame, — atbildēja jaunais princis ar nolaistām acīm.

— Tātad tur nekā vairs nevar darīt?

— Diemžēl nē, tas ir jau gabalā.

— Nu, labi, mans dēls, ja tas ir tā, tad lai notiek jūsu prāts! Kaut jums tas nekad nebūtu jānožēlo! Tomēr no jums es prasu kādu paklausības apliecinājumu.

— Visu ko, madamc, kad tik es varu atkal iegūt jūsu labvēlību.

— Tiem vainīgajiem, kas jūs ir samulsinājuši, nāksies izpirkt jūsu un arī savu noziegumu. Rīt pat es likšu tos apcietināt.

— Madamc, piesargāties! Viņu partija ir ļoti stipra.

— Piņerolā ir franči, tie jums palīdzēs.

— Vai jūs nebaidāties, ka šādi mēs tiem parādīsim ceļu uz mūsu pilsētām. Šo ceļu viņi nekad neaizmirsīs.

— Mans dēls, es esmu nodevusi jums jūsu tēva zobenu, un tā ir jūsu darīšana — pacelt to pret jūsu nama ienaidniekiem, es atkal pulcēju draugus un meklēju sabiedrotos. Tātad, es domāju, man no viņiem nav ko bīties.

Marķīzi Depiāndža, Deparola un grāfs Provana-Debruins tika arestēti un ievietoti cietumā, kur tie savā niknumā lādēja viņu prinča mazdūšību.

— Kādu nākotni un kādu valdīšanu tas mums liek cerēt! — dzirdēja visapkārt runājām. — Nodot savus draugus!

Vēlāk kā draugi, tā arī ienaidnieki it labi redzēja, ar kādu princi tiem ir darīšana. Tas, kurš viņus bija nodevis, prata tos valdīt un aizsargāt. Šī politiskās izmaņas akcija bija viena no visveiklākajām, un hercogs ar to lielījās, kā ar savu labāko iedažu.

— Redziet, — viņš man teica vēlāk, tas ir tai laikā, kad tas man uzticēja visu, — redziet, cik skaisti es būtu izdarījis, apprecēdams šo infanti Izabellu. Divus gadus vēlāk Portugāles karalienei piedzima dēls un man kā muļķa Ansim būtu jāatgriežas ar tukšām rokām pie savām pannām un mans stāvoklis Eiropā būtu bijis pavisam savāds. Es nezinu nekā muļķīgāka, kā ir padzīts karalis, sevišķi vēl, ja to ir padzinis zīdainis. Man tiešām būtu bijis grūti izšķirties. Varbūt es būtu noliedzis savu mazo brālēnu, kam tad sekotu karš ar cilvēku cilti un manas valdības sakompromitēšana. Ir taisnība, ka es drīz vien būtu kļuvis atraitnis, jo mana nabaga māsīca nomira 1690.gadā un līdz ar sevi viņa būtu aiznesusi visas manas tiesības. Vai nav labi, ka toreiz tā viss notika?

Bet šai lietā bija arī kaut kas nepatīkams, jo patīkamā puse vienmēr ir noslēpta aiz nepatīkamās un, tas bija tas, ka kardināls Destrē, Francijas sūtnis Turīnā, tieši tajā dienā, kad lieta izputēja, bija atsūtījis Karaliskajai kundzei gadījumam piemērotu apsveikumu, kas abus nostādīja ļoti neērtā stāvoklī: viņš to bija licis atsūtīt no Parīzes un to bija sastādījusi Lafajeta kundze, „Zaīdas" un „Klēves princeses" pazīstamā autore.

Šis apsveikums bija audekla veidā, uz kura bija uzgleznota Karaliskā kundze, ap kuru stāvēja visi tikumi līdz ar viņu atribūtiem. Priekšplānā bija redzams Savojas hercogs, skaistāks nekā patiesībā, un princese viņam

rādīja uz tālumā redzamo jūru un Lisabonu. Ap jauno pāri grupējās rotaļas, jautrība un amori un pašā augšā Slava un Dižciltība, pūzdamas trompetes, apvija lauriem šādu, kā man stāstīja, no Vergilija aizgūto devīzi:

„Malrc dca monslrante viam."

Audekls bija bagātīgi izgreznots ar visdārgākajiem dimantiem un visretākajām pērlēm.

Tādā kārtā kardināls Destrē bija iztērējis daudz naudas par neko.

Tā, lūk, neskatoties uz kardināla apsveikumu, neskatoties uz atslēgām, kas turēja ķīlniekos dumpīgo pavalstnieku vadoņus, neskatoties uz Piņcrolas franču zaldātiem, laulības saites ar Portugāli nenodibinājās un Pjemonts paturēja savu princi. Un to ari bija gribējuši panākt.

Tā kā marķīzs Depiāndžs un viņa bēdu brāļi vēl arvien smaka cietumā, tad brīvībā palikušie draugi mocīja hercogu no rīta līdz vakaram, lai viņš pavēlētu tos atsvabināt.