Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Ja es še tā uzsveru Šo šķietami tik niecīgo starpgadījumu, tad tikai tāpēc, ka tas uz visu manu nākamo dzīvi astāja gaužam smagu iespaidu, jo, vispārīgi sakot, šīs manas vīramātes gribas izpaudums bija pirmais stabs ceļā uz naidu, kas, sākot ar šo dienu, bija radies starp mums. Atņem­dama šo pēdējo manu māsu mīlestības dāvanu, manu pēdējo bērna dienu piemiņu un likdama man ieiet sievas dzīvē pa raudu vārtiem, mana vīramāte mani ievainoja pašos sirds dziļumos: viņa mani nekad nesaudzēja, bet parādīja visu savu stingrību, lai mani saliektu zem sava jūga un beidzot nolaupītu manus priekus citu pēc cita. Es no savas puses nebiju pietiekami veikla, lai apslēptu savu naidu un dumpīgās tieksmes un, sākot ar to dienu, starp mani un manu vīra māti bija sacīts pēdējais iecietības vārds.

Tā, lūk, smilšu graudiņš var tapt par klinti.

Tagad mazliet atliksim pie malas visu to, kas attiecas uz grāfu Deverī, Žakelīnu un mani, lai painteresētos par Savojas galmu un kas toreiz lajā notika; lāpāt arī par tām dažādajām personām, kas toreiz bija redzamas galmā un, it sevišķi, par to lielo valdnieku, kura valdīšanas sākums jau bija klāts ar slavas mirdzumu.

Viktors Amede II, kuru mēs Francijā saucām par Savojas lielkungu, vēl atradās savas karaliskās mātes kundzes aizbildniecībā, par kuru mēs jau iepriekš tikām runājuši, jo Karaliskā kundze bija šā galma centrālā figūra. Nezinu, kāpēc viņa bij^ pieņēmusi šo titulu — Karaliskā kundze, jo viņa nebūt nebija karaļa, bet gan skaista Denemūras hercoga meita, kurš pirmās pavaldonības laikā bija visu sieviešu mīlulis. Tie bija tie labie laiki, kad no rita līdz vakaram nodarbojas tikai ar duelēšanos un mīlestību. Kad līdz ar mīļāko vai mīļākās maiņu mainījās arī amata pienākumi, kad vakaru pavadīja intīmā draudzībā, bet no rīta jau izaicināja uz šaušanu, ar lūgumu nešaut sejā, jo acis torēiz vērtēja augstāk par dzīvību, un sakropļotam cilvēkam vairs nebija ko cerēt uz laimi, kā to pierāda gadījums ar Delaroš- fuko. Viņš kļuva mizantrops un sarakstīja savas skaistās maksimas, ko nekad nebūtu uzraktījis princis Demarsijaks.

Monsieur Denemūrs duelējās ar savu svaini monsieur Debeforu, kas to nošāva uz vietas ar trim vienā pistolē ielādētām lodēm, nelikdamies ne zinis par abu tuvo radniecību. Monsieur Denemūrs atstāja divas meitas, no kurām vienu apprecēja Savojas hercogs, Francijas Kristīnes dēls, bet otru Portugāles karalis dons Alfons VI. Šī pēdējā bija uzņēmīga sieviete. Gadījās, ka tās laulātais draugs nespēja būt, pēc viņas prāta, ne vīrs, ne karalis. Viņa panāca laulības šķiršanu, ieslodzīja Alfonsu kādā klosterī un apprecēja ieslodzītā brāli, tuvāko troņa mantinieku. Tādā veidā viņai izdevās paturēt to pašu kroni un dabūt citu vīru.

Abas māsas viena otru ļoti mīlēja. Viņas jau pirms ilgāka laika bija izstrādājušas plānu, kā savienot ciešākām saitēm savus bērnus un arī valstis.

Pavaldone Karaliskā kundze un Portugāles karaliene, kas bija visvarena savā galmā, nolēma apprecināt Viktoru Amede ar Portugāles infanti, nākamo troņa mantinieci. Jaunajam hercogam bija vēl tik tikko piecpadsmit gadu. Pavaldonības padome no sākuma tam pretojās. Saskaņā ar nelaiķa hercoga atstāto testamentu, šī padome, atskaitot dažas viduvējības, sastāvēja no godīgiem, spējīgiem un gudriem cilvēkiem. Bet visspārīgāk šai mahinācijai pretojās galvenais aktieris, pats jaunais hercogs. Izredzes doties uz Portugāli par valdnieku viņam nepavisam nepatika, jo tad tam būtu jāatstāj viņa pavalstnieki, viņa zeme un it īpaši viņa pirmā mīlestība, kas vēlāk vēlreiz parādījās tik savādā veidā: tā bija marķīze Sensebastjana, toreiz vēl jauna un skaista, bet godkāra un ārkārtīgi uzņēmīga intrigante. Tāpēc arī viņa varēja spēlēt tik lielu lomu. Veiklībā un viltībā neviens to nevarēja pārspēt. Viņa bija grāfa Dekumiāna meita, kurš bija hercoga nama virsmaršals un Marijas Pasludināšanas ordeņa kavalieris. Arī viņa skaitījās pie pavaldones galma dāmām. Melnīgsnēja un gracioza, tā izskatījās daudz jaunāka nekā patiesībā bija, un nekad neviens nav uzminējis, cik lieli plāni slēpās šinī skaistajā galviņā.

Dekumiānas jaunkundzes tēvam bija izdevies panākt, ka viņa kļuva par Karaliskās kundzes galma dāmu. Princis bija vēl jauns un viņa tāpat.

Hercogs to ievēroja un drīz vien tā pieķērās jaunkundzei, ka viņa ģimene un pavaldone sāka jau uztraukties.

Neprecētām galma dāmām pilī bija katrai sava atsevišķa istaba. Stāsta, ka viņas esot pratušas izmantot šo apstākli, un Dekumiānas jaunkundze savos tikumos nebija stingrāka kā viņas biedrenes, turklāt viņai varbūt bija viens attaisnojums vairāk nekā pārējām, proti: tas, kuru viņa mīlēja un mīlēja visu mūžu — šī mana liecība ir vaļsirdīga — bija ne tik vien visu mūsu kungs, ne tik vien viens no lielākajiem Eiropas valdniekiem, bet visādā ziņā ļoti ievērojams cilvēks.

Nabaga Dekumiāna, redzēdama, ka visi loka ceļus prinča priekšā, darīja tāpat kā citi, tikai viņai bija tā vājība parādīt jaunajam hercogam ceļu uz savu istabu. Viņš to, protams, papūlējās atcerēties un pēc viņa otrās vizītes neapdomīgajai meitenei vairs nebija, ko viņam liegt.

Viktors Amede toreiz pārdzīvoja pirmo kaislību atmodu un tik tikko sāka tās apjaust. Viņā mīļākā tam piederēja ar sirdi un dvēseli un, kaut arī līdz neprātam samīlējušies, viņi abi bija vēl pietiekami gudri, lai noslēptu savu sakaru līdz tai dienai, kad sekas kļuva redzamas. Tās nu bija lielas izbailes. Dekumiāna pazina savu tēvu; viņa godkārība nespēja aizēnot godprātību un, kas attiecas uz viņa meitas pavedēju, tad vai nu viņš bija princis, vai mūļu dzinējs, tam nebija ko cerēt uz piedošanu vai saudzību.

Tā kā nabaga meitene bija stipra raksturā, tad šīnī kritiskajā brīdī viņa nolēma ķerties arī pie spēcīga līdzekļa. Vispirms viņa lika atvest mediķi Peteču, lai būtu pilnīgi pārliecināta par savu nelaimi, un kad tai vairs nebija nekādu šaubu, viņa pieņēma izšķirīgo lēmumu, nesakot par to ne vārda savam mīļākajam, kas tam varbūt nebūtu piekritis.

Viktors Amede bija pilnīgi nodevies savai mīlestībai pret jauno Deku- miānu un viņš pat iedomāties nevarēja, ko ir nolēmusi darīt jaunā galma­dāma. Šī bija tā pati mīlestība, kuras dēļ viņš pretojās savas mātes projektam.

Tomēr savas pretestības motīvu viņš neatklāja, un, izņemot šo vienīgo, sameklēja tūkstošiem citu. Princis centās pieveikt Karalisko kundzi ar maigumu, ko tas viņai parādīja. Viņa patiesi-jutās ļoti aizkustināta, bet viņas apņemšanās nebija satricināma; kronis mirdzēja viņas acu priekšā un tā staru mirdzums apžilbināja viņas sirdi.

Pirms mēs pastāstām, kādā veidā Dekumiānas jaunkundze bija nodo­mājusi izkļūt no grūtā stāvokļa, kurā to bija novedusi viņas mīlestība, mums jāsaka kāds vārds par to smalko politisko komēdiju, kādu spēlēja Viktors Amede un ļāva spēlēt arī savai mātei attiecībā uz paredzētajām laulībām ar Portugāles infanti.

Jau toreiz Viktors Amede parādīja to neatlaidīgo raksturu, kas īsti nāca redzams vēlāk un pakļāva sev viņu pašu, kā arī citus. Viņš iesāka ar to, ka lūkoja novilcināt laiku, tad sāka meklēt visādus iebildumus un lavierēt. Karaliskā kundze no sākuma cietās, tad sāka runāt paceltā balsi, atgādinā­dama, ka viņa ir māte un pavaldone. Sākot ar šo dienu jaunais princis spēlēja ar atklātām kārtīm un atmaskoja visas savas baterijas.