Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Kaut gan jūs, madamc, likāt uz sevi gaidīt, — teica mana vīramāte, — tomēr esiet sirsnīgi sveicināta.

— Madame, ceļi bija slikti un neatbalstīja mūsu nepacietību, — atvainodamies iebilda mans vīrs.

— Tas ir viss viens, jūs esat pavadījuši ceļā liekas četras dienas, varējāt ierasties agrāk: karalienes kundze man to teica vēl vakar vakarā.

— Kad jāskraida pa taciņām, var arī kādreiz aizmirsties, — teica abats.

— Kas tad skraidīja? — pietvīkdama jautāja grāfiene Deverī.

— Es, madamc, — steidzīgi atbildēja grāfs.

— Viņi abi, — piebilda lāga abats.

— Tā, tā un tā, lūk, jūs esat steigušies pie savas mātes! Nu, to es pieminēšu.

Grāfs Deverī nodūra galvu un palika atbildi parādā. Es biju vēl vairāk pārsteigta un apmulsusi nekā viņš, jo man tas viss vēl bija kaut kas gluži

jauns: lai cik dzedrs bija mans tēvs un māte, kaut ko tādu viņi mums tomēr nebūtu teikuši.

Šī bezgalīgi lielā drūmā pils ar tās marmora klonu un kāpnēm stindzināja manu sirdi. Tā kā jau bija pienākusi nakts, mūsu priekšā nesa kūpošas lāpas, kas gan apgaismoja mūsu ceļu, bet nespēja izkliedēt tumsu bezgalīgajās galerijās, kas tāpēc šķita jo atbaidošākas. Grāfiene Deverī soļoja man līdzās un novērtēja mani kā nezin kādu nopirktu preci vai parādes zirgu, kas rīt vedams uz apskati. Man pa priekšu viņa iegāja kādā milzīgā zālē, kurā atradās divdesmit vai trīsdesmit personas, tie bija gan tuvāki, gan tālāki Deverī ģimenes radinieki, ar kuriem man vajadzēja sasveicināties.

Es ieraudzīju savādus tērpus un nopietnas sejas: varēja teikt, ka tie bija visu Deverī dzimtas senču portreti, kas no pils intendanta dabūjuši atļauju uz brīdi izkāpt no saviem rāmjiem. Patiesībā tie gandrīz vai visi bija augstas personas, kas galmā ieņēma atbildīgus' amatus. Mana vīramāte pati bija Savojas hercogienes, toreiz vēl pavaldones, galma dāma vai vismaz viņai galmā bija liels iespaids, kas grāfienei Deverī deva plašas iespējas, kuras tā arī plaši izmantoja ne tik daudz, lai pakalpotu saviem draugiem, bet vairāk, lai kaitētu tiem, kas viņai nepatika.

Tai vakarā es maz ievēroju tos cilvēkus, kuriem mani stādīja priekšā, mans skatiens bija kā apmiglots, tik ļoti mana vīramāte man iedvesa bailes ar savām lielajām acīm.

Pievezdama mani katrai atsevišķai personai, viņa man nosauca tās vārdu un teica:

. — Sveiciniet, grāfien, šis ir jūsu krusttēvs… kungs. Sveiciniet, grāfiēn, šī te ir jūsu māsīca… kundze.

Ak, kas tur bija šo krusttēvu, māsīcu un reveransu! Tas viss vilkās vairāk nekā pusotru stundu. Aiz izsalkuma vai kritu no kājām un man uznāca nepārvarama vēlēšanās raudāt.

Mans vīrs mums sekoja kā zēns, kas ieķēries mūsu svārku stērbelēs. Viņš man likās pavisam maziņš un es nezinu, vai nu neprātīgas sievas, vai draiskulīga bērna kaprīzes dēļ, bet tieši tāpēc es šai brīdi viņam pieķēros vairāk, nekā ja viņš būtu rīkojis visu šo pulku, kurā tagad tam vajadzēja tikai paklausīt.

Es tomēr pametu kāru skatienu uz kādu bufeti, kura bija apkrauta ar augļiem un cepumiem un kuru apmeklēja ikviens, izņemot mani, kam par godu tas viss bija sarīkots. Tās bija īstas Tantala mokas.

Tad vienā brīdi es saslējos, kaut gan vēl šodien nesaprotu, kā to varēju izdarīt. Es atstāju savu septīto trešās pakāpes brālēnu, kas kā stabs stāvēja zāles vidū, devos taisni uz to bufetes galu, kur aiz visām šīm glāzēm un paplātēm cienīgi stāvēja kāds lādzīgs kalpotājs un palūdzu viņu mani ap­kalpot. Viņš pasteidzās man pasniegt apelsīnu un vēl kaut ko tik lieliskā sudraba traukā, kāds jebkad bija redzēts. Mana vīramāte skatījās manī ar platām acīm un es esmu pārliecināta, ka pēc šā atgadījuma viņa uzskatīja mani par spējīgu uz visu. Šis mans solis pamudināja to būt uzmanīgai ar mani un sagatavoties uz nesaudzīgu apiešanos, kas pēc viņas domām bija vienīgais līdzeklis, kā mani turēt grožos.

Var jau būt, ka šai kaprīzei, kuras cēlonis bija mans izsalkušais vēders, man jāpateicas par visām manas dzīves nelaimēm.

Kad es biju apēdusi savu apelsīnu un arī pārējo, ko man pasniedza, es atgriezos pie manas vīramātes, kas mani gaidīja ar tik cieši sakniebtām lūpām, ka likās viņai to nemaz nebūtu.

— Es nezinu, madamc, — viņa teica, — vai Francijas galmā ir parasts neatbildēt uz savu radinieku apsveikumiem, bet še, Turīnā, mēs gan to vēl ievērojam, to es jums atgādinu.

Abats Delaskalija savilka seju tādā grimase, kas apmēram nozīmēja: „Nu, ko es jums teicu!"

Es nezinu, kas vēl viss būtu noticis, ja šinī brīdī oficianti nebūtu pietei­kuši vakariņas, kas man lika atviegloti nopūsties. Mani nomaca viss šis dižciltības smagums un es ar mīļu skatienu pavēros atpakaļ pagātnē uz manu mazo istabiņu, manām māsām, mūsu jaukajiem sapņiem un mūsu brīvību.

Šķita, ka mielastam nebūs gala; galds bija klāts ar vēl lielāku greznību nekā mūsu lielmaņu namos: Savojas aristokrātija nebija tā noplicināta kā mūsējā Ligas karos, Frondas cīņās un Rišeljē sārtu ugunīs. Daudzu šo ģimeņu rīcībā bija veseli bagātību krājumi, kas bija uzkrāti paaudžu pa­audzēs.

Beidzot mēs piecēlāmies no galda, lai katrs dotos uz savām mājām.

Ceremoniālā gājienā mani aizveda uz goda istabām, kuras vīramāte bija nodevusi manā rīcībā, līdz ar to likdama man saprast, ka par šo goda paradīšanu man vajadzēs viņai atmaksāt ar paklausību.

Lūk, viņas pašas vārdi:

— Sākot ar šo dienu, es šinī mājā vairs neesmu nekas, jūs še būsit pavēlniece.

Un kad es neveikli sakustējos, viņa turpināja:

— Es jums neliegšu savus padomus, un kad es jums tos došu, es jūs lūgšu tiem ari labprāt sekot. Es pazīstu šo zemi un pazīstu labi, bet jums tā vēl ir sveša, jūs esat jauna, es esmu veca: tātad ir pietiekami daudz iemeslu, lai jūs mani uzklausītu.

Es biju samulsusi un nezināju ko atbildēt. Mans vīrs steidzās man palīgā.

— Deverī kundze, māt, būs ļoti laimīga jums paklausīt tāpat, ka to daru es, un mūsos abos jūs atradīsit pilnīgu vienu un to pašu padevību un cieņu.

Es biju pārsteigta. Tas viss, ko es redzēju, mani nomāca. Šī bagatība un greznība, savienota ar vispilnīgāko verdzību, manas acīs, par spīti manai jaunībai, bija pārāk neparasta lieta. Es sapratu, ka grāfam Deverī šāds stāvoklis nepiedien. Es jutu, ka manā priekšā viņš jūtas neērti, bet vēl neērtāk viņam vajadzēja justies citu sabiedrība. Es ilgojos palikt divatā ar viņu, lai izskaidrotos. Viņš aizgāja kopā ar māti, bet es cerēju, ka viņš atgriezīsies. Es vēl negāju gulēt un kādu laiku viņu gaidīju, bet kad pulkstenis nosita pusnakts stundu, kalpones mani izģērba. Es paturēju pie sevis Marionu, kas mani apguldīja, un mēs runājamies līdz pulkstens diviem naktī. Nabaga meiča noguruma dēļ krita vai no kājām. Es viņu atlaidu. Vēl kādu laiciņu es cīnījos ar miegu, beidzot manas acis nemanot bija aizvērušās.

Grāfs Deverī neatgriezās.

No rīta atmodusies, es vērīgi lūkojos apkārt. Es biju viena, gluži viena.

Tad es piezvanīju. Ienāca Mariona. Bija jau ļoti vēls. Arī Mariona lū­kojās apkārt ar ne mazāku ziņkāri, bet vēl bailīgāk, nekā to biju darījusi es. Tad viņa uz pirkstgaliem pienāca pie manas gultas, it kā baidītos, ka viņas soļu troksni kāds nesadzirdētu, un ar noslēpumainu sejas izteiksmi man pastastīja, ka grāfs Deverī aizņemot gandrīz vai tādas pašas istabas gluži līdzās manējām un ka pirms manas ierašanās atraitnes kundze grāfiene Deverī esot likusi aizmūrēt visas durvis uz turieni.