Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Še ņemiet, grāfiene Deverī kundze, un es jūs lūdzu parūpēties par Žakelīnu.

Grāfs Deverī savukārt iesaucās un vaicāja, ko šis starpgadījums nozīmējot.

— Ak, monsieur, — es noraudājusies iesaucos, — tā ir Žakelīna.

Paziņojot Filipam Labajam viņa grūtībās īstās princeses ierašanos, laikam

gan nekad tas nav ticis izteikts tik traģiskā tonī.

— Kāda gan mums vajadzība pēc Žakelīnas mūsu ceļojumā? — pavisam nopietni jautāja grāfs. — Atvadaties no viņas, madame, un šķiraties droši.

— Monsieur, — es atteicu, — manas māsas man atdeva Žakelīnu, es vedīšu to sev līdzi, atstājiet man manu Žakelīnu.

Babcte, kas karietē jau bija paspējusi iekāpt, dzirdēja manu saucienu, izlēkusi tūdaļ atskrēja un ieraudzīja, par ko ir runa.

Es spiedu Žakelīnu pie savas sirds.

— Grāfienes kundze, — viņa teica, — neapgrūtiniet ar šādām bērniš- ķībām grāfa kungu, apdomājiet taču, kas jūs esat un kurp jūs dodaties.

Es sāku raudāt vēl skaļāk. Turpretī monsieur Deverī pat nedomāja dusmoties, bet, gluži otrādi, jutās manu bēdu aizkustināts.

— Es neko citu neprasu, kā ņemt līdzi šo Žakelīnu, ja jūs to tik karsti vēlaties, — viņš teica. — Bet ar jūsu atļauju viņu varētu novietot kādā koferī, jo man šķiet, ka nav nepieciešams, lai tā sēdētu karietē līdz ar mums.

— Koferī! — es iesaucos, — ak, monsieur, viņai tur būs ļoti neērti.

Grāfs Deverī nevarēja noturēt smieklus un nāca ar pieņemamu priekš­likumu: novietot Žaklīnu mūsu kalpotāju karietē.

Es piekritu šim upurim tikai pateicoties mana vira pieklājīgajam lūgu­mam un it īpaši viņa acu izteiksmei.

Grāfam Deverī bija tāds izskats, kuram nevar pretoties. Žakelīna tika rūpīgi ietīstīta un nodota Babetei, kas apņēmās par to sevišķi rūpēties visu garo ceļa gabalu.

Tagad es biju mierīga — pie Babetes Žakelīnai netrūks nekā. Tāda, lūk, es biju, kad mani apprecēja.

Pa ceļam mūsu ratos bieži iekāpa abats Delaskalija. Viņš mani apbēra ar konfektēm, našķiem un — morāli, bet man nepatika ne viens, ne otrs. Ir ļaudis, kuru smaržas nesmaržo, kuru dimantiem nav mirdzuma un kuru gādībai par mums trūkst valdzinošas burvības. Visu, pat mīlu viņi pārvērš nepatikā.

Un manam svētcienīgajam radiniekam bija lielas izredzes kļūt par vienu no tādiem.

Mans instinkts mani nebija vīlis. Kas attiecās uz manu vīru, viņam bija tikai viena kļūda — viņa ģimene, bez tās viņš būtu bijis pati pilnība. Tas bija cilvēks, kurš pat vislielākos pretiniekus varēja piespiest viņu iemīlēt. Visa šā ilgā ceļojuma laikā viņa pacietībā un maigums ne uz mirkli nepagura, kaut gan, kad es to tagad pārdomāju, man jāatzīst, ka es biju neciešama ceļabiedre. Viņš jau no acīm nolasīja katru manu vismazāko iegribu, paredzēja manas vissīkākās vēlēšanās, kad es gulēju, viņš bija par mani nomodā. Jautrs, bērnišķīgs, mīļš, viņš rotaļājās ar mani, it kā būtu manā vecumā. Kādudien viņš pat nosēdināja sev līdzās Žakelīnu un, tā kā man likās, ka viņš pret to izturās pārāk maigi, tā biju es, kas lelli aizsūtīja atpakaļ uz otru karieti. Man šķiet, ka es uz to biju kļuvusi greizsirdīga.

Viss gāja uz to labāko un trešajā vai ceturtajā ceļojuma dienā man jau vairs nekā nebija žēl.

Pie Senī kalna mēs pārbraucām Alpus. Es no sirds ilgojos pēc tā brīža, kad nonākšu ielejā, kas divus vai trīs tūkstošus pēdu zem manis atklājās skatienam.

Un es tajā nonācu, kā nonāk, ak vai, līdz vistālākajām lietām, un drīz vien manas acis skatīja skaisto apvidu, kurā valda Turīna. Tā kā es vienmēr esmu mīlējusi skaistus dabas skatus, es biju sajūsmā.

Bet tad es ievēroju, ka mans vīrs,, pavisam pretēji man, bija kļuvis skumjš un sasāpināts. Viņš vairs neatbildēja uz maniem jokiem, līdz ar to mazinādams ari manu jautrību. Vēl vairāk: viņš pat izturējās rupji pret Bavārijas princesi, un kad es viņam prasīju, kāds tam visam cēlonis, viņš atbildēja, ka tas nākot vienīgi no garastāvokļa pārmaiņas. Kāda no manām meičām, vārdā Mariona, kuru es pēc Babetes mīlēju visvairāk un kurai es kādā apstāšanās vietā prasīju padomu, apsolīja man šo lietu izpētīt un nākamajā pieturā pateikt man savas domas par šo pārmaiņu.

Līdz ar to, ka pieauga mana laulātā drauga drūve un nomāktība, abats Delaskalija likās kļuva arvien jautrāks un dzēlīgāks.

Pēdējās naktsmājās Mariona gluži izbijusies ieskrēja manā istabā.

— Ak, mana labā Mariona, — es jautāju, - kas tad ir atgadījies, kāpēc tu esi tik uztraukta?

— Ak, madamc, madamc, — atbildēja nabaga meiča, — ir daudz kas jauns, klausieties, un arī jums būs savas iemesls uztraukties!

— Nu! Bet kas tad ir noticis?

— Grāfa kungs liek Žakelīnu novietot aiznaglotā kastē.

— Bet aiznaglota kaste taču ir zārks!

— Ak, mans Dievs, jā, nemaz nerunājot par visu citu.

— Visu citu! Kas tad ir šis viss cits? Saki man, es to gribu zināt!

— Nu, labi, liekas, ka grāfienes kundze pastāvīgi ir sliktā omā, ka viņa gremžas no rīta līdz vakaram, ka grāfa kungam no viņas ir ārkārtīgi bail un ka abats Delaskalija vienmēr nostājoties savas māsas kundzes pusē.

— Vai tu, Marion, par to esi noteikti pārliecināta?

— Tikapt noteikti, ka man reiz ir jāmirst. Abata Delaskalija kambarsulainis nupat par visu to izpļāpājās, kas ar viņu līdz šim vēl nebija noticis, kamēr vien esam atstājuši Parīzi.

— Apžēlojies! Kas tad ar mums notiks? Tad, lūk, kāpēc grāfs kopš vakardienas ir tā pārvērties! Viņš tuvojas savai mātei un jau jūt viņas iespaidu.

Sākot no šā brīža man bija jāpieliek daudz pūļu, lai noslēptu, ka es par visu esmu jau informēta. Es izlikos sapīkusi un pat neturēju par vajadzīgu žēloties, ka man atņem Žakelīnu, kaut gan tas mani saniknoja un es uzmetu lūpu, lai apvaldītos.

Bet cik tas viss tagad ir sen atpakaļ! Kas gan viss nav noticis no tā laika, cik tur ciešanu, cik asaru, cik tur upuru, cik bēdu un ari kļūdu! Es nevaru neskumt, pakavējoties pie šiem manas bērnības pēdējiem brī­žiem, pie šīs robežas starp diviem laikmetiem.

Vēl tanī pašā vakarā es nonācu Turīnā, kur mani uz pils trepēm sagaidīja mana vīramāte, grāfiene Deverī kundze.

Es nemīlu portretus, jo tie reti kad ir īsti, cilvēkus mēs labāk iepazīstam pēc viņu darbiem. Jūs redzēsit Deverī kundzi un paši varēsit par to spriest.

Kas attiecas uz ārējo izskatu, tad viņa bija skaista un cienīga, gadus piecdesmit veca dāma. Tā kā viņa bija apprecējusies vēlu, tā bija saglabā­jusi vecmeitas dzedrumu un dzēlību. Viņas gaita bija karaliska, brūnās acis prata rīkot, žesti bija lēni, bet valdonīgi, ar vārdu sakot, viņai bija visas īpašības, lai pavēlētu un valdītu pār citiem, it īpaši — bērniem.

Viņa mani apskāva vēsi un atturīgi — kā īsta vīramāte. Mans vīrs satvēra viņas roku un it kā skūpstīdams piespieda pie lūpām, man likās, viņš pat drebēja, tikai es nezināju, vai sevis vai manis dēļ.

Vēlāk es atskārtu, ka tas ir. bijis mūsu abu dēļ.

Abatam tika veltīts īss, draudzīgs mājiens, uz ko tas atbildēja ar augstprā­tīgu sveicienu. Jau no šā brīža es sapratu, ka šie abi viens otru necieš.

Bet ka viņi sapratās, to es uzzināju vēlāk.

Šī sieviete un vīrietis apmainījās skatieniem, kuru nozīmi es izpratu vēlāk. Likās, ka abats teiktu: „Lūk, es atvedu jums sāncensi un jums vairāk nekā līdz šim būs vajadzīgs mans atbalsts." Grāfiene Deverī pieņēma šo atbalstu ar īgnu nepatiku, bet tomēr pieņēma.