Aleksandrs Dimā (tēvs): Kaislību princese

— Vai jūs nesacerat lieliskus pantus?

— Es tos esmu sacerējusi pavisam tikai četrus.

— Bet vai Akadēmijā nav cilvēki, kas spējuši sacerēt tikai vienu un tātad ir darījuši trīs reizes mazāk nekā jūs?

— Nu, tad sakiet man vispirms, kā to dara?

— Ak, grāfien, kā to ir darījusi Kulānža kundze, kā to darīja Seviņjī kundze? Un kā to darāt jūs pati?

— Tas viss nav svarīgi, pamāciet mani!

— Izlieciet uz papīra visu to, ko jūs man šovakar pastāstījāt, tad vēl daudz citu lietu, vēl un vēl, visu to, ko vien jūs atcerēsities, un es jums galvoju, ka vairāk nekas nebūs vajadzīgs. Jūsu stils, tāpat kā jūsu prāts, ir bez pretenzijām; jūs vienkārši pastāstīsit, ko sevišķu jūs esat redzējusi, ko sevišķu jūs esat zinājusi un, ja jums arī gadītos sameloties, jūs ar to jo vairāk kļūsit cienīga līdzināties visu laiku vēsturniekiem, kas tāpēc nemaz nav kaunējušies pagātnē, nekaunās mūsdienās un ne tik vēl nekaunēsies nākotnē.

Pie šiem vārdiem monsieur Voltērs piecēlās, atsveicinājās no manis un aizgāja, abu savu protežē pavadīts, kuru nebeidza tam uzplīties, lai viņš tos pieņemtu savā dzīvoklī, kas, akadēmiskā stilā runājot, tiek uzskatīts par Mūzu pieņemamo istabu.

Palikusi vienatnē, es pasaucu savas kalpones un devos pie miera, bet tai vietā, lai gulētu, kā man to būtu vajadzējis darīt, es visu nakti domāju par Voltēra pēdējiem vārdiem. Es tagad maz guļu, kā tas parasti mēdz būt ar tiem, kuri ir ilgi dzīvojuši pagātnē un kuriem maz vairs palicis dzīvot nākotnē. Es jutu, kā pukst mana vecā sirds, jau iedomājoties vien, ka es varētu atklāt uz papīra manu un arī citu acu priekšā šo jaunību, kuru es turpmāk nekad vairs neskatīšu, kā vienīgi manās atmiņās, un, iedrošināta no šā cilvēka uzslavas, kurš parasti mēdz vai nu lišķēt, vai apvainot, esmu nolēmusi ķerties pie saviem memuāriem. Es ar tiem gri­bēju pēc iespējas pasteigties, lai novestu tos līdz galam, vai vismaz līdz tam laikam, kad es beidzu dzīvot no citiem un citu dēļ. Viss atlikušais pieder vienīgi Dievam un man.

Un tā, lūk, šodien, 1734.gada 8.oktobrī, es sāku šo savu dzīvesstāstu. Nebēdādama ne par valdniekiem, ne par pavalstniekiem, es atstāstīšu visu, ko būtu interesanti zināt. Ir patīkami domās skatīt patiesību, bet vēl patīkamāk ir mest to sejā visiem, kas mums sagādā ciešanas: tas ir gandarījums, kāds šinī pasaulē sasniedzams tikai zināmos apstākļos. Jādomā, ka tas būs arī viens no Paradīzes priekiem, kaut gan tieši tas mums nav apsolīts.

Es nezinu, vai tie nedaudzie lasītāji, kas uzmetis acis maniem memuāriem, pat pēc manas nāves pazīs šos četrus pantus, par kuriem ieminējās Voltērs, kas, kā partietis bēgdams, vēl iešāva manā sirdī godkārības bultu. Es nezinu, vai mani nedaudzie lasītāji pazīs šos četrus pantus, kas nav nekas cits, kā viens vienīgs četrrindu pants, kuru es pirms apmēram astoņām dienām sacerēju kā sev piemērotu kapa uzrakstu un kurš skan šādi:

Še viņa atdusas, kas reiz bija apburoša Un saucas — Kaislību princese. Un lai lieta būtu noteikta un droša, Tā Paradīzes priekus baudīja jau še.

Bet vai nu viņi tos pazīs vai ne, būs labi, ja viņi zinās, ka ne vienmēr es esmu bijusi tā Kaislību princese, kura trīsdesmit gadus Parīzē ir tikusi tik daudz godināta. Kā es par tādu kļuvu, tas, lūk, ir galvenais, ko vajag noskaidrot. Patiesi ir ļoti tāls ceļš no Deluinas Žannas Dalbēras līdz grāfienei Deverī, tagadējai Kaislību princesei. Viņas vairs nelīdzinājās viena otrai ne savās domās, ne jūtās, tāpat kā viņu sejās vairs nav nekādas līdzības. Dievs to zina, kas es esmu bijusi un par ko es esmu kļuvusi. Kas es reiz esmu bijusi, varbūt vēl citi atceras, kas attiecas uz mani, es to esmu aizmir­susi un tā jau ir viena nožēla mazāk.

Kas es esmu kļuvusi, to man ik dienas atgādina mans spogulis. Tas ir rupjš, bet vaļsirdīgs draugs. Kaut gan vēlu, tomēr beidzot es esmu nonākusi tik tālu, ka piedodu tam netikumu tā krietnās īpašības dēļ.

Esmu dzimusi 1670. gada 18.septembrī, tanī pašā gadā, kad Debosī^ kuru savā bērnībā vēl tiku redzējusi, izkliedza šo lielo kliedzienu: „Kundze krīt! Kundze ir mirusi!"

Tātad pašreiz, tas ir, 1734. gada 8.oktobrī, kad es sāku rakstīt savus memuārus, es esmu pilnus sešdesmit četrus gadus veca.

Mans tēvs, Deluinas hercogs, Ludviķa XIII mīlulis un drausmīgās Dekončinī traģēdijas līdzdalībnieks, bija Deluinas hercoga un Marijas Dero- hanas dēls. Marija Derohana bija vairāk pazīstama ar hercogienes Dešev- rēzas vārdu, kuru tā bija mantojusi no sava otrā vīra. Mazāk viņu pazina kā Deluinas hercogieni vai Konnetabla kundzi, kā to mēdza saukt pēc viņas pirmā vira. Brāļu manam tēvam nebija, bet gan viena dvīņu māsa, Deševrēzas jaunkundze, kuru Frondas laikos kļuva pazīstama ar saviem mīlas sakariem ar koadjutoru, kas vēlāk kļuva par slaveno un darbīgo kardinālu Derecu.

Tā kā es nebūt negribu stāstīt kaut ko sliktu par savu ģimeni, tad, es ceru, neviens arī negaida, ka es atstāstīšu manas krustmātes skandalozās dēkas. Par tām runā tā laika memuāri.

Vai nu uzskatīdama meitu par savu sāncensi, vai vienkārši mātes mīlas trūkuma dēļ, mana vecmāmiņa, Deluinas un Deševrēzas hercogiene, ar visu maigumu pieķērās manam tēvam, kuram tā atdeva sava otrā vīra hercogisti, kaut gan viņam uz to nebija nekādu tiesību. Kas attiecas uz mūsu ģimeni, tad mēs nebūt nedomājām kaut ko samelot par tās pirmsākumiem, jo mēs it labi zinām, ka Dalbēru ciltskoks nesniedzas tālāk atpakaļ, kā karaļa Ludviķa XIII labvēlība, kuru mans vectēvs bija ieguvis kā veikls medību žagatu dresētājs, ar kurām tad jaunais karalis Luvras dārzos medīja mazos putniņus.

Tātad manam tēvam, neskaitot materiālos labumus, kas nebija mazāki, tika parādīts liels gods ar to, ka viņš varēja saradoties ar Lotringijas namu, kaut arī tik attālā pakāpē. Lai labāk nostiprinātu viņa stāvokli, vecmāmiņa piespieda to apprecēt viņas pusmāsu, hercoga Monbazona meitu,' kuras māte, slavenā Monbazonas hercogiene, bija pazīstama ar savām ķildān ar Longevilas kundzi un kuras noslēpumainā nāve bija par iemeslu tam, ka Deransē no vienkārša un vieglprātīga abata kļuva par trapistu mūku.

Tagad jūs redzat, no kurienes es esmu cēlusies un ka abi mani senči, tāpat kā Korneja Sido, ir iesākuši ar kādu meistarstiķi, ko atbalstīja mūsu cilts sieviešu spožās politiskās spējas. Tātad mani nebūtu daudz ko pelt. Ja es esmu gājusi pa to pašu ceļu, tad es esmu tikai sekojusi viņu iemītām pēdām, un bez tam tajos laikos šo ceļu gāja tik daudzas, ka tas jau stipri vien līdzinājās lielceļam.

Mana māte, par spīti šādai radniecībai, turpretī bija īsta svētā un cienījama sieviete. Tas pats un pat vēl vairāk sakāms par manu tēvu/kam piemita visi tie tikumi, kuru trūka mūsu senču lielākajai daļai. Šīs dubultotās stingrās tikumības sekas bija uzticīga laulības kopdzīve, kas deva lielu pulku bērnu. Tos uzaudzināja pēc stingriem principiem, kas varbūt liktos smieklīgi mūsdienās, bet kuri, tīri negaidot, bija ļoti modē favorītes Mente- nonas valdīšanas laikā. Mans tēvs un māte gan šinī ziņā nesekoja modei, bet vienīgi pašu dabīgai dziņai uz visu labu.

Ja nu arī nevarētu teikt, ka pats karalis šīnī ziņā būtu bijis citiem par paraugu, tomēr ap manu dzimšanas laiku viņš jau sāka sekot šim reforma­toriskajam virzienam, ieceldams par monsiņjora palīgiem stingrus prelātus un mācītus dievvārdniekus.

Mans tēvs nebija visai bagāts, un tā kā viņš negribēja savus bērnus, nerēķinoties ar viņu tieksmēm, novietot baznīcas paspārnē, viņš cerēja, ka vislabāk nodrošinātu mūs ar mūsu stāvoklim atbilstošām precībām, kaut gan mūsu ģimenes mazturības dēļ pret to varēja rasties dibināti iebildumi. Mēs bijām skaistas, sevišķi es, un ļaudis teica, ka es esot daiļāka par maņām māsām. Mūsu draugi centās pierādīt, ka šis daiļums, tikums un sakari esot jau pietiekami liels pūrs un, tā kā mēs esam nabagas, tad, kaut arī mūsu nabadzība būtu vēl lielāka, mēs varam pretendēt uz visu.