Aleksandrs Dimā (tēvs): Kaislību princese

— Kaut es vēlreiz varētu justies laimīgs! Kaut man būtu lemts vēl baudīt dažus saldus mirkļus, pirms es atstāju šo pasauli!

Sev par nelaimi nabaga bērns bija uznesis arī pudeli Sicīlijas vīna, šā vīna, kas tik ātri apreibina sirdi un prātu. Tāpat arī viņa, kas līdz šim bija pieradusi pie atturības, sev par nelaimi bija to iebaudījusi, bet vislie­lākā viņas nelaime bija tā, ka jaunais, skaistais princis bija kaislīgs un prata aizraujoši runāt.

Vakars viļņoja reibinošā tvanā, kādu pazīst tikai dienvidos. Viņai likās, ka šim jaunajam cilvēkam ir diezgan daudz tiesību prasīt sev mazdrusciņ šīs zemes laimes un ka būtu nežēlīgi un pat rupji liegt viņam skūpstu, pēc kura tas tik neatlaidīgi lūdza. Turklāt viņš vēl apgalvoja, ka to mīlot un ka turpmāk bez viņas nespēšot dzīvot. Viņš tai iegalvoja visu to, ko mīlētāji mēdz iegalvot meitenēm, kas tos. uzklausa un ļaujas pievilties tāpēc, ka vispirms viņas pieviļ pašas sevi.

Gala iznākums bija tas, ka tai vietā, lai sastaptos ar savu māsu un ieturētu vakariņas kopā ar to, viņš apciemoja hercogieni tikai nākamajā dienā, it kā nule būtu ieradies.

Viņš vairs neuzdrošinājās pacelt acis uz Žozefu, kas, uzzinājusi viņa augsto kārtu, bija ļoti apmulsusi un nelaimīga. Tomēr princis turpināja viņu paslepen apciemot un bieži vien pat kauju vai apšaudīšanās laikā. Viņa kaislībai briesmas • bija tas pats, kas ēdienam sāls: tas to padarīja tikai stiprāku un ilgstošāku.

Jaunā meitene drīz vien piemērojās apstākļiem.

Dodamies projām no Itālijas, princis visu izstāstīja hercogienei un lūdza to izprecināt meiteni, parūpējoties ari par viņas pūru. «

žozefu apprecēja kāds Paolo Mariani.

Šis Mariani reiz bija bijis ļoti bagāts, bet viņa kaislības to izputināja un kdpš jaunības viņš bija jau paguvis izšķiest lielāko daļu savas bagātības.

Šā cilvēka dzīves gājums vispār bija savāds un savos' memuāros es turpmāk aprakstīšu drausmīgos un asiņainos notikumus, kas saistās ar šis ģimenes likteņiem.

Kas attiecas uz šo Mariani, viņš bija ticis ievests prinča Kariņjana namā; kopā ar princi viņš ieradās Parīzē, kur uz ilgāku laiku apmetās Soasonas viesnīcā. Kā zināms, tad princis bija ieguvis tiesības iekārtot Delo bankas akciju pārdošanas kantori. Mariani pārzināja telpas, kurās notika tirdznieciskie darījumi, un še viņš īsā laikā, pateicoties ne visai godīgiem paņēmieniem, drīz vien sarausa lielas bagātības. Viņš bija kļuvis kardināla Dibuā cienītājs, organizēja tā izpriecas un dažreiz arī pats piedalījās viņa orģijās. Dibuā šad un tad ieradās itālieša dzīvoklī un iepazinās tur ar Žozefu, kas, labi saglabājusies, toreiz ziedēja savu trīsdesmit gadu skaistuma vispilnīgākajā krāšņumā. Tāpat arī viņš šīnī mājā sastapa kādu četrpadsmit gadus vecu, piemīlīgu meiteni — Žozefas un Orleānas hercoga mīlas bērnu. Pavaldoņa ministrs, kuram nebija zināms toreizējais piedzīvojums Turīnā, tūdaļ sāka pārdomāt plānu, kā pavest abas jaunās sievietes. Viņš paturēs māti, Orleānas hercogs — meitu. Nekrietnajam galma apgādātājam tā bija parasta lieta.

Žozefas meitu sauca par Terēžu. Viņas skaistumā bija kaut kas tik tīrs, ka tā atgādināja eņģeli: lielās, melnās acis kvēloja nevainības spožumā, daiļi veidotā piere, brīnišķīgais smaids un stāvs, kura slaidumu būtu varēju­šas apskaust divdesmit visdaiļākās koķetes.

Zozefa savos tikumos senāk bija diezgan vaļīga un varbūt bija tāda pali arī tagad, jo, cik man zināms, viņa nekad nebija mīlējusi savu vīru,

ar kuru lo bija apprecinājuši, un šis prata atrast citur pretmllas tēlu, ko velti meklēja pie savas sievas. Bet savu meitu Žozefa mīlēja un tā būtu drīzāk bijusi ar mieru redzēt viņu mirušu nekā mīļākās lomā. Kaut ar to būtu izredzējis kāds princis.

Sirdij ir savas dīvainības un tikumībai nav labāka cīņas biedra, kā tas, kurš no tās savā dzīvē ir atsacījies.

Dibuā, kurš bija pārliecināts, ka tam nenāksies grūti iegūt itālieti, kā viņš sauca Žozefu, nosūtīja pie tās dēku meklētāju Lafāru. Mariani kundze pieņēma kapteini savā buduārā, kas bija iekārtots gandrīz vai kā modernas koķetes miteklis.

Par godu itālietei un par kaunu Lafāram mums jāteic, ka viņa priekšlikumi cieta pilnīgu fiasko.

Kapteinis piecēlās, lai atvadītos.

— Pārdomājiet labi! — viņš teica.

— Pietiks, ir jau vēls, — atbildēja Žozefa, — manējie mani sauc. Es no jums atvados.

— Ak, neviens jau nevar iedomāties, kas un kādā nolūkā jūs būtu aizturējis šinī klusajā buduārā.

— Tiklīdz jau kāds ko iedomājas, tad katrā ziņā ko sliktu, bez tam vēl jūsu klātbūtne…

— Atcerieties, kā uzdevumā es jūs tiku lūdzis!

— Es to gribu aizmirst: nelga grib iegūt savam draugam kādas sievietes sirdi, nelietis to grib nopirkt lielmaņa vajadzībām.

— Bīstieties no kardināla!

— Es?

— Jūs zināt, kā viņš atriebjas saviem ienaidniekiem.

— Jā gan, saviem ienaidniekiem, — atcirta Žozefa nicīgi un pašpaļā­vīgi, — bet man…

— Jūs viņš mīl. Bet nonievāta mīla pārvēršas naidā.

— Ak, Bastīlijas atslēgas pret mani nekā nespēs darīt! Un tagad ir jau vēls.

— Jā, madame, ir jau vēls. Tomēr uzklausiet vēl pēdējo vārdu. Jūs pazīstat kardināla devīzi: „To, ko tev nedod, paņem." Jūs liedzat, viņš paņems.

Un Lafārs aizgāja.

Dažas dienas vēlāk Mariani, kas bija par kavēkli, tika ievietots Bastīlijā. Iemeslu tam netrūka. Žozefa tika aizvesta ar varu, kad viņa kādu vakaru atgriezās mājās no Tencini kundzes. Lafārs ieradās mierināt mazo Terēžu un deva lai padomu krist pie kājām kardinālam Dibuā, lai izlūgtos apžēlošanu savai mātei un Mariani. kuru tā sauca par tēvu.

Dibuā daiļo bērnu pieņēma ļoti laipni un apsolīja vēl tanī pašā vakarā aizvest viņu pie prinča. Līdz tam laikam viņš to aizturēja ministrijas telpās un, kad pienāca nakts, to tiešām aizveda uz kādu mazu namiņu, kurā pavaldonis dažreiz mēdza pavadīt vakarus un kur tikumībai bieži bija jākrīt par upuri.

Mazā Terēza, kuru bija savaldzinājuši Lafāra skaistie vārdi, sekoja kaptei­nim ar slepenu prieku.

Šis nebūtu varējis nekā labāka vēlēties, kā ļaut attīstīties jaunās meičas sirdī mīlas dīgļiem, kas tanī jau bija aizmetušies, bet pavaldonis…

— Bet pavaldonis mīlēja ievākt pirmo ražu, it īpaši, kur viņš pats bija sējis, — pārtrauca mani Voltērs, aizrādīdams uz Orleānas hercoga tēva attiecībām pret Terēžu.

— Monsieur, Voltēr, — es iesaucos, — jūs, kas rakstāt vēsturi, tenkojat tāpat kā visi citi.

— Vēsture pastāv tikai no meliem un tenkām.

— Tādā gadījumā jums nav nekādas vajadzības dzirdēt šā stāsta beigas.

— Atrisinājumu es ar labpatiku izlasīšu jūsu memuāros.

— Jūs gribat, lai es rakstītu memuārus?

— Jau sen jums būtu vajadzējis tos sākt. Ar to, ka jūs šādus noslēpumus glabājiet pie sevis, tiek apzagta vēsture. Daudz ļaužu stāstīs nākotnei par kaujām un lieliem notikumiem, par tirgošanos un politiku. Bet kur paliks alkovu, kabinetu un mazo ieliņu dzīves īpatības, vienīgi tikai paši aktieri, kas šīnī dzīvē ir tēlojuši kādu lomu, pazīst tās un var attēlot.

— Un es lai tās aprakstītu, es? Tas nu gan ir smalks joks.

— Kāpēc gan ne?

— Es to nekad nepratīšu.

— Vai jūs katru dienu nerakstāt brīnišķīgas vēstules?

— Bet vēstules taču nav memuāri.