Aleksandrs Dimā (tēvs): Kaislību princese

Viņas atstāstīja viena otrai simtiem anekdošu no galma dzīves un, neskato­ties uz vispārējo drūmo noskaņojumu, smējās pilnā kaklā; galvenokārt viņu saruna grozījās ap karaļa favorīti Sensebastjanu, un abas uzticīgas kalpotājas liekas vairāk interesējās par savas kundzes labklājību nekā pati favorīte.

Dārza galā abas meitenes šķīrās, daiļākā apkampa savu draudzeni un atgriezās pilī, bet otra turpināja savu ceļu.

Princis nogaidīja šo mirkli un tad meiču uzrunāja.

Kaut gan vēl diezgan naiva, viņa tomēr nebija tik bikla, lai aizbēgtu no šā glītā, jaunā cilvēka, kurš, cepuri noņēmis, to ļoti pieklājīgi uzrunāja un lūdza, vai tā nevarētu viņu ievest hercogienes apartamentos, kur tas varētu sastapt kādu no viņas galma dāmām vai tuvāko kalpotāju štata.

Meitene viņā aizdomīgi paskatījās un vilcinādamās atbildēja:

— Es pati esmu no viņas tuvākajām kalpotājām, bet ko jūs, mans kungs, vēlaties no viņas karaliskās augstības?

— Viņa noteikti apbalvos to personu, kas mani ievedīs pie viņas, jo es tai nesu vēstis, kuras viņa gaida.

— Vai kādu vēstuli?

— Nē, mutiski nododamu ziņu un tā man noteikti jāpasaka viņai pašai.

— Vai no tā, kas jūs sūta?

— No viņas brāļa, — princis gluži klusu piebilda.

— Cst! Klusējiet un sekojiet man!

— Lūk, redzat, še ir Savojas hercoga izdota caurlaide, lai es netraucēti varētu iekļūt pilsētā un to atkal atstāt. Jūs redzat, ka es jūs nedomāju mānīt.

Jaunā meitene pasmaidīja, kas jau nozīmēja daudz ko. Pārliecība, ka viņa kļūst par kāda liela noslēpuma līdzzinātāju, lielā mērā pacēla viņas pašvērtības sajūtu. Pamājusi princim tai sekot, viņa devās uz priekšu. Drīz abi nonāca pie kādām kāpnēm, kas no apakšējā stāva veda tieši uz herco­gienes istabām.

Piekodinājusi princim tai gluži klusi sekot, jaunā meiča gāja pa priekšu, uzkāpa divus stāvus augstāk, ieveda to nelielā, gluži baltā istabiņā, aizvēra aiz sevis durvis un noteiktā balsī noprasīja:

— Nu, tagad redzēsim, kas jums būtu hercogienei sakāms.

Princis sāka smieties.

— Klausieties, daiļais bērns, tas man taču jāsaka viņai, bet ne jums.

— Kaut gan mūsu princese ir ļoti laba, tomēr tik viegli ar viņu nevar runāt.

— Mani sūta pats Orleānas hercogs, lai es hercogienei, kura mani gaida, nodotu mutisku ziņu. Jums, ziņkārīgais bērns, atliek tikai tai pateikt, ka es esmu ieradies.

Bet ziņkārīgais bērns vēl arvien vilcinājās un uzmeta lūpiņu, kas tai ļoti labi piestāvēja. Princim meiča likās daiļāka nekā dižciltīgās dāmas. Viņš vai dega aiz nepacietības to pasacīt, jo Orleānas Filips nebija tas vīrs, kas kādu vēlēšanos neapmierinātu, ja tik vien radās izdevīgs gadījums.

— Jaunkundz, vai es drīkstu zināt jūsu vārdu? — viņš jautāja.

— Žozefa, monsieur.

— Zozefas jaunkundz, jūs, man liekas, esat tikpat pakalpīga, cik daiļa, un man būtu liela patika jums uzticēties, ja vien jūs spētu būt tik diskrēta, cik jūs esat skaista.

— O, jā, monsieur. Es protu būt diskrēta.

— Nu, tad es jums pastāstīšu visu. Bet mans ziņojums nav tik steidzams, ka es pirms viņa nodošanas nedrīkstētu padomāt arī par sevi. Jau ilgāku laiku es klaiņoju pa pilsētu, esmu galīgi piekusis un aiz izsalkuma kritu no kājām. Vai nebūtu kaut kādi iespējams, pirms es ierodos pie viņas karaliskās augstības, ieturēt vakariņas, jo var gadīties, ka tā mani aiztur ilgāku laiku un tikai vēlu vakarā ļaus atgriezties pie mana kunga.

— Es jūs tūdaļ ievedīšu ēdamistabā.

— Nu, lūk.

— Tad ejam.

— Man nebūtu nekas pretim… Bet ēdamistabā visi interesēsies: kas ir šis svešinieks? Ko viņš še meklē?

— Tas tiesa.

— Un tam var būt divējādas sekas: jūs sakompromitēsit savu kundzi un arī sevi pašu.

— Jums ir taisnība.

— Ko darīt?

— Ieturēt vakariņas kaut kur citur.

— Nē, arī citur mani nedrīkst redzēt. Tiklīdz mani pazīs francūži, cs tikšu saplēsts gabalos.

— Ak, mans Dievs! — nobijusies izsaucās jaunā meitene.

— Ir vēl viens otrs ceļš… — vilcinādamies ierunājās princis.

— Kāds? — steidzīgi jautāja Zozefa.

— Nē, jūs to negribēsit darīt.

— Tomēr sakiet, — meiča noteikti uzstāja.

— Tas ir, ja jūs pati aizietu sameklēt kaut ko uzkožamu un atnestu man še.

Zozefa pietvīka.

— Manā istabā, monsieur!

— Jā, jūsu istabā, daiļā Zozefa, un vai tur kas slikts? Es še pašreiz jūtos labi un nav jau svarīgi, vai es sēžu vai stāvu kājās.

Šos vārdus vēl atbalstīja smaids, abu skatieni sastapās un jaunā meiča ciešāk pavērās šīnī skaistajā, vaļsirdīgajā, godīgajā un atklātajā sejā, kurā bija tik daudz solījumu un kura tikpat nepārprotami kā visskaistākie vārdi pauda:

„Jūs man patīkat un es jūs mīlu."

Zozefa bija godīga meitene, bet arī koķete. Būdama stipri pašpaļāvīga, viņa centās patikt. Bez tam vēl viņai šķita, ka, uzņemot pie sevis Orleānas hercoga pilnvaroto, kurš varbūt bija viņa uzticības persona, arī viņa pati sāk spēlēt izcilāku lomu. Jaunu meiču iztēle spēj īsā laikā nolidot milzīgus attālumus un visi viņu sapņojumi galu galā nonāk pie laulībām. Ko var zināt? — šis tik izdevīgi pagadījies francūzis varēja vēl kļūt par labu partiju, ja viņas kundze un tās augstais brālis tos savienotu un apbalvotu ar kādu īpašumu.

„Un beidzot," viņa pati pie sevis sprieda, „katrā ziņā būs labi darīts, ja pasargāšu šo jauno cilvēku no katras klizmas un neļaušu viņam krist to briesmoņu rokās, kas būtu gatavi viņu nogalināt. Nogalināt frančus! Nē-ē, viņu vidū ir daudz patīkamu cilvēku!"

Viņa bija izlēmusi.

Princis nostājās pie vaļēja loga parka pusē. Metās tumšs. Bija pienākusi smaržu pilna, mirgojošā Itālijas jūnijmēneša nakts. Lai justos ērtāk, viņš nometa mēteli un cepuri, tad dedzīgi pateicās jaunajai meitenei, kura nebūt nenobijās, jo viņai tas darīja prieku.

Viņa projekti jau sāka pieņemt taustāmu veidu: ka viņš kā princis būtu mēģinājis tai tuvoties, viņam nenāca ne prātā. Tādam augstmanim viņa nekad neuzticētos, bet tik jaunam un šķietami vēl nabadzīgam virsniekam — tas bija gluži kas cits!

— Uzgaidiet še, — viņa teica princim, — es tagad iešu jūsu dēļ zagt un drīz būšu atpakaļ. Ko varēšu, to atnesīšu, bet jums jābūt mierā, kā nu ir: piemēram, jums nebūs citas gaismas kā mēnesnīca, jo gaisma mūs varētu nodot un es būtu pazudusi. Uzgaidiet!

Viņa atstāja Orleānas hercogu vienu un apmēram pēc pusstundas atgriezās ar lieliskām vakariņām, ko tā bija nocēlusi ēdamistabā. Ar viņas vecumam piemītošu grāciju un piemīlību tā stāstīja par viltībiņām, kādas vajadzējis likt lietā, lāi sadabūtu ēdienus, kurus tā pašreiz novietoja viņa priekšā uz maza galdiņa, un Filips nemitējās viņai pateikties.

— Es ceru, ka jūs klāsit diviem, — viņš teica.

— Tā vajadzēs, jo citādi man būs neēdušai jāiet gulēt. Es teicu, ka lejā vairs neiešu, bet palikšu viņas augstības istabās, lai varētu izpildīt tās pavēles.

Un tā, lūk, viņi iekārtojās — abi jauni, skaisti, līksmi. Viņš tik slīpēts, ka nepārspējami tēloja naivo nevainību, viņa tik naiva, ka tai neradās pat ne mazākas aizdomas.

Viņš to apmulsināja ar saviem komplimentiem un pārgalvībām, savaldzināja un smīdināja to un beidzot atļāvās viņai pieskārties. Viņš tai stāstīja par briesmām, kādās viņam nākas doties un ka šīs briesmīgās aplenkšanas laikā tam ik uz soļa draudot nāve. Viņš tai iztēloja, cik bagāta un skaista ir dzīve, kuru tam viņa vecumā varbūt nāksies zaudēt.