Aleksandrs Dimā (tēvs): Kaislību princese

Mēs ar monsieur Voltēru sarunājamies, it kā mēs būtu bijuši divatā; viņš man veltīja dzejoļus un es izlikos, it kā tie man labi patiktu, kaut gan tie nebija daudz labāki par tiem, kādus man veltīja itāļu dzejnieki, kad es vēl biju hercogiene vai ap to laiku. Tas bija tāpēc, ka toreiz es vēl uz visu skatījos ar jūsmojošām jaunības acīm.

Cerēdams sagādāt man lielu prieku, viņš no kāda Melona, pavaldoņa bijušā sekretāra, brošūras nolasīja man dažus izvilkumus. Brošūras nosaukums bija „Tirdzniecības politiskais novērtējums", un tajā atradās sekojošas man veltītas, cildinošas rindas:

„…Es uz jums, madame, raugos kā uz vienu no spilgtākajiem šīs patiesības apliecinātājiem. Cik daudz ģimeņu nedzīvo vienīgi no tā, ka jūs tik labprāt atbalstat mākslu! Tiklīdz vairs neinteresētos par gleznām, gravīrām un pārējiem visdažādāko veidu mākslas darbiem, tūdaļ Parīzē būtu vismaz divdesmit tūkstoši izputinātu cilvēku, A.is būtu spiesti meklēt sev nodarbošānos viņpus robežas."

Man likās, ka Melonam šinī ziņā ir taisnība, un es domāju, ka ja mēs, dižciltīgie, pietiekami neinteresēsimies par māksliniekiem un neierādīsim viņiem sabiedrībā viņu cieņai atbilstošu vietu, tad kādā dienā viņiem var ienākt prātā to sev pašiem sagādāt, bet šāds rezultāts mums būtu jau mazliet nepatīkams.

Bet nu atgriezīsimies pie monsieur Voltēra. Viņš man bija veltījis dzejoļus, izlasījis dažas rindas no Melona brošūras, tad ar lielu atjautu un asprātīgi pieskāries mūsu laikam, no kura es daudz ko nesaprotu — varbūt tāpēc, ka esmu veca. Nebija šaubu, ka viņš man pastāstīja par tagadni tikai tādēļ, lai es tad pastāstītu par bijušajiem laikiem, kad, pēc manām domām, viss bija labāk. Varbūt tāpēc, ka toreiz es pati biju jauna.

Es izpildīju viņa vēlēšanos un uzsāku ceļojumu atpakaļ uz manas jaunības ziedošajiem dārziem.

Viņš klausījās ļoti uzmanīgi.

— Tas notika, — es iesāku, — tanī laikā,, kad Savojas hercogs kā impērijas sabiedrotais karoja ar Franciju.

Ludviķa XIV karapulki bija sagrābuši savās rokās Pjemontu un Delafejāds bija aplencis Turīnu. Viņa karaliskā augstība Orleānas hercogs še komandēja kādu armijas vienību.

Un, lūk, šis princis jau pirmajās dienās aizsūtīja savu pilnvaroto virsnieku uzzināt, kur atrodas Savojas hercoga miteklis, lai to nejauši neapšaudītu. Vēl vairāk, viņš piedāvāja princesēm un karaliskās augstības bērniem brīvu ceļu, kurp vien tiem labpatiktu doties. Šādu augstsirdību karalis bija sev atļāvis, lai ar to izpatiktu Burgundijas hercogienei un tomēr nekaitētu savām politiskajām interesēm un ieroču slavai.

Hercogs pieņēma pilnvaroto.

— Monsieur, — viņš teica, — sakiet Orleānas hercogam un Delafejādam, ka es pienācīgi protu novērtēt jūsu kunga un karaļa rīcību. Bet no visa tā es nekā nepieņemu. Mans miteklis ir visur tur, kur pilsētas aizsardzība prasa manu klātbūtni. Bez tam es nevaru piekrist, ka mani taupītu, kad maniem pavalstniekiem jāpārcieš tik daudz grūtību. Kas attiecas uz manu māti, laulāto draudzeni un bērniem, tai dienā, kad man labpatiks atļaut viņiem aiziet, tie aizies, neprasīdami nevienu citu, kā tikai vienīgi manu atbalstu. Vēl es jūs lūdzu, monsieur, aiznest ģenerālim manu pateicību.

Virsnieks godcienigi palocījās.

— Tagad dosimies baznīcā pateikties Dievam par aplenkšanas izbeigšanu pie Barsclonas un tad mums būs mazas svinības, kurās arī jūs lūdzam piedalīties. Jūs varēsit tad teikt, ka Turīnas galms zem franču uguns nav mazāk krāšņs kā savā parastajā mirdzumā. Jums tiks arī parādīts, ka šīs zemes dāmas var sacensties ar pasaules skaistākajām sievietēm, un es ceru, ka jūs to apliecināsit tiklab mūsu draugu, kā arī ienaidnieku priekšā.

Pilvarotais iegaumēja šo lepno atbildi un nogādāja to Orleānas hercogam, kas man Turīnā teikto atstāstīja. Virsnieks piedalījās svētkos un ar frančiem piemītošo veiklību piemēroties jebkuriem apstākļiem nospēlēja jautru viesi. Dāmas sacentās visgraciozākās manierēs un veltīja tam visapburošākos smaidus. Visas pret viņu izturējās kā pret kavalieri un bija ieņēmušas prātā, ka tam jāaiznes sev līdzi viņu daiļuma vieglā smarža, lai visas franču sievietes kļūtu greizsirdīgas, bet visi vīrieši viņās iemīlētos.

Neapšaubāms ir tas, kas šis gadījums sagādāja kādu romantisku dēku Orleānas hercogam, kas man pats par to pastāstīja, neliegdams stāstīt tālāk. Nabaga princim, kā tas visiem zināms, šādu dēku bija vai cik, bet neviena no tām nebija tik jauka un valdzinoša.

Viņam bija radusies sirsnīga vēlēšanās apciemot savu māsu princesi, ko tas ļoti mīlēja. Ļaudis gan melsa, ka tā bijusi viņa mīļākā, pirms šo lomu pierakstīja viņa meitām, kaut gan viens, tā arī otrs ir maz ticams. Nekad par nevienu princi netiek tik daudz melots, kā par pavaldoni, tomēr viņam bija pietiekami daudz netikumu, lai viņam pierakstītu arī šos.

Tanī laikā viņš vēl bija skaists, romantiku alkstošs princis, jauns, kaut gan jau samaitāts, ļoti mācīts un asprātīgs, krietns, labsirdīgs, ar vārdu sakot, īsts Indriķa IV pēcnācējs, kuram tas arī savā izskatā līdzinājās un ar šo salīdzinājumu viņam vislabāk varēja paglaimot.

Viņš lūdza savam svainim atļauju, lai apciemotu princesi Marionu, pie kam deva goda vārdu, ka neredzēšot nekā vairāk, cik tas būs atļauts, un ka tam nebūšot nekādu līdzzinātāju, turklāt viņš bija apņēmies pārģērbties tā, lai neviens viņu nepazītu.

Hercogs, labi pazīdams mūsu ieslavētā dēkaiņa lojalitāti, atsūtīja viņam caurlaidi, piebilzdams, ka viņš cerot: princis to varēšot ne vienu reizi vien izmantot. Tanī pašā vakarā hercogs pārģērbās par bandito, kādu daudz bija abos karapulkos, tad pilnīgi viens devās pie vārtiem un, uzrādīdams savu caurlaides zīmi, lūdza parādīt viņam ceļu uz pili.

Tā kā viņu gaidīja tikai nākamajā dienā, tad arī nebija dots nekāds rīkojums viņu saņemt. Radās jautājums, kā un tik vēlā stundā, turklāt nemodinot nekādas aizdomas, šādā tērpā iekļūt pie hercogienes?

Paļaudamies vienīgi uz gadījumu, princis iegriezās hercoga pils dārzos, kas vēl nebija slēgti: pa daļai karstā laika dēļ, pa daļai arī tāpēc, ka Viktors Amede tajos bija atļāvis apmesties visiem tiem, kuru mītnes bija visvairāk apdraudētas. Tāpēc arī tur atradās diezgan daudz ļaužu.

Neviena neievērots viņš iegāja dārzā un nu staigāja, pētīdams sejas, lai atrastu kādu, kurai tas varētu uzticēties un izteikt savu vajadzību.

Pavaldonis vienmēr mīlēja dēkas un it īpaši tādas, kas nelīdzinājās cita citai. Viņam bija ļoti amizanti tā klaiņot starp šiem ļaudīm, kas to nepazina un tāpēc nicīgi novērsās. Kādu iespaidu būtu atstājis viņa vārds uz šo pūli, to tiešām grūti iedomāties. Varbūt viņš būtu kritis tam par upuri, līdz ar viņu arī hercogiene, un neaprobežotā uzticība, ar kādu šie ļaudis

turas pie sava valdnieka, noteikti būtu tikusi satricināta. Tāpēc arī Savojas hercogam bija par ko uztraukties, lai nepieļautu kādu varbūtēju pārsteidzību.

Vērodams daiļās meičas, ar kurām hercogam ļoti gribējās uzsākt sarunas, viņš izvēlējās divas ne visai labi ģērbtas, bet ļoti patīkamas, kuras čalodamas gāja savu ceļu. Klausīdamies viņu pļāpāšanā, princis tām sekoja, nevis lai gūtu kādus norādījumus par to, ko viņš meklēja, bet vienkārši, lai kaut ko uzzinātu par viņām pašām.

Viņš panāca kā vienu, tā arī otru, un labā dievība — gadījums, šoreiz tam bija lieliski pakalpojis. Izrādījās, ka abas meičas bija no hercogienes svītas, viņas piederēja pie iekšējo apartamentu štata, un sevišķi viena no tām, kas bija glītāka, likās baudīja savas augstās kundzes labvēlību.