Aleksandrs Dimā (tēvs): Kaislību princese

Burbonā Deluinas hercoga klātbūtne lika tam vēl apvaldīties. Viņš baidījās, ka nenojaustu viņa nolūkus un samierinājās ar to, ka visādi izpatik­dams, centās iegūt grāfienes labvēlību. Bet tiklīdz Deluinas hercogs bija aizbraucis un atgriezies Parīzē, nekrietnais vecis atklāja savu kaislību un, tā kā tai nebija nekādu panākumu, tā drīz vien izvērtās naidā. Viņš sāpināja savu radinieci kā vien spēdams un, atgriezies Turīnā, viņš neaizmirsa kūdīt vīramāti un vīru, lai padarītu jauno sievu nelaimīgu. Kādu laiku viņa vēl pacieta, tomēr beidzot neprāts un kalpotāju nievājošā izturēšanās uzveica tikumu: viņa uzklausīja Savojas valdnieku un atdevās tam, lai izbēgtu no vajāšanām. Lūk, tas ir īsts romāns, turklāt vēl tas ir norisinājies mūsdienās un, tā sakot, visu acu priekšā.

Šis notikums dziļi satrieca visus Deverī, kaut gan par notikušo tie varēja pārmest vienīgi paši sev.

Drīz vien jaunā favorīte bija galvenā noteicēja Savojas galmā, kura valdnieks gulēja pie viņas kājām un godināja to kā dievieti. Viņa bija līdzdalībniece apžēlojot, ar viņas atbalstu varēja iemantot valdnieka labvēlību. Ministri no tās baidījās un bija spiesti ar to rēķināties. Viņas augstais stāvoklis sagādāja tai daudz naidnieku.

Viņu mēģināja noindēt, bet Savojas hercogs piespieda to iedzert pretindi, ko tam bija pagādājuši.

Viņa izveseļojās, un tās skaistums ne nieka nebija cietis. Kaut gan šis atgadījums kopumā nebija iespaidojis viņas veselību, tomēr kā sekas bija palikuši daži nepatīkami traucējumi.

Un tā, lūk, viņas valdīšana turpinājās.

Beidzot viņa iegula ar bakām. Hercogs tomēr viņu apciemoja un visu viņas slimības laiku kopa kā uzticams sargs. Kaut arī viņas seja bija cietusi, viņš pēc tam to mīlēja ne mazāk. Bet hercogs to mīlēja savādā veidā: viņš to parasti turēja ieslēgtu, tāpēc ka mīlēja būt ar viņu kopā, un ar saviem ministriem bieži strādāja viņas istabā, kaut gan valsts darīšanās neļāva iejaukties. Viņš pret to bija izrādījies ļoti devīgs: tā, piemēram, bez noteiktām naudas summām, viņa bija saņēmusi daudz skaistu dārgakmeņu, rotaslietas, dzīvokļu iekārtas. Viņa bija kļuvusi bagāta.

Šajos apstākļos viņai sāka apnikt neveiklais stāvoklis, kādā tā atradās, un viņa gudroja par bēgšanu. Lai to atvieglotu, viņa lūdza savu brāli, Deluinas bruņinieku, kas bija augstāks flotes virsnieks, lai tas ierastos viņu apciemot.

Kamēr brālis uzturējās Turīnā, viņi abi izstrādāja bēgšanas plānu, un pēc tam, kad visu, ko vien spēja, bija nogādājuši drošībā, tie ķērās pie šā plāna īstenošanas.

Šim nolūkam viņi izvēlējās laiku, kad Savojas hercogs ap 15.oktobri bija devies ceļojumā pa Šamberī, un ne bez bailēm tie atstāja viņa novadus, pirms vēl hercogam varēja rasties kaut mazākās aizdomas. Turklāt tā netika atstājusi viņam pat ne vēstuli.

Ļoti aizskārtais hercogs par šo gadījumu ziņoja savam vēstniekam Parīzē.

Pie mūsu robežas viņa nonāca kopā ar savu brāli un devās uz Parīzi, kur vispirms apmetās kādā klosterī.

Pēc tam, kad gadus divpadsmit vai piecpadsmit viņa bija bijusi Pjemonta karaliene, tā še atradās diezgan neievērojamā stāvoklī. Monsieur un madame Deševrē sākumā nemaz negribēja viņu pazīt, bet, beidzot, ņemot vērā to neatlaidību, ar kādu tā mēģināja viņiem tuvoties, kā arī citu ļaužu pārmetumus, ka tie negribot sniegt roku personai, kas bēg no sava kauna un negoda, viņi bija ar mieru to pieņemt.

Pamazām viņa nodibināja sakarus arī ar pārējiem un, kad jutās jau pietiekami noenkurojusies, viņa iekārtoja pati savu dzīvokli, turēja labu pavāru. Tā kā viņai bija tikpat laba gan sabiedriskās, gan ģimenes dzīves izpratne, ap viņu radās plaša sabiedrība. Pamazām viņa atguva savu dominējošo stāvokli, pie kura tā tik ļoti bija pieradusi, un ar savu atjautību un laipnību pieradināja pie tā arī visu sabiedrību.

Tā, lūk, pateicoties viņas bagātībām, tai radās vesels tuvinieku un draugu galms, un caur to viņa tik labi pārzināja visus apstākļus, ka tos gandrīz vai pilnīgi pārvaldīja, un viņas iespaids kļuva stiprs pat valdošās aprindās, bet tas laiks jau pārsniedz šajos memuāros ietverto laika posmu.

Viņa bija atstājusi Turīnā labi attīstītu dēlu un meitu, kurus hercogs atzina tāpat, kā to darīja karalis.

Dēlu Savojas hercogs ļoti mīlēja un domāja sagādāt tam augstu stāvokli, bet dēls nomira vēl neprecējies. Meita tika izprecināta Kariņjanas princim, kas viņā bija iemīlējies. Šis princis bija slavenā mēmā Soasonas grāfa

vecākā brāļa dēls, bet grāfs bija pēdējā Soasonas grāfa un prinča Eižena tēvs.

Tādā veidā Kariņjanas princis, ja Savojas hercogam nebūtu bijuši citi bērni, būtu kļuvis par Savojas troņa mantinieku.

Savojas hercogs pārāk sirsnīgi mīlēja šo bastarda bērnu, lai apietos ar viņu tā, kā to bija darījis karalis ar Orleānas hercogieni.

Viņi ieradās še, lai palielinātu grāfienes Deverī galmu pēc karaļa nāves un lai bez kautrības iedzīvotos uz Francijas rēķina.

Mīļie lasītāji, tie, lūk, ir šīs sievietes memuāri, ko mana mācītā draudzene noliek jūsu priekšā, ne kā manu vai viņas rakstītu darbu, bet kā pašas grāfienes Deverī piezīmes.

Vispirms man jārēķinās ar maniem lasītājiem, kaut gan, spriežot pēc tiem apstākļiem, kas mani spiež šos memuārus rakstīt, kā arī pēc tā veida, kādā tas tiek darīts, tie ir, patiesību sakot, domāti tikai man pašai un dažiem maniem draugiem.

Monsieur Voltērs vakar aizgāja no manis pulkstens vienos naktī. Viņš bija ieradies uz vakariņām ar diviem ne visai asprātīgiem kungiem, kurus tas man bija lūdzis kaut reizi pieņemt manā mājā, lai tad viņi uz to varētu atsaukties un tā sagādāt sev ieeju tādās vietās, kur tie citādi netiktu ielaisti.

Monsieur Vollēram arvien ir divi trīs šādi otrās šķiras protežē, kurus tas cenšas izcelt kā vien spēdams, pirmkārt, lai uzturētu savu popularitāti, un, otrkārt, tāpēc ka viņš zina, ka viņa protežē nekad tālu netiks. Kas attiecas uz mani, man patīk atbalstīt šos nabaga cilvēkus, kas dzīvo no savas spalvas. Nekad nevar zināt, kas no viņiem vēlāk var iznākt: ja viņi paliek pedanti un smērmaņi, tad tas ir bijis vienkārši labs darbs, bet ja tiem nu šā vai tā laimējas uzrāpties Parnasā, tad šīs labais darbs jums var atmaksāties ar augļiem. To es saku starp citu, jo es vispār nemēdzu interesēties par šīs šķiras ļaudīm, ja viņi nav, vismaz, kā monsieur Voltērs, kļuvuši slavenības. Kas attiecas uz abiem tiem, kurus pieminēju, tad esmu pārliecināta, ka tos droši vien nekad vairs neredzēšu un man nebūtu diezcik patīkami ar tiem sastapties. Tās dažas stundas, ko viņi pavadīja pie manis, abi nostāvēja kā stabi manu skaisto Franciska I laika trijkāju priekšā, par kuriem es reiz ebrejam samaksāju tik lielu naudu un kuri, kad es esmu viena, man tik labi un krietni pakalpo, kad, atmiņās nogrimusi, rušinu ogles kamīnā.

Monsieur Voltēra seja un izturēšanās sabiedrībā ne vienmēr bija patīkama, bet šo trūkumu viņš izpirka ar kādu retu īpašību, kuras tik bieži ir pietrūcis dauziem izciliem gariem: viņš bija lielisks sarunu biedrs.

Viņa valoda risinājās veikli un atjautīgi. Tie, kas nav dzirdējuši viņu runājam, var iegūt zināmu priekšstatu, pārlasot dažus labākos skatus no „Naninas" un „Pazudušā dēla". Bija patīkami noklausīties viņa dzēlīgajās asprātībās, interesantajos domu gājienos, laimīgi izvēlētajos slīdzinājumos un brīvi plūstošajā zinātniskajā diskusijā, kurā nebija ne mazākā pedantisma. Tādā pašā tonī ir ieturēts vairums viņa vēstuļu, un jāatzīst, ka viņu sarunu veids tām ļoti līdzinājās. Bet viņa dzīvajam vārdam bija vēl savas priekšrocības, tāpēc, ka, ja vien viņš bija labā garastāvoklī un sabiedrība, uz kuru tas runāja, bija tam patīkama, viņš ar savām dedzīgajām acīm, žestiem, jautro omu, pieklājību un viņam tādās reizēs īpatu iecietību, atdzīvināja visu, kam vien pieskārās. Daudzi viņa apmeklētāji, kas sākumā bija izturējušies visai rezervēti, aizejot jutās aizkustināti un pārsteigti.