Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Ak, — es ieteicos, — tad man vismaz uzreiz nebūs jazaudē viss.

— Bet jums taču būs jūsu vīrs, - ķlvigi atcirta mana otrā māsa, — un mums tāda nav. Virs, kas dod šādus dimantus, ir vairāk vērts nekā Žakelīna, kura nekad neko nedos, bet, gluži otrādi, kurai vienmēr vēl šis un tas ir jādod.

Abi pasvītrotie apstākļa vārdi uzskatāmi raksturo manas abas māsas.

Pēc šīm žēlabām un savstarpējiem pārmetumiem ieradās Babete un mūsu apkalpotājas, lai sāktu mūs apģērbt. Manis dēļ Bavārijas princesi vajadzēja izģērbt un, kad biju apģērbta, es, patiesību sakot, nebiju lielāka par viņu un kā līgava izskatījos sliktāk. Tomēr man likās, ka mana mazā persona izskatās uz pusi cienīgāka. Es grozījos sava spoguļa priekšā un taisīju reveransu karaļa portretam. Pieliekdamās es mēģināju pagarināt manu šlepi un pieņemt tādu pašu izskatu, kāds bija hercogienei Rišeljē, kad tā nosauca karalienes galmadāmas, un visu to es darīju tikai tādēļ, lai drīzāk paietu laiks. Man likās, ka monsieur Deverī nekad neieradīsies.

Tad es tiku aicināta.

No sākuma es jutu tā kā bailes, bet tad saņēmu dūšu, iedomādamās, ka man tagad tāpat kā manai mātei ir Flandrijas mežģiņu žabo, gari svārki un šlepe, kas mani katrā ziņā jau padara par dāmu. Es sekoju hercogienes staļmeistaram Demagloāram un manai guvernantei Babetei, kas man atdarīja durvis. Beidzot es nonācu troņa zālē, kur, kā tas parasti notika svinīgās pieņemšanas reizēs, bija sapulcējušies piederīgie.

Mani pavadoņi pazuda.

Es iegāju.

Mana māte panācās man pretī un, kamēr es taisīju reveransu, paņēma mani pie rokas un aizveda pie kāda slaida, kalsnēja violetas krāsas drēbēs ģērbta kunga. Viņa savēlušies mati, līkais deguns, caururbjošās acis un augstprātīgais skatiens piešķīra tam īsti nekaunīga pārdrošnieka izskatu.

Pirmajā brīdī es bailēs gandrīz vai sastingu, jo iedomājos, ka man ir parādījuši neīstu portretu un ka šis te ir mans vīrs. Violetajam tērpam gan būtu vajadzējis izkliedēt manas bažas, bet tai laikā es vēl nebiju studējusi apģērbu krāsas. Lai nu būtu kā būdams, es drebēju pie visas miesas. Vai tā varbūt bija nojauta, ka Šis cilvēks reiz. lūkos padarīt mani tik nelaimīgu, cik vien iespējams?

— Monsieur, abat Delaskalija, — ierunājās mana māte, — lūk, mana meita, Dalbēra jaunkundze.

Es neuzdrošinājos pacelt acis, bet sapratu, ka violetais kungs ir grāfa Deverī krusttēvs, proti, viņa tēvocis. Abatam Delaskalija-DeverI kopā ar Savojas hercoga sūtni un citām viņa svītā ietilpstošām augstām personām bija uzdots pavadīt savu brāļadēlu uz Franciju un vest to pie altāra. Abatam bija dziļa krūšu balss, kas izrādījās ļoti mānīga: klausoties tanī, varēja domāt, ka viņš ir lāga cilvēks, redzot viņu pašu, tas bija jau ma/āk ticams, bet, iepazīstoties ar viņu tuvāk, tam neviens vairs neticēja.

Tomēr tas ir tikai paviršs skicējums, viņa patieso attēlu mēs mēģināsim uzmest vēlāk.

— Jaunkundze ir daudz, skaistāka nekā viņas portrets, — viņš teica, — un es esmu pārliecināts, ka viņai ir daudz vairāk atjautas nekā viņas vēstulēs. Jau līdz šīm mums tas viss sagādāja daudz prieka, bet turpmāk mēs būsim laimīgāki, nekā to varam iedomāties.

Šo komplimentu man vēlāk atstāstīja mans brālis, jo es tai brīdī nedzirdēju nekā. Es gaidīju, kas tagad notiks. Šis priesteris manī savādi noskatījās un viņa skatiens mani mulsināja.

Tad abats satvēra aiz rokas grāfu Deverī un atveda pie manis.

— Jaunkundz, lūk, laimīgākais no mirstīgajiem, — viņš pa pusei smaidīdams ironiski piebilda.

Jau šāds mana nākamā vīra priekšā stādīšanas veids nebija visai pieklā­jīgs. Kas gan būs vēlāk? Vai apsolītā laime tiešām nāks? Ak vai! Abats Delaskalija nekad nav bijis liels pravietis.

Kad šīs apsveicināšanās un ievadceremonijas bija beigušās, mes apsē­dāmies lokā un sākās sarunas.

Abats vairākkārt griezās pie manis ar dažiem glaimos ietērptiem jautā­jumiem: bet mana māte nedeva man laika uz tiem atbildēt, jo baidījās tiklab no manas kautrības, kā arī no manas pārdrošības. Mana māte mani vēl pietiekami nepazina, lai varētu būt droša.

Galma rūpes, sabiedriskie pienākumi un tūkstošiem citu lietu mūžīgi kavēja to nodoties ar mums un iepazīt mūs, kā viņa to, bez šaubām, būtu darījusi citos apstākļos.

Grāfs Deverī mani uzrunāja, es paskatījos uz viņu, lai tam atbildētu, un kā apburta paliku bez valodas stāvam. Toreiz viņš bija apmēram divdesmit divus gadus vecs. Viņam bija viskaistākās acis un skaistākie mati visā Itālijā, pērļu baltumā ietverts smaids; augums tāds, ka labāku nevar vēlēties, un rokas radītas, lai kalpotu karalienei. Viņa tērps bija šūts pēc jaunākas modes. No visa bija redzams, cik ļoti viņš vēlas patikt man, par kuru līdz šīm neviens nebija domājis.

Šis apburošais vīrietis ne mazums glaimoja manai godkārībiņai, un man bija liela vēlēšanās iet un to viņam pateikt, kā to savās labajās dienās bija darījis kavalieris Gizs, bet saderināšanās un laulības slēgšanas svinībās tas nav tik viegli izdarāms.

Mēs palikām kopā līdz pulkstens desmitiem. Rītdiena bija paredzēta ģimenes locekļu apciemojumiem, parītdiena — tuvāko draugu vizītēm, bet trešā — versaliešu un augstdz.imušo prinču apmeklēšanai, jo mans tēvs ar visiem gribēja iepazīstināt savu nākamo znotu.

Tas bija reibinošs viesulis un, sākot ar šo mirkli, līdz pat kāzu dienai man nebija laika ne attapties. Es biju aizgājusi no māsu istabas, lai kopā ar Babeti apmestos grāfienes Deševrēzas telpās, kuras lietoja tikai sevišķi svinīgos gadījumos. Mesi noturēja pils baznīcā. Karalim nepatika, ka ārzem­niekus laulā pie viņa. Viesu bija ļoti daudz. Abats Deverī atsacījās no ceremonijas izpildīšanas, atsaukdamies uz savu tuvo radniecību. Jāpiebilst, ka viņš reti kad izpildīja garīdznieka pienākumus un tikai vaļas brīžos sekoja savam priestera aicinājumam. Tik daudz apziņas viņam vismaz bija.

Pēc pusdienām un vakariņām sekoja tradicionālā guldināšanas ceremo­nija. Katram no savas puses mums svinīgi pasniedza kreklu.

Mēs palikām divatā.

Man tas bija kaut kas gluži jauns — atrasties ārpus līdzšinējās dzīves robežām. Monsieur Deverī izrādījās krietns un saprātīgs cilvēks. Es vēl biju pārāk jauna un naiva, lai domātu par mīlu vai liktu par to domāt. Tomēr es esmu pārliecināta, ka tas viss, ko es vēlāk jutu pret viņu, izauga no šīs nakts. Mēs daudz runājām un man vairs nemaz nebija no viņa bail. Es atklāju tam savu mazo bērna sirdi, apsolījos viņam ne pēc kā bijušā nežēloties, kad sekošu tam uz viņa skaisto zemi Itāliju, un mīlēt viņa māti tāpat kā mīlu viņu pašu. Ak vai! Toreiz es vēl nezināju, cik tālu mani aizvedīs šis solījums un ko tas man maksās.

Un tā nu, lūk, kaut arī tas gluži neatbilda īstenībai, ļaužu acīs es biju grāfiene Deverī. Nekas man vairs nebija palicis no Dalbēra jaunkundzes, pat ne vārds, kas līdz ar manām laulībām pārgāja uz manu jaunāko māsu.

Vēl dažas dienas es tiku aizturēta Parizē, Versaļā un Dampjērā, lai visur parādītos. Beidzot sāka runāt par ceļasomu sagatavošanu un tika noteikts mans šķiršanās brīdis.

Grāfs Deverī bija atvedis līdzi pārāk lielu ekipāžu. Mums vajadzēja ceļot sešjūga kalešā. Aiz mums brauca abata pajūgs, bet trešie rati bija rezervēti manām kalponēm. Beidzot sekoja pulks jātnieku un pat pāžu, ko Francijā sev atļāvās tikai valdošās personas, bet no kā arī negribēja atteikties Savojas dižciltīgie. Visa mūsu ģimene mani apkampa un apraudāja. Pat mana māte un tēvs uz brīdi izkrita no savas lomas un kļuva maigāki. Manas māsas mirka asarās, un kad es jau sēdēju karietē, ieraudzīju tekam vēl pēdējo, sešus vai septiņus gadus vecu meitenīti, kas ar pūlēm vilka līdz Bavārijas Žakelīnu — izpūrušu, bet apģērbtu viņas goda tērpā, kāds tai bija uzvilkts manā kāzu dienā. Māsiņa mēģināja uzkāpt uz kāpšļa, lai aizsniegtu mūs, un tā kā tas viņai neizdevās, tā sāka raudāt.