Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Es paliku pie sava un nedarīju nekā.

Citi tomēr negulēja: drēbnieki, izšuvējas, juvelieri, zeltkaļi — visi bija kā spārnos.

Bija pirmdiena, bet svētki bija nolikti pēc nedēļas. No rīta pie manis bija ieradušās apmēram desmit dāmas un visas tās bija nākušas apvaicāties par manu tērpu.

— Manējais ir jau gandrīz vai gatavs, — es atbildēju, — bet es jūtos tik nevesela, ka laikam gan nemaz neieradīšos. Jau šovakar cs būšu spiesta izpalikt Karaliskās kundzes pulciņa.

Mani žēloja un vairāk vai mazāk sirsnīgi izteica savu līdzjūtību. Nu cits citam zināja stāstīt, ka es esot slima, ka es nemaz neicradīšoties galmā, un tas viss gāja tik ātri, ka to jau pārrunāja pulciņā un hercogs to dzirdēja tāpat kā visi citi.

Marķīze Peča, kas visu vēroja, uzminēja šīs lielas kopsakarību. Viņa aizvilka Viktoru Amedi kādā zāles stūrī un lūkoja izdabūt no viņa atzīšanos, savedējas loma bija viņas dabā. Bez tam itālietes tik augstu vērtē mīlu, ka pazaudējušas to, viņas tikai par lo vien domā, kā atgūt arī priekš citiem.

Princis nekā neteica, tikai pasmaidīja. Vairāk viņai arī nevajadzēja.

— Monsieur, — viņa teica, — ja vēlaties, turpināsim mūsu apspriedi. Dāma, kura atsakās no svētkiem, neskatoties uz visu, tomēr varētu iespītēties. Vai jūs zināt, ko tad dara?

— Nē, madame, pamāciet mani! Man patīk mācīties.

— Viņa pat nedomās gatavoties un slēpsies jau astoņas dienas pirms svētkiem. Viņa teiks, ka ir pie miršanas līdz pat tam brīdim, kad jādodas ceļā un kad vienīgi vēl sirsnīgs lūgums to varētu uzvarēt. Bet nu nekas nav gatavs: ne tērps, ne rotas — tātad jāpaliek vien mājās. Še ir tikai viens līdzeklis.

— Bet sakiet, marķīzes kundze, kāds? Es gaidu nu jau divas stundas.

— Lūk, monsieur, tas ir pavisam viegli: ir taču katrai vai nu māsa, vai māte, vai kāda draudzene, ko pārliecināt, ka balle bez šīs daiļavas nemaz nav iedomājama, ka viņai tajā jāierodas. Tad, viņai nezinot, liek pagatavot krāšņu balles tērpu. Viņas mērs šuvējām jau ir zināms, un, lūk, divas stundas pirms balles sākuma viņai to aizsūta kā dāvanu no princeses. Nu vairs nelīdz nekāda atrunāšanās — vai mirst, vai dzīvo — ir jāiet.

— Šis padoms, marķīzes kundze, ir labs.

— Es, monsieur, citādus arī nedodu.

Un tas viss tā notika vārdu pa vārdam. Hercogienes kundze divas stundas pirms balles sākuma atsūtīja vienu no saviem pāžiem un trīs haidukus ar lielu kārbu, kurā uz vates pasegas gulēja svārki un debcsszila šlepe ar lielisku pērļu virkni, arī mežģīnes bija pērļu piebārstītas.

Tas bija visskaistākais un krāšņākais tērps, kādu vien var redzēt.

Mana vīramāte par šādu dāvanu palika bez valodas, tad viņa man savā griezīgā balsī uzsauca:

— Es ceru, madamc, ka tagad jūs uz balli iesit!

Es biju apmulsusi, nesaprašanā, pat vēl vairāk: es vai plīšu dusmās. Mani tomēr, beidzot, bija piespieduši, es biju uzvarēta. Vīrs manī smiedamies paskatījās, vienu pēc otras viņš pārcilāja pērļu virknes, kas rotāja manu tērpu, un priecājās par to mirdzumu.

— Tas ir skaists, madame, ļoti skaists! Patiesību sakot, hercogiene jūs ir karaliski apdāvinājusi, var redzēt, ka jūs esat viņas tautiete un draudzene. Ģērbjaties drīzāk, jūs citādi nonāksit galmā pēc viņu augstību ierašanās.

Es neatbildēju. Še vairs nebija atkāpšanās, še vajadzēja paklausīt, vai ķerties pie ārkārtīgiem līdzekļiem, piemēram, likt nolaist sev asinis, cita iemesla atrunāties vairs nebija. Es ātri izšķīros un, pagriezusies pret grāfu Deverī, teicu:

— Monsieur, lieciet tūdaļ pasaukt man ārstu, es jūtos ļoti slikti, man tūdaļ jānolaiž asinis.

Grāfs sāka skaļi smieties.

— Ārstu? Jums jānolaiž asinis? Stāstiet to eitiern, mīļā grāfieni Jūs, bez šaubām, esat saderējusi un nu gribat derības vinnēt. Šādās muļķībās es jums nevaru palīdzēt.

— Nu, monsieur, — es nepacietīgi iesaucos, — tā nebūšu es, kas šīs derības pazaudēs, bet gan jūs.

— Es! Kā cs tās varētu pazaudēt? Man šķiet, es tajās pavisam neesmu ieinteresēts.

Es paraustīju plecus un, nc vārda neteikusi, pagriezu tam muguru.

— Beigsim, madame, ķildoties. Es jums atsūtīšu jūsu meičas.

— Kā jums patīk: viņas man palīdzēs tikt drīzāk gultā.

Mēs debatējām vēl labu laiku, es aizstāvējos.

Beidzot viņš izdabūja no manis, ka man ir cits kāds svarīgs iemesls, un tūdaļ gribēja to zināt. Es gan mēģināju ņemt savus vārdus atpakaļ, bet bija jau par vēlu.

— Tagad, madamc, es vairs neatkāpšos un jūs nelaidīšu, kamēr jūs man nebūsit visu pateikusi.

Tā nu bija īsta vajāšana.

Tā kā pacietība nebija manā dabā, es sakaitināta atbildēju:

— Nu, labi, monsieur, ja nu jūs to tik neatlaidīgi prasāt, tad uzklausiet, kas pašreiz notiek. Savojas hercogam ir labpaticies mest acis uz mani. Viņš vēlas mani par savu favorīti, un šie svētki, uz kuriem jūs mani tik neatlaidīgi gribat vest, ir domāti kā ievads mūsu draudzībai.

Pirmajā brīdi grāfs Deverī ne pa jokam nobijās, bet drīz viņš atkal atjēdzās, un tikai viegls sārtums dega viņa vaigos.

— Vai jūs, madamc, par to esat noteikti pārliecināta?

— Ja tā nebūtu, vai tad gan, monsieur, es jums to teiktu?

— Lūk, uzticīga sieva, ļoti uzticīga sieva, un vēl jusu gados, madamc, tas liecina par jūsu gaišo prātu, es jums pateicos.

— Ak, Dievs, monsieur, tas ir tikai tāpēc, ka es jūs mīlu un ka mana māte ir man iemācījusi mīlēt manu pienākumu, ko es esmu apņēmusies pildīt. Tur nav nekā ko slavēt, ne arī par ko pateikties.

— Jā, tā ir uzticīga sieva, — viņš atkārtoja, it kā nebūtu mani nemaz dzirdējis, — tik uzticīgas sievas dēļ nav ko bažīties un jūs droši var nostādīt bīstamā stāvoklī: jūs nepazaudēsit galvu. Sagatavojaties un iesim uz šo balli!

Mans pārsteigums bija liels, un es to grāfam nemaz neslēpu. Viņš tomēr uzstāja vēl neatlaidīgāk, teikdams, ka viņš man pilnīgi uzticoties un ka esot par mani drošs, un ka tā butu nevērība pret mani, ja viņš pats mani nenostādītu šā kārdinājuma priekšā, kas man par tādu nemaz nevarēja kļūt.

— Kā, monsieur, tagad, kad jūs visu zināt, jūs tomēr gribat?..

— Es gribu jums pierādīt, ka jūs esat katras uzslavas vērta, ka es jums uzticu saglabāt manu godu un ka jūs esat vispilnīgākā būtne visā pasaulē.

— Monsieur, es neesmu par sevi tik labās domās kā jūs un tāpēc lūdzu mani atbrīvot.

— Madame, jūsu ietiepība man sāk apnikt, es ceru, ka tā tūdaļ beigsies.

— Tātad jūs uz to noteikti pastāvat? Tad atzīstat vismaz, ka tas izskatās ļoti dīvaini.

— Es, madame, nevēlos nostāties atklātā cīņā pret manu valdnieku, un nesaskanētu ne ar manu godu, ne ar manu labklājību, ja jūs šai gadījumā pieļautu kādu kļūdu. Tāpēc jūs iesit!

— Es paklausu, monsieur.

Es atstāstīju šo scēnu visos sīkumos, lai parādītu, kā es gandrīz vai ar piespiešanu tiku pamudināta un kā es nonācu tur, kur pret pašas gribu mani dzīšus aizdzina.

Es apģērbos tā, kā bija pavēlēts.

Jāatzīst, ka es patiesi izskatījos skaista un ka man bija dažas minūtes gara saruna ar manu spoguli, kas beidzās ar smaidu un komplimentu.

Savojas hercogs, kas vienmēr prata par sevi valdīt, saņēma mani tāpat kā visus citus. Tik tikko manāms sārtums lika man nojaust viņa jūtu saviļņojumu. Viņš nc vārda neteica par manu tērpu, un viņš bija vienīgais. Tas bija tādēļ, lai es ņemtu vērā, no kurienes tas nācis.